Kā ir radies Visums un dzīvība?

”Zinātne bez reliģijas ir kliba, reliģija bez zinātnes ir akla.” (Alberts Einšteins)

MŪSU laiks ir tik bagāts pārsteigumiem kā neviens cits. Jauni atklājumi kosmosa izpētē liek astronomiem pārskatīt savus agrākos priekšstatus par Visuma izcelsmi. Daudzus cilvēkus valdzina kosmoss, un viņi uzdod sensenos jautājumus, ko izraisa mūsu pastāvēšana tajā: kā radās Visums un dzīvība, un kāpēc tas notika?

Pat ja mēs raugāmies nevis izplatījuma tālēs, bet paši sevī, nesenie panākumi cilvēka genoma atšifrēšanā mudina jautāt: kā ir radušās neskaitāmās dzīvības formas? Un kurš tās ir radījis, ja vispār ir bijis šāds radītājs? Mūsu genoma ārkārtīgā komplicētība kādu ASV prezidentu pamudināja izteikties, ka šobrīd ”mēs mācāmies valodu, kurā Dievs ir radījis dzīvību”. Viens no galvenajiem zinātniekiem, kas nodarbojas ar genoma atšifrēšanas projektu, pazemīgi atzina: ”Mēs pirmo reizi esam uzmetuši acis mūsu pašu iekšējo instrukciju grāmatai, ko līdz šim pazina vienīgi Dievs.” Tomēr paliek jautājums — kā un kāpēc tas viss ir radies?

”Divi logi”

Daži zinātnieki apgalvo, ka visus Visuma procesus var izskaidrot racionālas analīzes ceļā un nekādai dievišķai gudrībai šai izskaidrojumā nav vietas. Taču daudzus cilvēkus, arī daļu zinātnieku, neapmierina šāds viedoklis. Cenšoties saprast realitāti, viņi vēršas kā pie zinātnes, tā pie reliģijas. Viņuprāt, ja runa ir par cilvēka un Visuma izcelsmi, zinātne pūlas atbildēt uz jautājumu ”kā?”, bet reliģija galvenokārt aplūko jautājumu ”kāpēc?”.

Skaidrojot šo divējādo pieeju, fiziķis Frīmens Daisons sacīja: ”Zinātne un reliģija ir divi logi, pa kuriem cilvēki lūkojas, cenzdamies saprast milzīgo Visumu, kas plešas tur ārā.”

”Zinātne nodarbojas ar izmērojamo, reliģija pievēršas neizmērojamajam,” sacīja publicists Viljams Rīss-Mogs. Viņš rakstīja: ”Zinātne nevar nedz pierādīt, nedz atspēkot Dieva eksistenci, tāpat kā tā nevar pierādīt vai atspēkot nevienu morālu vai estētisku priekšstatu. Nav nekāda zinātniska iemesla mīlēt savu tuvāko vai cienīt cilvēka dzīvību.. Apgalvot, ka neeksistē nekas, ko zinātniski nevar pierādīt, ir visrupjākā kļūda, tas nozīmētu izslēgt gandrīz visu, kas mums šajā dzīvē ir dārgs, — ne tikai Dievu vai cilvēka garu, bet arī mīlestību un dzeju, un mūziku.”

Zinātnes ”reliģija”

Zinātnieku teorijas nereti, šķiet, balstās uz spriedumiem, kas arī prasa sava veida ticību. Piemēram, jautājumā par dzīvības izcelsmi lielākā  daļa evolucionistu turas pie idejām, kas prasa ticību zināmām ”doktrīnām”. Fakti tiek sajaukti ar teorijām. Un, kad zinātnieki izmanto savu autoritāti, lai uzspiestu aklu ticību evolūcijai, viņi būtībā liek saprast: ”Jūs neesat atbildīgi par savu morāli, jo jūs esat tikai bioloģisku, ķīmisku un fizikālu procesu produkts.” Biologs Ričards Dokinss apgalvo, ka Visumā ”nav ne nolūka, ne mērķa, ne laba, ne ļauna, ir vienīgi bezmērķīga vienaldzība”.

Lai aizstāvētu šādu pārliecību, daži zinātnieki ignorē plašos pētījumus, ko veikuši viņu kolēģi, kas apstrīd hipotēzes, uz kurām balstās viņu teorijas par dzīvības izcelsmi. Ir pierādīts, ka pat tad, ja paietu miljardiem gadu, varbūtība, ka nejauši izveidojas sarežģītās molekulas, kas nepieciešamas funkcionējošas dzīvās šūnas izveidei, ir matemātiski neiespējama. * Tas nozīmē, ka daudzās mācību grāmatās izklāstītās dogmatiskās teorijas par dzīvības izcelsmi ir atzīstamas par aplamām.

Pārliecība, ka dzīvība ir radusies aklas nejaušības dēļ, prasa vairāk ticības nekā uzskats, ka dzīvība ir radīta. Astronoms Deivids Bloks atzīmēja: ”Cilvēkam, kurš netic Radītājam, ir vajadzīga lielāka ticība nekā tam, kurš tic. Pasludinādams, ka Dieva nav, cilvēks izsaka ļoti vispārīgu nepierādītu apgalvojumu — postulātu, kas balstīts uz ticību.”

Domājot par to, ko atklājusi zinātne, daļa zinātnieku izjūt dziļu godbijību. Alberts Einšteins atzina: ”Starp dziļākajiem zinātniskajiem prātiem būtu grūti atrast kaut vienu, kam nepiemistu sava veida reliģiskas jūtas. [..] ..reliģiskās jūtas izpaužas jūsmīgā izbrīnā par dabas likumu harmoniju, kas liecina par tik izcilu intelektu, ka salīdzinājumā ar to visa cilvēku sistemātiskā domāšana un rīcība ir tikai pavisam nenozīmīgs atspulgs.” Tomēr arī tad, ja zinātniekiem ir šāda bijība, tā ne vienmēr pamudina viņus ticēt Radītājam — Dievam, kas ir reāla persona.

Zinātnes robežas

Zinātniskas atziņas un sasniegumi nenoliedzami ir pelnījuši cieņu. Taču daudzi piekritīs,  ka, lai gan zinātne ir saistīta ar vienu zināšanu veidu, tā tomēr nav vienīgais zināšanu avots. Zinātnes mērķis ir aprakstīt dabas fenomenus un palīdzēt atrast atbildi uz jautājumu, kā šie fenomeni izceļas.

Zinātne mums sniedz dziļāku ieskatu materiālajā Visumā, respektīvi, visā, ko iespējams novērot. Bet, lai cik pamatīgi būtu zinātniskie pētījumi, tie nespēj atbildēt uz jautājumu par mērķi — kāpēc Visums vispār pastāv.

”Ir daži jautājumi, uz kuriem zinātnieki nevar atbildēt,” raksta Toms Atlijs. ”Var jau būt, ka pirms 12 miljardiem gadu ir noticis lielais sprādziens. Bet kāpēc tas notika? [..] ..kā daļiņas tur gadījās? Kas bija pirms tam?” T. Atlijs secina: ”Šķiet, vēl skaidrāk nekā agrāk ir redzams, ka zinātne nekad nespēs remdēt cilvēku alkas pēc atbildēm.”

Zināšanas, kas, pūloties apmierināt šīs alkas, iegūtas zinātnisku pētījumu ceļā, nepavisam nav pierādījušas, ka Dievs nav vajadzīgs, tās tikai ir palīdzējušas saprast, cik neiedomājami sarežģītā, daudzveidīgā un apbrīnojamā pasaulē mēs dzīvojam. Daudzi domājoši cilvēki uzskata par ticamu secinājumu, ka fizikas likumi un ķīmiskās reakcijas, kā arī DNS un galvu reibinošā dzīvības daudzveidība — tas viss liecina par Radītāja pastāvēšanu. Nav nekādu neapstrīdamu pierādījumu, kas liecinātu par pretējo.

”Ticības pamatā ir realitāte”

Ja Visumam ir Radītājs, mēs nevaram cerēt, ka varēsim saprast viņu un viņa nodomus ar teleskopu, mikroskopu vai kādu citu pētniecības instrumentu palīdzību. Padomājiet par podnieku un viņa izgatavotu vāzi. Lai cik ilgi mēs pētītu vāzi, tā nevar dot mums atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš to ir darinājis. Lai to noskaidrotu, mums jājautā podniekam pašam.

Molekulārbiologs Frānsiss Kolinss norāda, kā ticība un garīgums varētu aizpildīt zinātnes atstāto robu: ”Tieši tāpat kā es negaidu no reliģijas, ka tā varētu būt īstais līdzeklis cilvēka gēnu secības noskaidrošanai, es arī negaidu no zinātnes, ka tā varētu palīdzēt tuvoties pārdabiskajam. Bet, lai atbildētu uz tādiem interesantiem un būtiskiem jautājumiem kā, piemēram, ”Kāpēc mēs esam šeit?” un ”Kāpēc cilvēciskas būtnes alkst pēc garīguma?”, ar zinātni vien, kā es redzu, nepietiek. Daudzi māņticīgi priekšstati ir parādījušies un pēc tam izgaisuši. Ar ticību tā nav noticis, un tas liek domāt, ka ticības pamatā ir realitāte.”

Atbildes uz jautājumu ”kāpēc?”

Patiesa reliģija, atbildot uz jautājumu ”kāpēc?” un izskaidrojot dzīves jēgu, piedāvā arī vērtību sistēmu un morāles un ētikas principus, kā arī vadību dzīvē. Zinātnieks Alans Sandeidžs ir izteicies šādi: ”Lai mācītos dzīvot, es nemeklēju padomus bioloģijas grāmatā.”

Miljoniem cilvēku visā pasaulē ir pārliecināti, ka viņi ir atraduši avotu, no kura mācīties dzīvot. Viņi arī uzskata, ka ir atraduši pārliecinošas atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc mēs esam šeit un kas mūs gaida nākotnē. Šādas atbildes pastāv. Bet kur tās meklējamas? Vissenākajā un izplatītākajā svētajā tekstā — Bībelē.

Bībelē stāstīts, ka Dievs izveidoja zemi, domādams tieši par cilvēkiem. Jesajas 45:18 par zemi ir teikts: ”Dievs.. to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota.” Turklāt viņš apgādāja zemi ar visu nepieciešamo, lai cilvēki varētu nevis tikai eksistēt, bet arī pilnībā izbaudīt dzīvi.

Cilvēkiem tika uzticēts rūpēties par zemi, lai viņi ”to koptu un apsargātu”. (1. Mozus 2:15.) Bībelē arī paskaidrots, ka saprašana un gudrība ir Dieva dāvanas un ka mums citam pret citu jāizturas taisnīgi un ar mīlestību. (Ījaba 28:20, 25, 27; Daniēla 2:20—23.) Atrast dzīves jēgu cilvēki var vienīgi tad, ja viņi noskaidro, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz viņiem, un dzīvo saskaņā ar to. *

Kā lai domājošs mūsdienu cilvēks pārmet tiltu pār šķietamo plaisu, kas šķir zinātniskus spriedumus un reliģisku pārliecību? Uz kādiem pamatprincipiem būtu jābalstās, lai to izdarītu?

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Ko saka daži zinātnieki?

Pēc dažu cilvēku domām, vairākums zinātnieku vairās apspriest garīgus un teoloģiskus jautājumus tāpēc, ka viņi nav reliģiozi vai arī nevēlas iesaistīties debatēs, kurās zinātne tiek konfrontēta ar reliģiju. Par daļu zinātnieku tā tiešām var teikt, tomēr nebūt ne par visiem. Pievērsiet uzmanību dažu zinātnieku izteikumiem.

”Visumam ir bijis sākums, bet zinātnieki nespēj izskaidrot, kāpēc tas ir sācies. Atbilde uz šo jautājumu ir Dievs.” ”Manā uztverē Bībele ir patiesa, Dieva iedvesmota grāmata. Dzīvība ir tik komplicēta, ka tai ir jābūt saprāta radītai.” (Kens Tanaka, ASV Ģeoloģiskās izpētes dienesta planetologs.)

”Plaisa starp dažādajiem zināšanu veidiem (zinātnisko un reliģisko) drīzāk ir mākslīgi radīta. [..] Zināšanas par Radītāju un zināšanas par radīto pasauli ir cieši saistītas.” (Enrike Ernandess, Meksikas Nacionālās autonomās universitātes Fizikas un teorētiskās ķīmijas fakultātes profesors.)

”Jo vairāk mēs izpētīsim šo informāciju [par cilvēka genomu], jo labāk tā atklās, cik sarežģīts ir viss šis materiāls un mijiedarbība starp tā elementiem. Tā parādīs, ka rašanās cēlonis ir saprātīgs radītājs, pirmcēlonis, kam piemīt saprāts.” (Dveins Gišs, bioķīmiķis.)

”Zinātne un reliģija nav nesavienojamas. Tās abas meklē vienu un to pašu patiesību. Zinātne pierāda, ka Dievs pastāv.” (Dereks Bārtons, ķīmijas profesors, Teksasa, ASV.)

[Norādes par autortiesībām]

NASA/U.S. Geological Survey

Photo: www.comstock.com

NASA and The Hubble Heritage Team (STScl/AURA)

[Attēli 5. lpp.]

Vai zinātniski pētījumi var atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs esam radušies?

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Arecibo Observatory/David Parker/Science Photo Library

[Norāde par attēla autortiesībām 6. lpp.]

Zvaigznes 2., 3., 5. lappusē un 7. lappuses augšā: National Optical Astronomy Observatories