Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Iecietīga kņaziste neiecietības laikmetā

Iecietīga kņaziste neiecietības laikmetā

Iecietīga kņaziste neiecietības laikmetā

”IKVIENS BEZ KĀDAS PIESPIEŠANAS DRĪKST PIEŅEMT TĀDU RELIĢIJU, KĀDU VĒLAS, UN DRĪKST ATBALSTĪT SAVAS TICĪBAS SLUDINĀTĀJUS.”

JA JUMS būtu jāuzmin, kad šie vārdi ir uzrakstīti, kuru gadu jūs nosauktu? Daudzi nospriestu, ka tie ietilpst kādā mūslaiku konstitūcijā vai likumā par cilvēktiesībām.

Lai cik pārsteidzoši tas izklausītos, šie vārdi izskanēja vairāk nekā pirms 400 gadiem valstī, kas bija kā iecietības saliņa plašā neiecietības jūrā. Par kādu valsti ir runa? Pirms mēs atbildam uz šo jautājumu, aplūkosim, kāda bija tā laika vēsturiskā situācija.

Sabiedrībā valdošais neiecietības gars

Reliģiskā neiecietība iezīmēja visu viduslaiku posmu, un 16. gadsimtā tā uzliesmoja ar jaunu spēku. Reliģijas vārdā Anglijā, Francijā, Nīderlandē un Vācijā norisinājās nežēlīgi, asiņaini kari. Laikposmā no 1520. līdz aptuveni 1565. gadam Rietumu kristīgajās zemēs ap 3000 cilvēku tika apsūdzēti ķecerībā un sodīti ar nāvi. Gandrīz ikviens mēģinājums apšaubīt vispārpieņemtās normas vai idejas — jo sevišķi reliģijas jomā — tika uzņemts ar visai lielu neiecietību.

Viena no katoļu baznīcas mācībām, par kuru sevišķi daudz tika diskutēts, bija trīsvienības doktrīna — uzskats, ka Dievs sevī apvieno trīs personas. Vēsturnieks Ērls Morss Vilburs paskaidro, ka šī doktrīna ”viduslaikos izraisīja plašas debates, kurās iesaistījās gan katoļu teologi, gan paši pāvesti”. Taču šīs runas reti sasniedza vienkāršos cilvēkus, no kuriem tika prasīts, lai viņi baznīcas doktrīnas pieņemtu aklā ticībā, uzskatot tās par ”dievišķu noslēpumu”.

Tomēr 16. gadsimtā atradās cilvēki, kas nolēma rīkoties pretēji tradīcijai un izpētīt Rakstus, lai šos noslēpumus noskaidrotu. Viņu devīze bija sola Scriptura (”Tikai Raksti”). Tos, kas noliedza trīsvienības doktrīnu (daļu no viņiem vēlāk sāka saukt par unitāriešiem pretstatā trīsvienības piekritējiem jeb trinitāriešiem), gan katoļi, gan protestanti bieži nežēlīgi vajāja. Viņi ar pseidonīmiem izdeva grāmatas, kas ieguva lielu popularitāti, un slēpās, lai paglābtos no vajāšanām. Antitrinitārieši bija arī pirmajās rindās cīņā par iecietību. Dažiem, piemēram, spāņu teologam Migelam Servetam, šī pārliecība maksāja dzīvību. *

Valsts, kurā valdīja iecietība

Atšķirībā no valstīm, kas kurināja reliģiskos karus un vajāja citādi domājošos, viena valsts izvēlējās pavisam atšķirīgu politiku. Tā bija Transilvānija, kas tolaik bija autonoma kņaziste, bet tagad ietilpst Austrumeiropas valsts Rumānijas teritorijā. Ungāru vēsturnieks Katalins Pēters paskaidro, ka Transilvānijas karaliene Izabella ”centās izvairīties no reliģiskiem konfliktiem, kļūdama par visu konfesiju aizstāvi”. No 1544. līdz 1574. gadam Transilvānijas parlaments izdeva 22 likumus, kas garantēja reliģisko brīvību.

Piemēram, pēc 1557. gadā Turdā sasauktā parlamenta sanāksmes karaliene kopā ar savu dēlu pasludināja, ka ”ikviens cilvēks [drīkst] turēties pie tādas ticības, pie kādas vēlas, ar veciem vai jauniem rituāliem, un Mēs katram ticības jautājumā ļaujam rīkoties pēc viņa ieskatiem, kamēr viņš ar savu rīcību nekaitē citiem”. Šis likums ir nodēvēts par ”pirmo likumdošanas aktu, kas garantē reliģisko brīvību”. Reliģiskā iecietība Transilvānijā sasniedza kulmināciju Izabellas dēla Jānoša II Sigismunda valdīšanas laikā, kurš patstāvīgi sāka valdīt 1559. gadā.

Publiskas debates

Liela nozīme Transilvānijas antitrinitārisma kustībā bija itāliešu ārstam, vārdā Džeordžo Bjandrata. Šaubas par trīsvienības doktrīnu viņam acīmredzot bija radušās laikā, ko viņš pavadīja Itālijā un Šveicē — valstīs, kur bija atraduši patvērumu daudzi antitrinitārieši. Ieradies Polijā, Dž. Bjandrata aktīvi atbalstīja ”mazākās baznīcas” veidošanu, kuras locekļi vēlāk kļuva pazīstami kā poļu brāļi. * 1563. gadā viņš tika iecelts par Sigismunda ārstu un padomdevēju un pārcēlās uz Transilvāniju.

Vēl viens izglītots cilvēks, kas apšaubīja trīsvienības doktrīnu, bija Ferencs Dāvids — reformātu baznīcas superintendents un galma mācītājs. Par sarežģītajām mācībām, kas saistītas ar trīsvienības doktrīnu, viņš rakstīja: ”Ja no ticības visam tam ir atkarīga glābšana, tad droši var teikt, ka neviens kristietis no nabaga zemnieku vidus neizglābsies, jo ar visu viņa mūžu nepietiks, lai to saprastu.” F. Dāvids un Dž. Bjandrata kopīgi publicēja Sigismundam veltītu grāmatu, kurā bija apkopoti vairāki no Serveta darbiem.

Diskusijas par trīsvienības doktrīnu kļuva arvien karstākas, tāpēc radās vajadzība pēc publiskām debatēm par šo jautājumu. Rīkodamies saskaņā ar devīzi sola Scriptura, Dž. Bjandrata izvirzīja noteikumu, ka debatēs jārunā, tikai balstoties uz Rakstiem, nevis uz dažādām filozofijām. 1566. gadā pēc debatēm, kurās neviena puse neguva ievērojamu pārsvaru, Sigismunds uzdāvināja antitrinitāriešiem iespiedmašīnu, lai tie varētu izplatīt savas idejas.

Dž. Bjandrata un F. Dāvids dedzīgi ķērās pie darba un izdeva grāmatu De falsa et vera unius Dei Patris, Filii, et Spiritus Sancti cognitione (Viltus un patiesās zināšanas par Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara savienību). Grāmatā bija iekļauta informācija par cilvēkiem, kas vēstures gaitā bija atteikušies ticēt trīsvienībai. Vienā no grāmatas nodaļām bija ievietoti attēli, kuru mērķis acīmredzot bija izsmiet veidu, kādā trīsvienība tika attēlota baznīcās redzamajos mākslas darbos. Oponenti sašutuši apgalvoja, ka grāmatā publicētie attēli ir skandalozi, un centās visas publikācijas iznīcināt. Šī polemiskā grāmata izraisīja arvien jaunas diskusijas, tāpēc Sigismunds organizēja nākamās publiskās debates.

Unitāriešu uzvara

Debates sākās 1568. gada 3. martā piecos no rīta. Tās norisinājās latīņu valodā un ilga desmit dienas. Trinitāriešu vadītājs bija Peters Meliuss — Transilvānijas reformātu baznīcas galva. Viņš un citi, kas aizstāvēja trīsvienību, izmantoja ticības apliecinājumus, baznīcas tēvu darbus, ortodoksālo teoloģiju un Bībeli. Savukārt F. Dāvids balstījās tikai un vienīgi uz Bībeli. F. Dāvids norādīja, ka Tēvs ir Dievs, Dēls ir Tēvam pakļauta būtne, bet gars ir Dieva spēks. Tā kā Sigismundu aizrāva reliģiski jautājumi, viņš, būdams pārliecināts, ka debates ir labākais veids, kā noskaidrot patiesību, piedalījās tajās pats personiski. Viņa klātbūtne nodrošināja, ka sarunas, gan būdamas kaismīgas, norisinājās brīvā un atklātā gaisotnē.

Izvērtējot šīs debates, uzvara tika piešķirta antitrinitāriešiem. F. Dāvidu viņa dzimtajā pilsētā Koložvārā (tagad Kluža-Napoka, Rumānija) sagaidīja kā varoni. Pastāv nostāsts, ka pēc ierašanās pilsētā viņš esot nostājies uz liela laukakmens ielas stūrī un runājis par saviem uzskatiem ar tādu pārliecību, ka pamudinājis ikvienu pieņemt viņa mācības.

Pievēršanās unitāriešu ticībai un nāve

Līdz šim debates bija norisinājušās latīņu valodā, kuru saprata tikai izglītotie ļaudis. Bet F. Dāvids gribēja, lai viņa vēsts sasniegtu visu tautu. Tāpēc ar Sigismunda atļauju nākamās debates, kas tika organizētas 1569. gada 20. oktobrī Naģvāradā (tagad Oradja, Rumānija), notika ungāru valodā. Atkal Sigismunds darbojās kā starpnieks starp abām pusēm.

Kad trinitārietis Peters Meliuss paziņoja, ka iepriekšējā naktī Kungs viņam vīzijā esot atklājis savu patieso dabu, karalis Sigismunds atbildēja: ”Mācītāj Peter! Ja jums pagājušajā naktī tika paziņots, kas ir Dieva Dēls, tad ko jūs esat sludinājis līdz šim? Jāsecina, ka jūs visu šo laiku esat maldinājis tautu!” Kad P. Meliuss vārdiski uzbruka F. Dāvidam, Sigismunds viņam aizrādīja un atgādināja trinitāriešiem, ka ”ticība ir Dieva dāvana” un ka ”sirdsapziņu nevar piespiest”. Debašu nobeiguma runā karalis sacīja: ”Mēs pieprasām, lai mūsu valdījumos pastāvētu sirdsapziņas brīvība.”

Pēc šīm debatēm Sigismunds un lielākā daļa galma tika pārliecināti pieslieties unitāriešiem. 1571. gadā karalis izdeva ediktu, ar kuru unitāriešu baznīca tika oficiāli atzīta. Transilvānija bija vienīgā valsts, kur unitāriešiem bija tāds pats statuss kā katoļiem, luterāņiem un kalvinistiem, un, cik zināms, Sigismunds vēstures gaitā ir bijis vienīgais valdnieks, kas ir pieņēmis antitrinitāriešu ticību. Diemžēl drīz pēc tam 30 gadu vecais karalis medībās, kurās viņš bija devies kopā ar F. Dāvidu un Dž. Bjandratu, cieta negadījumā un pēc dažiem mēnešiem nomira.

Viņa pēctecis Stefans Batorijs, būdams katolis, no jauna apstiprināja likumu, kas aizsargāja atzītās reliģijas, bet arī lika saprast, ka nekādas tālākas izmaiņas viņš necietīs. Sākumā viņš sacīja, ka viņš valdot pār cilvēkiem, nevis pār viņu sirdsapziņu, bet jau pēc neilga laika ierobežoja grāmatu publicēšanu, kas bija galvenais reliģisko uzskatu izplatīšanas veids. F. Dāvids zaudēja savu augsto stāvokli, un arī pārējiem unitāriešiem bija jāatstāj galms un valsts amati.

Kad F. Dāvids sāka mācīt, ka Kristus nav jāpielūdz, viņam ar pavēli aizliedza sludināt. Tā kā F. Dāvids, nepaklausot šim aizliegumam, nākamajā svētdienā divas reizes sludināja, viņu apcietināja, apsūdzēja ”jaunu” reliģisku mācību izplatīšanā un piesprieda viņam mūža ieslodzījumu. 1579. gadā, atrazdamies valdnieka pazemes cietumā, viņš nomira. Neilgi pirms nāves F. Dāvids uz kameras sienas uzrakstīja: ”Ne pāvestu zobens, ..ne nāves draudi nevarēs apturēt patiesību. [..] Es esmu pārliecināts, ka pēc manas nāves viltus praviešu mācības cietīs pilnīgu neveiksmi.”

Ko var mācīties no Sigismunda dzīves

Karalis Jānošs Sigismunds veicināja izglītības, mūzikas un mākslas attīstību. Taču karalis nedzīvoja ilgi, un savas īsās dzīves laikā viņš bieži bija slims. Viņa valdīšanu apdraudēja gan spēki valsts iekšienē — pret viņu tika rīkotas vismaz deviņas sazvērestības —, gan spēki no malas, kuru mērķis bija Transilvānijā radīt nemierus. Šis iecietīgais valdnieks bieži tika asi kritizēts par viņa reliģiskajiem uzskatiem. Kāds no oponentiem vēlāk sacīja, ka Sigismunds ”pilnīgi noteikti ir nonācis ellē”.

Tomēr vēsturnieks Ē. M. Vilburs sniedz objektīvu tā laika situācijas vērtējumu: ”Gadā, kad karalis Jānošs [Sigismunds] izdeva savu pēdējo hartu, kas paredzēja pilnīgu reliģisko brīvību pat tādām reformātu sektām, kurām tika izrādīta vissīvākā pretestība, protestantu teologi joprojām cildināja Kalvinu par Serveta sadedzināšanu sārtā, inkvizīcija izlēja protestantu asinis Nīderlandē, ..un vēl bija jāpaiet vairāk nekā 40 gadiem, līdz Anglijā vairs nededzināja cilvēkus sārtā par turēšanos pie nepareiziem reliģiskiem uzskatiem.”

Kā izteicās kāds komentētājs, ”lai pēc kuras mērauklas vērtētu — un jo sevišķi pēc to laiku mērauklas —, karalis Jānošs Sigismunds bija izcils valdnieks. ..Iecietību viņš padarīja par savas valdīšanas raksturīgāko iezīmi.” Apzinādamies, ka saskaņa dažādo reliģiju starpā ir visas valsts interesēs, viņš kļuva par dedzīgu sirdsapziņas un reliģijas brīvības aizstāvi.

Mūsdienās, kad joprojām nav panākta pilnīga uzvara pār reliģisko neiecietību, notikumi, kas pirms daudziem gadiem ir risinājušies šajā nelielajā valstī, sniedz mums vielu pārdomām. Īsu laiku par Transilvāniju tiešām varēja teikt, ka tā bija iecietīga kņaziste neiecietības laikmetā.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 8. rk. Skat. 1988. gada 22. novembra Atmostieties! (angļu val.), 19.—​22. lappusi.

[Izceltais teksts 14. lpp.]

”Sirdsapziņu nevar piespiest. [..] mēs pieprasām, lai mūsu valdījumos pastāvētu sirdsapziņas brīvība.” (karalis Jānošs II Sigismunds)

[Attēli 12., 13. lpp.]

Džeordžo Bjandrata

Lappuses no Dž. Bjandratas un F. Dāvida publicētās grāmatas, kuras attēli izraisīja trinitāriešos sašutumu

Ferencs Dāvids Turdā sasauktā parlamenta priekšā

[Norādes par autortiesībām]

Divi zīmējumi, kuros attēlota trīsvienība: © Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris; visi pārējie attēli: Országos Széchényi Könyvtár

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

2. un 14. lpp.: Országos Széchényi Könyvtár