Valstis nav mācījušās no pagātnes

”Ja vien cilvēki spētu mācīties no vēstures, cik daudz tā mums varētu iemācīt! Bet kaislības un partijas aizmiglo ļaužu acis, un pieredzes gaisma ir kā lukturis laivas pakaļgalā, kas apspīd tikai viļņus aiz mums.” (Semjuels Teilors Kolridžs)

VAI jūs piekrītat angļu dzejnieka Semjuela Kolridža vārdiem? Vai tiešām pārliecība par kādu ideju spēj cilvēku saprātu aptumšot tādā mērā, ka viņi atkārto traģiskās iepriekšējo paaudžu kļūdas?

Krusta kari

Padomāsim, piemēram, par to, kas notika krusta karos. 1095. gadā izskanēja pāvesta Urbāna II aicinājums ”kristiešiem” atņemt musulmaņiem Svēto zemi. Karaļi, baroni, bruņinieki un vienkāršie ļaudis visās Urbānam II pakļautajās valstīs atsaucās uz šo aicinājumu. Kādā viduslaiku hronikā teikts, ka ”diezin vai starp tām tautām, kuras dzīvoja pēc Kristus likuma”, atradās kāda, kas nesteidzās atbalstīt pāvestu.

Kā raksta vēsturniece Zoē Oldenbūra, lielākā daļa krusta karotāju bija ”pilnīgi pārliecināti, ka, kļūdami par krustnešiem, viņi ir iestājušies paša Dieva dienestā”. Viņi sevi uzskatīja par ”iznīcinātājiem eņģeļiem, kas uzbrūk velna bērniem”. Tāpat krustneši ticēja, ka, ”gājuši bojā, viņi iegūs mocekļiem paredzēto debesu balvu”, piebilst žurnālists un vēsturnieks Braiens Moinehens.

Krustneši, iespējams, nezināja, ka viņu pretinieku uzskati daudz neatšķīrās no viņējiem. Arī musulmaņu karavīri devās kaujā ar pārliecību, ka viņus atbalsta Dievs un ka ”pēc nāves cīņā ar neticīgajiem sekos dzīve paradīzē” debesīs, raksta Dž. Robertss grāmatā Shorter History of the World (Īsa pasaules vēsture).

Abas karojošās puses bija pārliecinātas, ka cīnās taisnīgā karā, ko Dievs atbalsta un svētī. Reliģiskie un politiskie vadoņi stiprināja šo pārliecību un nepārtraukti uzkurināja karotāju degsmi. Tā šo karu laikā abas puses pastrādāja neaprakstāmas zvērības.

Kas bija šie nežēlīgie karotāji?

Kas bija tie, kas izturējās pret citiem cietsirdīgi? Pārsvarā tie bija parasti cilvēki, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no cilvēkiem mūsdienās. Daudzus, bez šaubām, bija iekvēlinājusi ticība cildeniem ideāliem un vēlēšanās novērst tolaik pastāvošās netaisnības. Emociju pārņemti, viņi, šķiet, nebija padomājuši  par to, ka, cīnīdamies par ”taisnību”, viņi patiesībā nodarīja netaisnību, sagādāja sāpes un ciešanas neskaitāmiem karadarbības vietās dzīvojošiem vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas neko nebija noziegušies.

Vai tas nav vēlāk atkārtojies vēstures gaitā? Vai harismātiski līderi nav pamudinājuši neskaitāmus miljonus cilvēku uz rīcību, kāda tiem pašiem nebūtu nākusi pat prātā, skubinot tos iesaistīties mežonīgos, barbariskos karos pret tiem, kam ir citādi reliģiskie un politiskie uzskati? Aicinājumi ķerties pie ieročiem un apgalvojumi, ka Dievs atbalsta šādu rīcību, abās konfliktos iesaistītajās pusēs ir izmantoti par aizsegu politisko un reliģisko pretinieku vajāšanai. Daudzus gadsimtus šādas metodes ir plaši izmantojuši tirāni. Kā norāda B. Moinehens, šis rīcības modelis ”holokausta un mūsdienu etnisko tīrīšanu iniciatoriem der tikpat labi kā pirmā krusta kara izraisītājiem”.

”Mūsdienās jau nu saprātīgi cilvēki nepakļautos tādai ietekmei,” jūs varbūt domājat. ”Mēs taču dzīvojam civilizētā sabiedrībā.” Tā tam tiešām vajadzētu būt. Bet vai cilvēki patiesībā kaut ko ir mācījušies no vēstures? Ņemot vērā pagājušā gadsimta notikumus, uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt apstiprinoši.

Pirmais pasaules karš

Krusta karu notikumi lielā mērā atkārtojās Pirmā pasaules kara laikā. ”Viens no 1914. gada paradoksiem,” raksta Dž. Robertss, ”ir tas, ka no katras valsts pārsteidzoši daudz visdažādākās izcelsmes cilvēku ar atšķirīgu politisko un reliģisko pārliecību, šķiet, labprātīgi un ar prieku devās karā.”

Kāpēc pārsteidzoši daudz parastu cilvēku ”labprātīgi un ar prieku devās karā”? Tāpat kā agrākajos gadsimtos, cilvēku vērtību sistēma un pasaules uzskats bija veidojušies valdošo ideoloģiju ietekmē. Kaut arī dažus bija iedvesmojušas brīvības un taisnības alkas, daudzus, bez šaubām, vadīja pārliecība, ka viņu nācija ir pārāka par citām un tāpēc tai ir tiesības valdīt.

Cilvēki tika mācīti ticēt, ka karš ir neizbēgama dabiskās kārtības sastāvdaļa, tāda kā ”bioloģiska nepieciešamība”. Sociāldarvinisma ideju izplatība, raksta vēsturnieks Fils Viljamss, stiprināja pārliecību, ka karš ir normāls veids, kā ”atbrīvoties no mazāk pielāgotiem indivīdiem”.

Katrs, protams, ticēja, ka taisnība ir viņa pusē. Kā tas ietekmēja notikumus pasaulē? Vēsturnieks Mārtins Gilberts norāda, ka Pirmajā pasaules karā ”valdības uzkurināja rasisma, patriotisma un militārisma neprātu”, un cilvēki tam akli pakļāvās. Ekonomists Džons Kenets Gelbraits, kas ir uzaudzis Kanādas laukos, stāsta, ka Pirmā pasaules kara gados, kad viņš vēl bija zēns, apkārtējie cilvēki runāja par ”Eiropas konflikta absolūto muļķīgumu”. ”Gudri vīri.. nebūtu padevušies tādam bezprātam,” viņi sacīja. Tomēr viņi tā rīkojās. Vairāk nekā deviņu miljonu karavīru vidū, kas abās pusēs gāja bojā slaktiņā, ko vēlāk nosauca par Pirmo  pasaules karu, bija arī apmēram 60 000 kanādiešu.

Tiek atkārtotas pagātnes kļūdas

Nākamajos divdesmit gados, zeļot fašismam un nacismam, atkal izplatījās līdzīgas idejas. ”Lai uzkurinātu cilvēkus, fašisti izmantoja tradicionālos propagandas līdzekļus — simbolus un mītus,” raksta žurnālists Hjū Pērsels. It sevišķi iedarbīgs bija politikas un reliģijas sajaukums — lūgšanas par Dieva svētību armijai.

Ādolfs Hitlers bija ”masu psiholoģijas meistars un izcils orators”. Līdzīgi daudziem agrāko laiku demagogiem, Hitlers uzskatīja, ka ”masas var vadīt, ietekmējot nevis ļaužu prātu, bet gan viņu emocijas”, grāmatā Hitler and Nazism uzsver Diks Gīrijs. Viņš spekulēja ar šo cilvēcisko vājību un atjautīgi izmantoja mūžseno paņēmienu vērst cilvēku naidu pret kopīgu ienaidnieku, piemēram, ”vērsa vāciešu bailes un aizvainojumu pret ebrejiem”, norāda H. Pērsels. Hitlers apmeloja ebrejus, sacīdams: ”Ebreji samaitā vācu tautu.”

Domājot par to laiku, šausmina fakts, ka miljoniem parastu cilvēku atkal pavisam viegli bija pakļāvušies masu slepkavošanas idejām. ”Kā tas varēja notikt, ka civilizētas zemes iedzīvotāji ne tikvien samierinājās ar nacistu nežēlībām, bet arī kļuva par to līdzdalībniekiem?” jautā D. Gīrijs. Un runa nav tikai par civilizētu zemi — Vācija tika uzskatīta arī par kristīgu valsti! Kaut kas tāds bija iespējams tāpēc, ka cilvēki savu gudrību vērtēja augstāk nekā Jēzus Kristus mācības. Arī pēc Otrā pasaules kara daudz cilvēku, uzskatīdami, ka rīkojas pareizi, dažādu ideju vārdā ir pastrādājuši neaprakstāmas zvērības.

”Pieredze un vēsture rāda,” rakstīja vācu filozofs Georgs Hēgelis, ”ka valstis un valdības neko nav mācījušās no vēstures un nekad nav rīkojušās saskaņā ar vēstures mācībām, ko būtu varējušas gūt.” Daudzi nepiekrīt Hēgeļa uzskatiem, bet nebūs daudz tādu, kas nepiekritīs šim apgalvojumam. Diemžēl cilvēcei, šķiet, ir grūti vispār kaut ko mācīties no vēstures. Bet vai tas nozīmē, ka arī jūs nevarat mācīties no pagātnes?

Viens ir skaidrs: mums ir nepieciešams kaut kas daudz uzticamāks par nepilnīgo cilvēku uzskatiem, lai nepieļautu tādas pašas traģiskas kļūdas, kādas ir izdarījušas iepriekšējās paaudzes. Bet pēc kā tad mums vadīties, ja mēs nevaram paļauties uz cilvēku uzskatiem? Vairāk nekā tūkstoš gadu pirms krusta kariem Jēzus Kristus mācekļi parādīja, kāda ir vissaprātīgākā rīcība un kādiem jābūt īstiem kristiešiem. Ir noderīgi uzzināt, kāpēc viņi spēja neiesaistīties tā laika asiņainajos konfliktos. Bet vai ir pamats ticēt, ka valstis mūsdienās iemācīsies novērst konfliktus? Un, lai ko arī darītu valstis, kā Dievs ir nolēmis izbeigt cilvēces ciešanas?

[Attēli 6. lpp.]

Nežēlīgi konflikti vienmēr ir izraisījuši ciešanas

 [Attēli 7. lpp.]

Augšā: bēgļi kara plosītā rajonā

Kā gan šķietami civilizēti cilvēki varēja izdarīt kaut ko tik briesmīgu?

[Norādes par autortiesībām]

Ruandas bēgļi: UN PHOTO 186788/J. Isaac; Pasaules tirdzniecības centra sabrukšana: AP Photo/Amy Sancetta