Politisks aktīvists, kas kļuva par neitrālu kristieti

PASTĀSTĪJIS LADISLAVS ŠMEJKALS

Pēc sprieduma pasludināšanas mani aizveda atpakaļ uz kameru. Es tūlīt pat, izmantojot Morzes kodu, sāku klauvēt pa kameras sienu, lai sazinātos ar draugu, kas atradās divus stāvus augstāk. Viņš gaidīja ziņu par to, cik ilgs cietumsods man piespriests.

”Četrpadsmit gadi,” es klauvējot paziņoju.

Draugs nespēja noticēt un pārvaicāja: ”Četrpadsmit mēneši?”

”Nē,” es atbildēju, ”četrpadsmit gadi.”

TAS notika 1953. gadā Čehoslovākijas (tagad Čehijas Republika) pilsētā Liberecā. Man toreiz bija 19 gadu, un es biju aktīvi darbojies, vēlēdamies panākt savā zemē politiskas pārmaiņas. Mūsu grupa darīja zināmus savus uzskatus, izplatot skrejlapas, kurās bija kritizēta toreiz valdošā komunistiskā partija. Šāda darbība tika uzskatīta par valsts nodevību, tāpēc man piesprieda tik bargu cietumsodu.

Es jau gandrīz gadu biju atradies pirmstiesas ieslodzījumā. Pirms sprieduma pasludināšanas ieslodzītie tika turēti kamerās pa diviem un laiku pa laikam aizsietām acīm vesti uz pratināšanu. Kamerās neatļāva sarunāties, tāpēc mēs vai nu sačukstējāmies, vai arī saklauvējāmies, izmantojot Morzes kodu.

Drīz vien es uzzināju, ka cietumā ir daudz ieslodzītu Jehovas liecinieku. Mūsu cietumā bija parasts ik pēc mēneša vai diviem ieslodzītos no vienas kameras pārvest uz citu, tāpēc kameras biedri mainījās. Tā kā mani interesēja Bībele, biju priecīgs, kad beidzot nokļuvu vienā kamerā ar Jehovas liecinieku. Pēc kāda laika Jehovas liecinieki man sāka mācīt Bībeli.

Cerams, to var nosaukt par Bībeles nodarbībām, kaut arī mums nebija ne Bībeles, ne literatūras par Bībeli. Es pat nekad savā mūžā nebiju redzējis Bībeli. Bet mēs runājām par Bībeles tēmām, un es centos pierakstīt, ko Jehovas liecinieki atcerējās no galvas. Tas viss notika klusiņām — mēs sēdējām cieši blakus un sačukstējāmies.

Man arī nebija īsti, kur pierakstīt — bija pieejams tikai tualetes papīrs un ķemme. Tā nu es, ko varēju, ar ķemmi ieskrāpēju tualetes papīrā, un tie bija mani ”pieraksti”. Daudzus  Bībeles pantus es iemācījos no galvas. Jehovas liecinieki man iemācīja arī Valstības dziesmas. Viens no viņiem man teica: ”Tagad tu esi politiskais ieslodzītais, bet nākotnē tevi var ieslodzīt par piederību Jehovas lieciniekiem.”

Pēc neskaitāmām pratināšanām manā lietā tika pasludināts spriedums un mani aizsūtīja uz labošanas darbu nometni, kas atradās netālu no Jahimovas. Tajā laikā es jau biju pārliecināts, ka kļūšu par Jehovas liecinieku.

Ilgie ieslodzījuma gadi

Kad ierados labošanas darbu nometnē, kur bija jāstrādā urāna raktuvēs, es tūlīt pat sāku meklēt Jehovas lieciniekus, bet drīz uzzināju, ka viņi ir pārvesti uz citurieni. Taču viens Jehovas liecinieks šajā nometnē bija atstāts, jo viņš bija pavārs. Viņš man aizdeva Bībeli, kas jau bija daudz lasīta un bija slēpta daudzās vietās. Beidzot es pats varēju lasīt tos pantus, kurus jau zināju no galvas, un man visu laiku bija sev jāsaka: ”Jā, tas ir tieši tā, kā brāļi bija mācījuši!”

Pēc kāda mēneša mani pārveda uz Bitizas nometni, kas atradās netālu no Pršībramas pilsētas. Tur es satiku citus Jehovas lieciniekus. Bitizā mēs regulāri saņēmām Bībeles literatūru, kas slepeni tika ienesta nometnē. Kaut arī nometnes administrācija centās noskaidrot, kā tas notika, viņiem tas neizdevās. Šajā nometnē bija veseli 14 ieslodzītie, kas sludināja citiem. Puse no viņiem bija kristīti Jehovas liecinieki, bet otra puse — tādi kā es, kas, atrazdamies cietumā, bija pieņēmuši viņu ticību.

Daudzi no mums vēlējās ar kristīšanos ūdenī apliecināt, ka ir veltījuši sevi Dievam. Bet mums nebija ūdens, pareizāk sakot, nebija pietiekami lielas ūdens tvertnes, kurā varētu veikt kristīšanu. Tāpēc daudziem, kas tolaik vēlējās kristīties, bija jāgaida līdz atbrīvošanai. Taču Bitizas nometnē raktuvju kompresoriem bija lieli dzesēšanas torņi, un 50. gadu vidū vairāki no mums tika kristīti dzesēšanas torņa rezervuārā.

Pēc dažiem gadiem, 1960. gada martā, mani izsauca policijas virsnieks, kura pārziņā bija politiskie ieslodzītie. Viņš mani aicināja informēt par citiem ieslodzītajiem, pretī solot panākt mana soda termiņa samazināšanu. Kad es atteicos, virsnieks sāka mani lamāt. ”Tu negribi dzīvot normālu dzīvi,” viņš kliedza, ”tāpēc es parūpēšos, lai tu neatgrieztos mājās! Tu šeit nosprāgsi!” Taču jau pēc diviem mēnešiem tika pasludināta amnestija, kas attiecās arī uz mani, un pēc astoņiem cietumā pavadītiem gadiem es atgriezos mājās.

Neilgs laiks brīvībā

Jehovas liecinieku darbība kopš 1949. gada aprīļa Čehoslovākijā bija aizliegta, un es drīz sapratu, ka kalpošana Dievam tā saucamajā brīvībā daudz neatšķīrās no kalpošanas Dievam ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas mani gaidīja jaunas grūtības — tolaik visiem vīriešiem obligāti bija jādienē divus gadus armijā.

Dažu valsts uzņēmumu strādnieki tika atbrīvoti no militārā dienesta, piemēram, šādu atbrīvojumu saņēma ogļrači. Tā kā es jau biju strādājis šādu darbu, es iestājos darbā kādās raktuvēs. Tur mani uzņēma ļoti  laipni. ”Neraizējieties par armiju,” man teica, ”mums nebūs grūti jums dabūt atbrīvojumu.”

Pēc diviem mēnešiem, kad man pienāca iesaukuma pavēste, administrācijas darbinieki mani atkal mierināja: ”Neuztraucieties, tā būs kāda kļūda. Mēs viņiem aizrakstīsim, un viss būs kārtībā.” Bet nekas nebija kārtībā. Neilgi pēc tam pie manis pienāca administrācijas darbinieks un atvainodamies sacīja: ”Šī ir pirmā reize, kad kaut kas tāds notiek, bet jums tomēr būs jāiet dienēt.” Tā kā sirdsapziņa man neļāva mācīties karot un es atteicos no militārā dienesta, mani arestēja un aizveda uz tuvāko karaspēka daļu. (Jesajas 2:4.)

Tribunāls

Pēc tam kad 1961. gada janvārī Kladno pilsētā mani ieslodzīja, mani mēģināja pārliecināt, lai es tomēr dotos dienēt. Virsnieks, kura pārziņā bija mana lieta, sarīkoja sapulci. Mani ieveda apspriežu telpā, kurā stāvēja liels, apaļš galds, kam apkārt bija sarindoti pamatīgi ādas krēsli. Drīz sāka ierasties virsnieki, sasēdās apkārt galdam, un mani katram no viņiem stādīja priekšā. Pēc tam atbildīgais virsnieks apsēdās un teica: ”Nu, tagad pastāstiet mums par savu ticību.”

Pateicis pie sevis īsu lūgšanu, es sāku runāt, un virsnieki uzmanīgi klausījās. Izvērsās saruna, kas drīz pievērsās evolūcijas teorijai, un kāds norādīja, ka evolūcija ir zinātnisks fakts. Labošanas darbu nometnē es biju lasījis brošūru Evolūcija un jaunā pasaule * un tāpēc, par lielu pārsteigumu armijas virsniekiem, varēju minēt faktus, kas liecināja, ka šai teorijai nav pierādījumu.

Tad ierunājās kāds majors, no kura vārdiem man kļuva skaidrs, ka viņš noteikti ir bijis katolis. ”Kāds ir jūsu viedoklis par jaunavu Mariju?” viņš vaicāja. ”Kāda ir jūsu attieksme pret misi?” Es atbildēju uz viņa jautājumiem un beigās teicu: ”Cienītais, man šķiet, ka jūs esat ticīgs cilvēks, jo jūsu jautājumi atšķiras no pārējo jautājumiem.”

”Nē, nē, nē! Es neesmu ticīgs!” majors skaļi protestēja. Sociālistiskā valstī cilvēki, kas sauca sevi par kristiešiem, netika cienīti un viņiem neļāva strādāt augstos amatos. Pēc šiem jautājumiem majors vairs sarunā nepiedalījās. Es biju ļoti priecīgs, ka man bija iespēja sapulcinātajiem virsniekiem pastāstīt par Jehovas liecinieku uzskatiem.

Jauna iespēja sludināt

Pēc dažām dienām mani pārveda uz Prāgu, kur novietoja kādā karaspēka daļas ēkā un man klāt pielika bruņotu sargu. Pirmais karavīrs, kam bija uzdots mani sargāt, bija pārsteigts, kāpēc tiek ievērota tāda drošība. ”Šī ir pirmā reize, kad man kāds personīgi jāapsargā,” kareivis brīnījās, un es paskaidroju savas ieslodzīšanas iemeslu. Tas viņu tik ļoti ieinteresēja, ka viņš apsēdās un, turēdams šauteni starp ceļiem, aizrautīgi klausījās. Pēc divām stundām šo karavīru nomainīja cits, un sekoja līdzīgi jautājumi un pārrunas par Bībeles tēmām.

 Turpmākajās dienās man bija iespēja runāt gan ar tiem, kas mani apsargāja, gan ar citiem ieslodzītajiem, ja sargi to atļāva. Sargi pat atvēra kameru durvis un ļāva cietumniekiem sanākt kopā, lai dzirdētu, ko es stāstu par Bībeli! Pēc laika es sāku uztraukties, ka ziņas par to, kādu brīvību man devuši sargi, nonāks atklātībā un notiks kaut kas slikts. Taču visu izdevās paturēt noslēpumā.

Beidzot mani aizveda uz tiesu, kur mani uzmundrināja tie, kam biju stāstījis par savu ticību. Man piespriedu divu gadu ilgu cietumsodu, kam pievienoja vēl sešus gadus no sākotnējā sprieduma, kuru amnestijas dēļ nebiju izcietis visu līdz galam. Tas nozīmēja, ka mani gaidīja astoņi gadi cietumā.

Sajūtu Dieva palīdzību

Mani pārvietoja pa visu Čehoslovākijas teritoriju no vienas nometnes uz otru, no viena cietuma uz otru, un tajā laikā es bieži izjutu Dieva palīdzību. Kad es ierados Valdices cietumā, komandieris man prasīja, kāpēc esmu ieslodzīts. ”Es atteicos dienēt armijā, jo karot ir pretrunā ar manu ticību,” es paskaidroju.

”Būtu jauki, ja visi tā domātu,” komandieris ar labvēlību noteica. Bet, brītiņu padomājis, piebilda: ”Taču, ņemot vērā, ka lielākā daļa cilvēku tā nedomā, jūs ir jāsoda, turklāt smagi jāsoda!”

Mani nosūtīja uz stikla slīpēšanas cehu, kurā strādāt bija sods. Iemesls bija tāds, ka mani, kaut arī biju atteicies dienēt savas ticības dēļ, joprojām uzskatīja par politisko ieslodzīto un tāpēc lika darīt visgrūtākos darbus. Stikla slīpēšana lustrām un citiem smalkiem stikla izstrādājumiem bija īpaši grūta, jo produkcijai bija jābūt izcili kvalitatīvai. Parasti puse no tā, ko cietumnieki vienā dienā bija paveikuši, nākamajā dienā tika atsūtīta viņiem atpakaļ pārstrādāšanai, tāpēc noteiktās izstrādes normas bija ļoti grūti izpildīt.

Tajā dienā, kad ienācu stikla slīpēšanas cehā, man vispirms bija jāsagaida ceha priekšnieks. Ieradies viņš sāka bārt cietumniekus, kas, pēc viņa domām, nestrādāja pietiekami cītīgi. Nogājis visiem garām, viņš pienāca pie manis un uzkliedza: ”Ko tu te dari? Kāpēc nestrādā?”

Es paskaidroju, ka esmu jauniņais, un ceha priekšnieks mani aizveda uz savu kabinetu, kur uzdeva parastos jautājumus par ieslodzīšanas iemesliem. Kad biju viņam visu paskaidrojis, viņš jautāja: ”Tātad tu esi Jehovas liecinieks?”

”Jā,” es atbildēju.

Priekšnieka attieksme izmainījās. ”Neuztraucies,” viņš sacīja. ”Mums šeit ir bijis daudz Jehovas liecinieku, un mēs viņus cienījām, jo viņi visi bija čakli un krietni cilvēki. Es nokārtošu, lai tev būtu tādas izstrādes normas, ko tu varētu izpildīt.”

Izmaiņas priekšnieka attieksmē mani patiešām pārsteidza. Es biju pateicīgs Jehovam un tiem man nepazīstamajiem ticības biedriem, kas Jehovas lieciniekiem šajā cietumā bija nodrošinājuši tik labu reputāciju. Varu droši teikt, ka visu laiku, kamēr atrados cietumā, es izjutu Jehovas mīlestību un palīdzību.

Lai cik grūti man reizēm klājās, es vienmēr biju pārliecināts, ka galu galā es satikšu savus kristīgos brāļus — redzēšu viņu smaidīgās sejas un gūšu uzmundrinājumu. Ja tā nebūtu bijis, man ieslodzījumā būtu bijis daudz grūtāk.

Daudzi ieslodzītie, likās, par to vien domāja, kā atriebties par to, kas viņiem nodarīts, bet man tādas domas pat prātā nenāca. Es sapratu, ka manu ciešanu iemesls ir paklausība  Dieva taisnīgajiem principiem. Tāpat es zināju, ka par katru cietumā pavadīto dienu Jehova man var dot neskaitāmas brīnišķīgas dzīves dienas jaunās zemes paradīzē. (Psalms 37:29; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.)

Tagadējās svētības

1968. gada maijā pēc 15 cietumā pavadītiem gadiem es beidzot tiku atbrīvots. No sākuma man bija grūti uzsākt sarunas ar citiem cilvēkiem, un tas nav nekas neparasts, ja tu lielu daļu sava mūža esi pavadījis starp ļaudīm, kas tērpti cietumnieka drēbēs vai sarga formā. Bet kristīgie brāļi man palīdzēja iesaistīties sludināšanā, kas, protams, tika veikta arī darbības aizlieguma laikā.

Jau dažas nedēļas pēc atbrīvošanas es satiku Evu. Viņa kopā ar savu brāli kādus trīs gadus iepriekš bija drosmīgi nostājusies Bībeles patiesības pusē, kaut arī tam ļoti bija pretojušies pārējie ģimenes locekļi. Mēs drīz sākām kopā sludināt un piedalījāmies arī Bībeles literatūras izgatavošanā, kas notika slepenās pagrīdes tipogrāfijās. 1969. gada novembrī mēs apprecējāmies.

1970. gadā piedzima mūsu pirmais bērns — meitiņa, ko nosaucām par Janu. Pēc kāda laika es kā ceļojošais pārraugs nedēļas nogalēs sāku apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes, lai sniegtu tām garīgu uzmundrinājumu. Reiz 1975. gadā, kad veicu šo kalpošanu, es atkal tiku arestēts un nosūtīts uz cietumu. Bet tad es cietumā pavadīju tikai dažus mēnešus. Vēlāk, 1977. gadā, piedzima mūsu dēls Štepans.

Beidzot 1993. gada 1. septembrī Jehovas liecinieki Čehijas Republikā tika oficiāli atzīti. Nākamajā gadā mūsu meita Jana apprecējās ar kristiešu draudzes vecāko Daliboru Dražanu, bet 1999. gadā Štepans, kas jau bija kļuvis par kalpošanas palīgu, apprecēja pilnas slodzes kalpotāju Blanku. Mēs tagad piederam pie dažādām Prāgas draudzēm. Protams, mēs visi gaidām jauno pasauli, bet es īpaši gaidu, kad vairs nekur nebūs cietuma mūru.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 20. lpp.]

Es ar ķemmi ieskrāpēju papīrā norādes uz Bībeles pantiem

[Attēls 21. lpp.]

Bitizas nometne, kur es biju ieslodzīts un tiku kristīts

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu kāzu dienā

[Attēls 23. lpp.]

Eva un es (vidū), Štepans un Blanka (pa kreisi), Jana un Dalibors (pa labi)