IESPĒJAMS, jums ir mācīts vai arī jūsu kultūrā ir pieņemts, ka reliģija nav apspriežama ārpus ģimenes vai baznīcas. Tāpēc jūs varbūt esat neapmierināts, ja kāds negaidīti atnāk pie jums mājās ar Bībeli rokā. Dažiem šāda attieksme ir izveidojusies reliģijas vēsturē notikušās vardarbības dēļ, kas tika aizbildināta ar vēlmi izglābt cilvēku dvēseles.

Daudzu tautu vēsture liecina par cilvēku masveida pievēršanos ticībai, ko izraisīja bailes tikt nogalinātiem, nevis mīlestība pret Kristu. Daudzi cilvēki drīzāk bija gatavi bēguļot, pamest savas mājas un valsti vai pat zaudēt dzīvību sārta liesmās nekā pieņemt savu vajātāju ticību.

Dieva iedvesmotie Raksti, Bībele, neatbalsta šādu piespiedu pievēršanu ticībai. Vai tas nozīmē, ka cilvēki nedrīkst runāt par saviem reliģiskajiem uzskatiem ar citiem? Apskatīsim, ko pati Bībele saka par šo jautājumu.

Pirmkārt, padomāsim par Jēzus Kristus piemēru. Viņš bija prasmīgs skolotājs, kas ietekmēja savu klausītāju dzīvi. (Jāņa 13:13, 15.) Jēzus Kalna sprediķis bija vienkāršs, bet spēcīgs. To noklausījušies, ”ļaudis izbrīnījās par viņa mācību. Jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara.” (Mateja 7:28, 29.) Ir pagājuši apmēram 2000 gadi, bet viņa mācības joprojām ietekmē to cilvēku dzīvi, kuri tajās iedziļinās. To apstiprina profesora Hansa Dītera Beca sacītais, ka ”Kalna sprediķa ietekme kopumā sniedzas tālu pāri jūdaisma un kristietības, pat visas rietumu kultūras robežām”.

Neilgi pirms atgriešanās debesīs Jēzus deva pavēli, kas nodrošināja, lai iesāktais sludināšanas darbs pēc viņa aiziešanas turpinātos un pat vērstos plašumā. (Jāņa 14:12.) Jēzus saviem mācekļiem lika iet pie visu tautu cilvēkiem un tos ”mācīt turēt visu”, ko viņš ir pavēlējis. Šī uzdevuma galvenais mērķis ir skaidri redzams no Jēzus vārdiem, ko viņš teica tajā pašā paziņojumā: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.)

Tāpat pievērsīsim uzmanību tam, ko mēs varam mācīties no apustuļa Pāvila. Pēc tam kad viņš pievērsās kristietībai, viņš nekaunējās stāstīt par savu jauniegūto ticību citiem. (Apustuļu darbi 9:17—19, 22.) Pāvilam bija paradums sludināt sinagogās un pierādīt, ”ka Kristum vajadzēja ciest un augšām celties no mirušiem”. Lai ”pārliecinātu jūdus un grieķus”, viņš sarunās prasmīgi  izmantoja Rakstus. Kādā vārdnīcā ir teikts, ka grieķu valodas vārds, kas šeit tulkots ”pārliecināt”, nozīmē ’ar saprātīgu spriedumu un morālu apsvērumu palīdzību panākt izmaiņas uzskatos’. Tā kā Pāvils šādi runāja, viņš pārliecināja daudzus cilvēkus, panākdams, ka tie maina savus uzskatus. (Apustuļu darbi 15:3; 17:1—4, 17; 18:4; 19:26, JD.)

Mūsdienās vārds ”prozelītisms” tiek izmantots, lai apzīmētu dažāda veida piespiedu pievēršanu ticībai. Bībele neatbalsta šādu rīcību. Gluži pretēji, tā māca, ka cilvēks tika radīts ar gribas brīvību, ar iespēju un pienākumu izlemt, kā dzīvot. Tas attiecas arī uz cilvēka lēmumu par to, kā pielūgt Dievu. (5. Mozus 30:19, 20; Jozuas 24:15.)

Jēzus cienīja šīs Dieva piešķirtās tiesības un nekad neizmantoja savu iespaidīgo spēku un varu, lai kādu piespiestu atzīt viņa mācības. (Jāņa 6:66—69.) Lai piekļūtu klausītāju sirdij un pamudinātu viņus uz rīcību, Jēzus izmantoja saprātīgus argumentus, ilustrācijas un uzdeva viedokļa jautājumus. (Mateja 13:34; 22:41—46; Lūkas 10:36.) Viņš mācīja arī saviem mācekļiem ņemt vērā citu cilvēku gribas brīvību. (Mateja 10:14.)

Ir skaidri redzams, ka Pāvils kalpošanā sekoja Jēzus priekšzīmei. Pāvils pārliecināja savus klausītājus ar saprātīgiem argumentiem no Dieva Rakstiem, parādīdams cieņu pret šo cilvēku jūtām un uzskatiem. (Apustuļu darbi 17:22, 23, 32.) Viņš saprata, ka pamudinājumam aktīvi kalpot mūsu Radītājam ir jābūt mīlestībai pret Dievu un Kristu. (Jāņa 3:16; 21:15—17.) Tāpēc šajā ziņā katram jāpieņem personisks lēmums.

Saprātīgi cilvēki, pieņemot svarīgus lēmumus, piemēram, attiecībā uz mājas pirkšanu, darba izvēli un bērnu audzināšanu, nerīkojas mirkļa emociju vadīti. Viņi meklē un apsver dažādas iespējas, varbūt kādam lūdz padomu un tikai pēc tam pieņem lēmumu.

Lēmums par to, kā pielūgt Dievu, ir ļoti nozīmīgs, tāpēc tā pieņemšanai vajadzētu veltīt vairāk laika un pūļu nekā citiem lēmumiem. Šis lēmums ietekmēs mūsu pašreizējo dzīvi un, kas ir vēl svarīgāk, mūsu izredzes uz mūžīgu dzīvi nākotnē. To skaidri apzinājās pirmā gadsimta kristieši, kas dzīvoja Berojā. Lai gan apustulis Pāvils personīgi viņiem skaidroja labo vēsti, viņi ik dienas rūpīgi pētīja Rakstus, lai pārliecinātos, vai Pāvila mācītais ir patiesība. Iznākumā ”daudzi no viņiem kļuva ticīgi”. (Apustuļu darbi 17:11, 12.)

Mūsdienās Jehovas liecinieki turpina sludināšanas un mācekļu gatavošanas darbu, ko savulaik aizsāka Jēzus. (Mateja 24:14.) Viņi ciena citu cilvēku tiesības izlemt, pie kādas reliģijas piederēt. Bet, ja runa ir par savu reliģisko uzskatu mācīšanu citiem, viņi seko Bībelē minētajiem piemēriem. Sludināšanā Jehovas liecinieki izmanto pamatotus argumentus no Rakstiem, un viņi uzskata, ka ar šo darbu tiek glābta cilvēku dzīvība. (Jāņa 17:3; 1. Timotejam 4:16.)