Aizsardzība, ko nodrošina policija. Cerības un bailes

DAUDZI Lielbritānijas iedzīvotāji 19. gadsimta sākumā pretojās idejai par profesionālas, uniformētas policijas izveidošanu. Viņi baidījās, ka bruņots spēks valdības rokās varētu apdraudēt viņu brīvību. Daži bažījās, ka ar laiku policijas ietvaros varētu izveidoties tāds pats spiegošanas tīkls, kāds pastāvēja Francijā Žozefa Fušē laikā. Tomēr viņi bija spiesti sev pavaicāt: ”Ko mēs iesāksim bez policijas?”

Londona bija kļuvusi par lielāko un bagātāko pilsētu pasaulē; noziedzība nemitīgi auga un apdraudēja pilsētas komerciju. Ne brīvprātīgie naktssargi, ne profesionālie privātpersonu algotie zagļu ķērāji — tā dēvētie Bow Street Runners — nevarēja aizsargāt cilvēkus un viņu īpašumu. Klaivs Emslijs savā grāmatā The English Police: A Political and Social History raksta: ”Arvien biežāk izskanēja viedoklis, ka noziedzībai un nekārtībām civilizētā sabiedrībā nav vietas.” Tāpēc londonieši, cerēdami uz labāko, izšķīrās par profesionālu policiju sera Roberta Pīla vadībā. * 1829. gada septembrī uniformās tērptie galvaspilsētas policijas konstebli devās savā pirmajā apgaitā.

Kopš ir izveidotas pirmās modernās policijas vienības, cilvēki ir gan cerējuši, ka policija sagādās drošību, gan baidījušies, ka tā varētu ļaunprātīgi izmantot savu varu.

Policijas izveidošanās Amerikā

Amerikas Savienotajās Valstīs Ņujorka bija pirmā pilsēta, kurā tika izveidota profesionāla policija. Pieaugot pilsētas turībai, pieauga arī noziedzība. 19. gadsimta trīsdesmitajos gados ikviena ģimene lētajos Ņujorkas laikrakstos varēja lasīt šausminošus stāstus par pilsētā notikušajiem noziegumiem. Sabiedrības sašutums auga jo dienas, jo lielāks, līdz 1845. gadā Ņujorkā tika izveidota policija. Kopš tā laika Ņujorkas iedzīvotāji ir sajūsminājušies par Londonas policiju un londonieši — par Ņujorkas kārtības sargiem.

Tāpat kā britiem, arī amerikāņiem doma par bruņotu spēku valdības rokās radīja bažas. Taču risinājumi bija atšķirīgi. Briti izvēlējās džentlmeņu policiju augstās cepurēs un tumši zilās uniformās, kuri ir bruņojušies vienīgi ar īsu, no apkārtējo acīm paslēptu nūju. Līdz pat šai dienai britu ”bobiji” šaujamieročus nēsā tikai ekstremālās situācijās. Taču, kā bija teikts kādā avotā, ”nenovēršami tuvojas laiks, ..kad britu policija galu galā kļūs pilnībā apbruņota”.

Turpretī Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāju bažas par valdības varas nepareizu izmantošanu veicināja to, ka tika izdarīts Otrais labojums  ASV konstitūcijā, kas iedzīvotājiem garantēja ”tiesības glabāt un nēsāt ieročus”. Līdz ar to arī policija gribēja ieročus. Ar laiku apšaudes ielās kļuva par raksturīgu elementu Amerikas policijas cīņā ar noziedzību — vismaz daudziem radās tāds iespaids. Vēl viens iemesls, kāpēc amerikāņu policisti vēlējās nēsāt ieročus, bija tas, ka Ņujorkas policijas rašanās laikā apstākļi šajā pilsētā lielā mērā atšķīrās no apstākļiem Londonā. Straujais iedzīvotāju pieaugums bija radījis diezgan lielas nekārtības. Pēc tam kad Ņujorkā bija ieplūduši tūkstošiem imigrantu (lielākā daļa no viņiem bija eiropieši) un, sākoties 1861.—1865. gada pilsoņu karam, arī tūkstošiem afroamerikāņu, pilsētā bija vērojama vardarbība rasu starpā. Policija uzskatīja, ka tai ir nepieciešamas stingrākas metodes.

Tāpēc policiju bieži uzskatīja par ļaunumu, bez kura nevar iztikt. Cilvēki bija gatavi laiku pa laikam paciest kaut kādus ekscesus, cerot, ka vismaz kaut kādā mērā tiks nodrošināta kārtība un drošība. Tikmēr citās pasaules zemēs parādījās vēl cita veida policija.

Policija, kas iedveš bailes

19. gadsimta sākumā, kad sāka veidoties modernā policija, lielāko daļu pasaules pārvaldīja Eiropas impērijas. Pamatā eiropiešu policija bija izveidota ar mērķi nodrošināt aizsardzību nevis tautai, bet valstu vadītājiem. Pat briti, kuriem tik ļoti nepatika ideja par bruņotu policiju viņu pašu zemē, šķiet, nejuta īpašus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka izmantoja militāro policiju, lai turētu pakļautībā savas kolonijas. Robs Mobijs grāmatā Policing Across the World raksta: ”Brutalitātes, korupcijas, vardarbības, slepkavības un varas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi iezīmēja gandrīz ikvienu koloniālās policijas vēstures desmitgadi.” Lai gan grāmatā ir minēts, ka no koloniālās policijas darbības bija arī kaut kāds labums, tajā ir piebilsts, ka šīs policijas darbības rezultātā ”pasaulē par policiju izveidojās uzskats, ka tā ir spēks valdības rokās, nevis dienests, kas darbojas sabiedrības labā”.

Aiz bailēm no revolūcijām despotiskas valdības savu pilsoņu izspiegošanai gandrīz vienmēr ir izmantojušas slepenpoliciju. Šāda veida policija iegūst informāciju ar spīdzināšanu un atbrīvojas no cilvēkiem, kas tiek turēti aizdomās par pretvalstisku darbību, tos vai nu noslepkavojot, vai ieslogot cietumā bez tiesas sprieduma. Nacistiskajā Vācijā pastāvēja gestapo, Padomju Savienībā bija VDK, bet Austrumvācijā — Stasi. Grūti noticēt, bet Stasi nodarbināja 100 000 štata darbinieku un apmēram pusmiljonu informatoru, lai kontrolētu ap 16 miljonu lielo Austrumvācijas sabiedrību. Slepenpolicisti cauru diennakti noklausījās telefona sarunas, un Stasi dosjē glabājās ziņas par trešo daļu valsts iedzīvotāju. ”Stasi darbinieki neatzina nekādas robežas un nepazina kaunu,” raksta Džons Kēlers grāmatā Stasi. ”Ļoti daudzi mācītāji — to vidū arī protestantu un katoļu augstākie vadītāji — bija Stasi savervēti ziņotāji. Biktskrēslos un telpās, kurās viņi pieņēma cilvēkus, bija ierīkotas noklausīšanās ierīces.”

Taču reizēm policija iedveš bailes ne tikai valstīs, kur pastāv despotiskas valdības. Dažās valstīs lielpilsētu policija ir tikusi apsūdzēta par pārāk agresīviem likumības nodrošināšanas paņēmieniem (it īpaši, kad policisti vēršas pret minoritātēm), un šie paņēmieni cilvēkos rada bailes no policijas. Kā bija rakstīts kādā žurnālā, komentējot labi zināmu skandālu Losandželosā, šis skandāls ”ir atklājis, ka policijas nelikumības ir sasniegušas vēl nepieredzētu līmeni, un ir ieviesis jaunu terminu: gangsterpolicists”.

Tāpēc varas iestādes ir domājušas, ko policija varētu darīt, lai uzlabotu savu reputāciju. Lai akcentētu savu nozīmi sabiedrības labklājības veicināšanā, daudzu valstu policija ir centusies vairāk uzmanības pievērst tieši tiem policijas darba aspektiem, kas ir saistīti ar darbošanos sabiedrības labā.

Kārtības uzturēšanas metode, kas vieš cerības

Tradicionālais veids, kādā Japānas policija gādā par savas valsts iedzīvotāju drošību, ir piesaistījis arī citu valstu interesi. Gandrīz kopš pašiem pirmsākumiem Japānas policisti strādā nelielos iecirkņos, kuros pēc kārtas dežurē ap desmit policistu. Britu lektors Frenks Leišmens, kas lasa lekcijas kriminoloģijā un ir ilggadējs Japānas iedzīvotājs, saka: ”Koban [iecirkņu] policistu  draudzīgi piedāvāto pakalpojumu klāsts ir ļoti plašs: viņi bieži palīdz atrast kādu adresi, jo Japānā ielām lielākoties nav nosaukumu, tāpat aizdod atrastus lietussargus cilvēkiem, kas nokļuvuši lietusgāzē, parūpējas, lai piedzērušies sararimen paspētu uz pēdējo vilcienu mājup, un dod padomus tiem, kam ir kādas problēmas.” Japāņu policijas darbība, kas cieši saistīta ar iedzīvotājiem, ir viens no faktoriem, kāpēc Japāna ir kļuvusi pazīstama kā valsts, kurā cilvēks uz ielas var justies droši.

Vai šāda policija varētu efektīvi funkcionēt arī citās valstīs? Ir kriminologi, kas uzskata, ka no Japānas policijas ir vērts mācīties. Mūsdienu sasniegumi komunikāciju jomā veicina to, ka zūd saikne starp policiju un cilvēkiem, kuru labā tā darbojas. Rodas iespaids, ka daudzās pilsētās policijas darbs aprobežojas vienīgi ar reakciju uz ārkārtas situācijām un sākotnējais mērķis — noziedzības profilakse — ir zudis. Tāpēc atkal tiek popularizēta sistēma, kur kārtības uzturēšanā liela nozīme ir iedzīvotājiem pašiem.

Iedzīvotāju līdzdalība sabiedriskās kārtības uzturēšanā

”Tā patiešām ir efektīva sistēma; tā samazina noziedzību,” saka policijas konstebls no Velsas, vārdā Dūijs. ”Šīs sistēmas ietvaros cilvēkiem tiek piedāvāts rūpēties citam par cita drošību. Mēs organizējam sapulces, kurās kaimiņi var iepazīties, apmainīties tālruņa numuriem un uzzināt vairāk par noziedzības profilaksi. Man šī sistēma patīk, jo tā cilvēkos atjauno kopības sajūtu. Cik bieži cilvēki pat nezina, kas viņiem dzīvo kaimiņos! Šī sistēma ir efektīva, jo veicina sabiedrības modrību un ieinteresētību.” Tā uzlabo arī policijas un sabiedrības attiecības.

Tāpat policisti tiek mudināti izturēties ar lielāku līdzcietību pret cilvēkiem, kas ir cietuši kādā nelaimē. Pazīstamais nīderlandiešu viktimologs Jans van Deiks rakstīja: ”Policistiem ir jāmāca, ka viņu izturēšanās pret cietušajiem ir tikpat svarīga kā ārstu attieksme pret pacientiem.” Daudzviet policisti vardarbību ģimenē un izvarošanu joprojām neuzskata par īstiem noziegumiem. Robs Mobijs raksta: ”Pēdējos gados policijas attieksme pret tādiem noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību ģimenē un izvarošanu, ir ievērojami uzlabojusies. Tomēr tas nenozīmē, ka uzlabojumi vairs nav nepieciešami.” Varas izmantošana ir vēl viena joma, kurā gandrīz jebkuras valsts policijai ir iespējams pilnveidoties.

Bailes no policijas korumpētības

Saskaroties ar ziņojumiem par policijas korumpētību, doma, ka policija mums nodrošina aizsardzību, dažkārt var likties naiva. Korupcijas problēma policijā nav nekas jauns — tā pastāv tikpat ilgi, cik pati policija. Kā, atsaucoties uz 1855. gada notikumiem, bija minēts grāmatā  NYPD—A City and Its Police, ”daudziem Ņujorkas iedzīvotājiem bija radies iespaids, ka starp bandītiem un policistiem vairs nav lielas atšķirības”. Tāpat Latīņamerikā ”plaši ir izplatīts uzskats, ka policisti ir korumpēti, nekompetenti un pārkāpj cilvēktiesības”, raksta Dankans Grīns grāmatā Faces of Latin America. Kādas Latīņamerikas policijas personāldaļas vadītājs, kura pārziņā ir 14 000 darbinieku, sacīja: ”Ko var gribēt, ja policists pelna mazāk nekā [100 dolāru] mēnesī? Ko viņš darīs, ja viņam piedāvās kukuli?”

Cik liela problēma ir korupcija? Atbilde būtu atkarīga no tā, kam jūs to vaicātu. Kāds policists no Ziemeļamerikas, kas jau gadiem patrulē pilsētā ar 100 000 iedzīvotājiem, atbild: ”Protams, starp maniem darbabiedriem  ir arī negodīgi cilvēki, taču lielais vairākums savus pienākumus pilda godprātīgi. Tāda vismaz ir mana pieredze.” Turpretī citā zemē izmeklētājs ar 26 gadu stāžu atbild: ”Manuprāt, korupcija pastāv gandrīz visur. Godīgi policisti ir liels retums. Ja policists pārmeklēs apzagtu māju un atradīs naudu, viņš, visticamāk, to paņems. Ja viņš atgūs nozagtas vērtslietas, daļu no tām viņš paturēs sev.” Kāpēc daļa policistu iekrīt korupcijas slazdā?

Daži sāk strādāt par policistiem, būdami uzticīgi augstiem principiem, bet ar laiku pakļaujas korumpēto darbabiedru ietekmei un zemajām normām, kādas valda noziedzīgajā pasaulē, ar kuru ir saistīts viņu darbs. Grāmatā What Cops Know ir citēti kāda Čikāgas policista vārdi: ”Policisti atrodas visciešākajā saskarsmē ar ļaunumu. Viņi ir tajā iekšā. Viņi tam pieskaras ... viņi to sagaršo ... viņi to saož ... viņi to dzird ... viņiem ar to jācīnās.” Šāda nelabvēlīga vide cilvēku var viegli ietekmēt.

Kaut arī policija paveic ļoti daudz noderīga darba, tā ir tālu no pilnības. Vai mēs varam cerēt uz kaut ko labāku?

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 8., 9. lpp.]

”Vai gan britu ”bobiji” nav lieliski!”

Briti bija vieni no pirmajiem, kas atļāvās tādu greznību kā profesionāla policija. Viņi vēlējās, lai visā valstī valdītu tikpat laba kārtība kā diližansu satiksmē, kam Anglijā bija raksturīga izcila punktualitāte. 1829. gadā Lielbritānijas iekšlietu ministrs sers Roberts (Bobijs) Pīls panāca, ka parlaments apstiprināja lēmumu par Londonas pilsētas policijas izveidošanu. Tās galvenā pārvalde atradās Skotlendjardā. Sākotnēji cilvēki pret ”bobijiem”, kā tika saukti britu policisti, nejuta īpašas simpātijas, jo tie bargi vērsās pret dzeršanu un ielu azartspēlēm, taču ar laiku ”bobiji” kļuva par tautas mīluļiem.

1851. gadā Anglija ar lepnumu ielūdza citas valstis apmeklēt Pasaules izstādi, kas notika Londonā, un apbrīnot britu rūpniecības sasniegumus. Pilsētas viesi bija pārsteigti par kārtību ielās un par to, ka nekur nebija redzami ne dzērāji, ne prostitūtas, ne klaidoņi. Policisti prasmīgi organizēja cilvēku pūļus, palīdzēja viesiem nest ceļasomas, šķērsot ielas un pat palīdzēja vecākām kundzēm nokļūt līdz kebiem. Nav brīnums, ka gan no pašiem britiem, gan citzemju viesiem varēja dzirdēt vārdus: ”Vai gan britu ”bobiji” nav lieliski!”

”Bobiju” darbība noziedzības profilaksē šķita tik sekmīga, ka Česteras policijas priekšnieks 1873. gadā jau iztēlojās laiku, kad profesionālā noziedzība būs praktiski likvidēta. Policija sāka organizēt ātrās palīdzības un ugunsdzēsības dienestus. Tā izveidoja labdarības iestādes, kas nabadzīgajiem iedzīvotājiem piedāvāja apavus un apģērbu. Bija policisti, kas organizēja zēnu klubus, ekskursijas un brīvdienu nometnes.

Protams, jaunajai policijai bija arī ar korupciju un nežēlību saistītas disciplīnas problēmas. Taču lielākā daļa policistu jutās lepni par savu darbu un to, ka var uzturēt kārtību, pēc iespējas neizmantojot fizisku spēku. 1853. gadā Lankašīrā, Viganā, policijai bija jāapspiež ogļraču streiks. Drošsirdīgs seržants, kura rīcībā bija tikai desmit vīri, kategoriski atteicās izmantot raktuvju īpašnieka piedāvātos ieročus. Tālaika policistu attieksmi raksturo vārdi, kas lasāmi kādā 1886. gadā rakstītā vēstulē. Šī vēstule tika rakstīta Hektoram Makleodam, kas bija sekojis savam tēvam profesijas izvēlē un bija kļuvis par policistu. Vēstule bija citēta grāmatā The English Police, un tajā bija šādi vārdi: ”Esot bargs, tu zaudē cilvēku simpātijas. [..] Policistam sabiedrības intereses ir jāuzskata par galvenajām, jo viņš kalpo iedzīvotājiem, starp kuriem konkrētajā brīdī ir norīkots, un viņa pienākums ir izpatikt kā iedzīvotājiem, tā savam virsniekam.”

Heidens, atvaļināts Londonas policijas inspektors, saka: ”Mēs tikām mācīti vienmēr izrādīt pašsavaldību, jo, tikai saņemot sabiedrības atbalstu, iespējams sekmīgi nodrošināt kārtību. Mūsu īsās koka nūjas bija patiešām pēdējais līdzeklis, kuru lielākā daļa policistu neizmantoja ne reizi visas savas karjeras laikā.” Britu ”bobiju” pozitīvā tēla veidošanā liela nozīme bija arī Anglijā populārajam TV seriālam Dixon of Dock Green, kuru rādīja 21 gada garumā un kura galvenais varonis bija kāds godīgs policists, kas pazina ikvienu cilvēku savā iecirknī. Šis seriāls, iespējams, pamudināja policistus līdzināties seriālā radītajam tēlam, taču pavisam noteikti tas ietekmēja britu tautu kopumā un veicināja tās mīlestību pret savu policiju.

Cilvēku attieksme 20. gadsimta 60. gados Anglijā mainījās — tautas lepnumu par savu policiju nomainīja pretošanās varām. 70. gados, par spīti tam, ka policija centās gūt sabiedrības atbalstu, iesaistot iedzīvotājus likumpārkāpumu novēršanā, tās reputāciju sabojāja ziņas par korupciju un rasismu policistu vidū. Nesenākā pagātnē, pēc tam, kad pret policiju tika izvirzītas vairākas apsūdzības rasismā un mēģinājumos falsificēt pierādījumus, lai panāktu cilvēka notiesāšanu, policija ir apņēmīgi rīkojusies, lai uzlabotu savu darbību.

[Norāde par autortiesībām]

Fotogrāfija augšā: http://www.constabulary.com

 [Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

Vai Ņujorkā ir noticis brīnums?

Policijas centieniem panākt uzlabojumus var būt patiešām ievērojami rezultāti. Ņujorka ilgi tika uzskatīta par vienu no pasaules bīstamākajām pilsētām, un līdz pat 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigām šķita, ka bezcerībā ieslīgusī policija ir zaudējusi kontroli pār noziedzību. Ekonomisko problēmu dēļ pilsētas vadība iesaldēja darba algas un samazināja policistu skaitu. Izmantodami šo apstākli, narkotiku tirgoņi plaši izvērsa savu darbību, kas savukārt izraisīja milzīgu vardarbības vilni. Pilsētas trūcīgo rajonu iedzīvotāji devās pie miera, skanot šāvienu troksnim. 1991. gadā Ņujorkā notika lielas rasu sadursmes, un paši policisti organizēja skaļas protesta akcijas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību savām problēmām.

Taču tad kāds jauns policijas priekšnieks pacentās savos darbiniekos atkal iedvest darba sparu. Viņš regulāri satikās ar policistiem, lai kopīgi analizētu un plānotu katra policijas iecirkņa darbību. Džeimss Lārdners un Tomass Repeto savā grāmatā NYPD raksta: ”Izmeklēšanas nodaļas priekšnieks un Narkotiku apkarošanas nodaļas vadītājs bija cilvēki, par kuriem iecirkņu priekšnieki lasīja avīzēs, bet kurus satika visai reti. Tagad viņi visi kopā sēdēja un apspriedās vairākas stundas no vietas.” Noziedzības līmenis pamazām sāka kristies. Kā tiek ziņots, slepkavību skaits samazinājās no aptuveni 2000 slepkavībām 1993. gadā līdz 633 šādiem noziegumiem 1998. gadā, kas bija pats zemākais rādītājs 35 gadu laikā. Ņujorkas iedzīvotāji sāka runāt, ka ir noticis brīnums. Reģistrēto noziegumu skaits astoņu gadu laikā ir samazinājies par 64 procentiem.

Kā tas tika panākts? The New York Times 2002. gada 1. janvāra numurā bija izteikta doma, ka viena no šī panākuma atslēgām bija Compstat, datorizēta ”noziegumu uzskaites sistēma, kuras ietvaros katru nedēļu tiek veikta visu reģistrēto noziegumu statistiska izpēte — iecirknī pēc iecirkņa —, lai pamanītu problēmas, tiklīdz tās rodas, un nekavējoties reaģētu uz tām”. Kādreizējais policijas komisārs Bernards Keriks izteicās: ”Mēs vērojām, kur pieaug noziedzība un kāpēc tas notiek, un tad mēs uz turieni nosūtījām [policistu] grupu un nepieciešamos līdzekļus, lai būtu pārliecināti, ka šie rajoni ir uzmanības centrā. Tādā veidā var samazināt noziedzību.”

[Attēls 7. lpp.]

Tipisks policijas iecirknis Japānā

[Attēls 7. lpp.]

Satiksmes policija Honkongā

[Attēls 8., 9. lpp.]

Britu policisti nodrošina kārtību futbola spēles laikā

[Attēls 9. lpp.]

Policistiem ir jāsniedz palīdzība cilvēkiem, kas cietuši nelaimes gadījumā