Vai pastāv kāds risinājums?

KO DARĪT ar lietu, kas ir kļuvusi nevajadzīga? Atbilde šķiet skaidrāka par skaidru: vienkārši izmest to ārā. Taču atbrīvoties no atkritumiem ne vienmēr ir tik viegli. Kur šo lietu izmest? Kā ir aprēķinājusi kāda Itālijas vides asociācija, lai sadalītos jūrā iemesta stikla pudele, ir jāpaiet 1000 gadiem. Papīra salvetes sadalās trīs mēnešos, izsmēķi piesārņo jūru līdz pieciem gadiem, plastmasas maisiņi — 10 līdz 20 gadus, neilona izstrādājumi — 30 līdz 40 gadus, konservu un dzērienu kārbas — 500 gadus, bet polistirola priekšmeti — 1000 gadus.

 Šādu atkritumu ir kļuvis ārkārtīgi daudz. Mūsdienās pasaules tirgus piedāvā visdažādākās preces, un reklāma cenšas mūs pārliecināt, ka mums visas tās vajag. Britu laikrakstā The Guardian par to bija precīzi teikts: ”Reklamētāji palīdz mums apmierināt vajadzības, par kurām mēs agrāk pat nenojautām.” Mēs jūtam kārdinājumu iegādāties pēdējo, kas tirgū parādījies, lai tikai nepalaistu garām kaut ko jaunu. Un, protams, ar vārdu ”jauns” reklāmdevēji domā ”labāks un pārāks”, turpretī ar vārdu ”vecs” — ”sliktāks un novecojis”.

Tāpēc mēs bieži tiekam mudināti pirkt kaut ko jaunu, nevis labot veco. Par labu šādai rīcībai tiek minēts arguments, ka vecās lietas nomainīt ir praktiskāk un ekonomiskāk nekā tās labot. Dažos gadījumos tā arī ir, bet daudzos citos izmest veco lietu un nopirkt tās vietā jaunu ir dārgi un nevajadzīgi.

Daudzi mūsdienu ražojumi nav domāti ilgstošai lietošanai. Tos salabot ir ļoti grūti — tas ir fakts, ko der paturēt prātā, jau izvēloties pirkumu. Kādā vācu žurnālā bija atzīmēts: ”Dažu ražojumu mūžs kļūst arvien īsāks. Kas vēl vakar bija modē, tas šodien jau ir izgājis no modes un bieži tiek izmests ārā. Līdz ar to katru dienu daudz vērtīgu resursu nonāk atkritumos.”

Vai šī pārmērīgā iepirkšanās patiešām nāk par labu patērētājiem? Vai īstie ieguvēji galu galā nav uzņēmumi, kuru mērķis ir piepildīt savas kases? Šveiciešu nedēļas laikrakstā Die Weltwoche bija teikts: ”Ja visi savas mēbeles un automašīnas izmantotu visu savu mūžu vai vismaz divtik ilgi, nekā viņi to dara pašlaik, tad droši var teikt, ka iestātos ekonomikas sabrukums.” Protams, ekonomikas sabrukums nav risinājums, jo tas nozīmētu, ka daudzi paliktu bez darba. Bet kā tad varētu risināt atkritumu problēmu?

Izmest, izmantot atkārtoti vai samazināt

Dažas industrializētas valstis izvēlas pavisam vienkāršu risinājumu — tās izgāž savus atkritumus attīstības valstīs. Piemēram, kā bija norādīts kādā ziņojumā, ”Nigērijā kādā vietā tika atrastas vairāk nekā 8000 sarūsējušas tvertnes ar 3500 tonnām indīgu ķimikāliju, kas pakāpeniski noplūda un piesārņoja augsni un gruntsūdeni”. Šādu atkritumu likvidācijas metodi nevarētu uzskatīt ne par efektīvu problēmas risinājumu, ne arī par labu veidu, kā izturēties pret citiem.

Vēl pastāv iespēja lietas, kas vairs nav vajadzīgas, nevis izmest, bet izmantot atkārtoti. Tiesa, lai to realizētu, patērētājiem atkritumi ir jāšķiro, un vairākās vietās tas jau ir noteikts ar likumu. Amatpersonas var pieprasīt, lai atkritumi tiktu sašķiroti tādās kategorijās kā papīrs, kartons, metāls, stikls un organiskas izcelsmes atkritumi. Iespējams, stikla izstrādājumi ir jāšķiro vēl arī pēc krāsas.

Atkritumu atkārtotai izmantošanai nenoliedzami ir savas priekšrocības. Grāmatā 5000 Days to Save the Planet (5000 dienu planētas glābšanai) ir atzīmēts, ka alumīnija atkārtota izmantošana ”ietaupa milzum daudz enerģijas” un ”samazina kaitējumu videi, ko nodara atklātās boksīta raktuves”. Šajā grāmatā ir paskaidrots: ”Lai saražotu papīru no otrreizējām izejvielām, ir nepieciešams uz pusi mazāk enerģijas un desmit reizes mazāk ūdens.. Daudzus atkritumproduktus ir iespējams savākt, pārstrādāt un izmantot atkārtoti. [..] Pat ja kādam uzņēmumam nav iespējams izmantot paša radītos atkritumus, dažkārt tos var nodot atkārtotai izmantošanai kādam citam uzņēmumam.. Holandē šāda atkritumu apmaiņas programma sekmīgi  darbojas jau kopš 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākuma.”

Ir valdības, kas galveno uzmanību pievērš nevis atkritumu likvidācijas iespēju meklēšanai, bet tam, lai risinātu pašu pamatproblēmu — ierobežotu atkritumu ražošanu. Kā bija brīdināts iepriekšminētajā grāmatā, ”ja cilvēce grib atteikties no izšķērdētājekonomikas.. un kļūt par saglabātāju sabiedrību, kas līdz minimumam samazina atkritumu daudzumu un taupīgi izmanto savus resursus”, tai ir ”nekavējoties jārīkojas”.

Taču tiem, kas vēlas to darīt, jābūt gataviem iegādātās lietas izmantot maksimāli ilgi un izmest tikai tad, kad tās vairs nav iespējams labot. Mantas, ko viņi vairs negrib paturēt, bet kas joprojām ir izmantojamas, būtu jāatdod cilvēkiem, kas tās gribētu lietot. Saskaņā ar Vācijas Praktiskās ekoloģijas institūta Darmštates filiāles aprēķiniem, ģimene, kas dzīvotu pēc principa ”izmanto, nevis patērē”, samazinātu viņu radīto atkritumu daudzumu par 75 procentiem.

Bet vai daudzas ģimenes būtu gatavas šādi dzīvot? Maz ticams. Atkritumu problēma ir tikai simptoms, kas liecina par daudz nopietnākām problēmām. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku piesavinās tādu kā patērētājniecisku domāšanas veidu, kurā noteicošais ir princips ”patērē un izmet”. Padomāsim, ko tas sevī ietver un kāpēc šāds domāšanas veids ir bīstams.

Kādas briesmas sevī slēpj patērētājniecisks domāšanas veids

Patērētājnieciska domāšanas veida sekas var būt daudz nopietnākas nekā tikai sīka izšķērdība. Tas var padarīt cilvēkus nepateicīgus un neapdomīgus, tā ka viņi ar vieglu roku met ārā lielos daudzumos neizlietotus pārtikas produktus un citas lietas. Egocentriski cilvēki un cilvēki, kuru rīcību nosaka modes untumi un spontāna patika vai nepatika, pastāvīgi mēdz just vajadzību nomainīt labas drēbes, mēbeles un citus priekšmetus ar jauniem.

Taču patērētājniecisks domāšanas veids var izpausties ne tikai attieksmē pret materiālajām vērtībām. Kādā nesen Vācijā organizētā projektā, kas bija saistīts ar izmestu sadzīves preču utilizāciju, tika konstatēts: ”Viesistabas iekārta, ko esam izmantojuši piecus gadus, mums vairs nepatīk, un mēs to izmetam ārā, lai iegādātos jaunu, un līdzīga attieksme mums veidojas arī pret cilvēkiem. Jāvaicā, cik ilgi mūsu sabiedrība spēs to izturēt.” Minētajā avotā ir paskaidrots: ”Tiklīdz kāds nespēj paveikt savus pienākumus augstākajā mērā labi, viņam tiek atrasts aizstājējs. Ir taču tik daudz strādāt gribētāju!”

Bijušais ASV viceprezidents Als Gors savā grāmatā Earth in the Balance (Zeme kritiskā stāvoklī) uzdod loģisku jautājumu: ”Ja mēs esam sākuši uzskatīt mums piederošās lietas par vienreizējās lietošanas priekšmetiem, vai tas nav izmainījis mūsu attieksmi arī pret cilvēkiem? [..] Vai mēs neesam pārstājuši novērtēt ikviena cilvēka unikalitāti?”

Cilvēkam, kas būtu pārstājis augstu vērtēt un cienīt citus, visticamāk, neliktos grūti un īpaši nosodāmi atbrīvoties arī no draugiem vai dzīvesbiedra. Komentējot šādu domāšanas veidu, vācu laikrakstā Süddeutsche Zeitung bija teikts: ”Divreiz gadā mēs iegādājamies jaunas drēbes, reizi četros gados jaunu automašīnu, ik pēc desmit gadiem jaunu istabas iekārtu. Katru gadu mēs meklējam citu vietu, kur pavadīt atvaļinājumu, mēs mainām mājas,  profesijas un darba vietas — tad kāpēc mēs nevarētu mainīt arī dzīvesbiedrus?”

Daži cilvēki acīmredzot ir gatavi atbrīvoties gandrīz no jebkā, tiklīdz tas kļūst par nastu. Piemēram, 1999. gadā kādā Eiropas valstī tika pamesti ap 100 000 kaķu un 96 000 suņu. Pēc kāda šīs valsts dzīvnieku aizstāvja vārdiem, ”iegādājoties mājdzīvnieku, cilvēki neuzskata, ka būtu uzņēmušies ilgstošas saistības. Septembrī viņi kucēnu nopērk un augustā [pēc gada, kad dodas atvaļinājumā] — pamet.” Vēl ļaunāk ir tas, ka patērētājniecisks domāšanas veids ietekmē pat attieksmi pret cilvēka dzīvību.

Necieņa pret dzīvību

Daudzi cilvēki mūsdienās, šķiet, uzskata, ka viņu dzīvībai nav lielas vērtības. Kāpēc tā var teikt? Piemēram, kādā Eiropas laikrakstā nesen bija minēts, ka pēdējos gados ir pieaugusi jauniešu gatavība riskēt. Par to liecina fakts, ka arvien vairāk jauniešu grib iesaistīties ekstrēmos sporta veidos. Dažu satraucošu mirkļu dēļ viņi ir gatavi riskēt ar savu dzīvību. Naudas kāri biznesmeņi to, protams, izmanto. Kā atzīmēja kāds vācu politiķis, ekstrēmo sporta veidu popularizētājiem ”iespēja nopelnīt bieži ir svarīgāka par cilvēku veselību un dzīvību”.

Bet ko var teikt par attieksmi pret vēl nedzimuša cilvēka dzīvību? Pēc Pasaules veselības organizācijas aprēķiniem, ”pasaulē ik gadus aptuveni 75 miljoni ieņemtu bērnu izrādās nevienam nevajadzīgi. Daudzām sievietēm vienīgais risinājums ir aborts.” Arī pēc piedzimšanas bērna dzīvībai draud briesmas. Brazīlijas laikrakstā O Estado de S. Paulo bija teikts, ka ”gadījumu, kad mātes savus bērnus pamet uz ielas, kļūst arvien vairāk”. Vai tāda pati situācija nav arī vietā, kur dzīvojat jūs?

Visapkārt mūsdienu pasaulē mēs redzam pierādījumus, ka daudzu acīs cilvēka dzīvība ir kļuvusi lēta vai pat bezvērtīga — kaut kas tāds, no kā var atbrīvoties it kā starp citu. Par to liecina vardarbība izklaides industrijā, kur vienā pašā filmā vai televīzijas programmā ”varonis” nogalina veseliem bariem ”slikto puišu”. To pierāda arī vardarbīga rakstura noziegumi, kas ir izplatīti visā pasaulē, — zagļi nogalina savus upurus dažu santīmu dēļ, vai cilvēki tiek noslepkavoti vispār bez jebkāda iemesla. Un mēs redzam šos pierādījumus arī ziņās, kur tiek stāstīts par terora aktiem, etniskajām tīrīšanām un atklātiem genocīdiem — cietsirdīgām masveida slepkavībām, kurās cilvēku dārgā dzīvība tiek izmesta mēslainē kā atkritumi.

Tiesa, mēs nevaram nedzīvot mūsdienu patērētājsabiedrībā, taču mēs varam nepiesavināties šai sabiedrībai raksturīgo domāšanas veidu. Nākamajā rakstā tiks apspriests, kas mums var palīdzēt nepārņemt patērētāju dzīves modeli.

[Attēls 6. lpp.]

Daudzās vietās atkritumu atkārtota izmantošana ir obligāta

[Attēli 7. lpp.]

Vai vēlēšanās sekot modei jums liek mest ārā labas drēbes un pirkt jaunas?

[Attēls 8. lpp.]

Vēl nedzimis bērns ir jāsarga — no tā nedrīkst atbrīvoties kā no kaut kā bezvērtīga

[Norāde par autortiesībām]

Index Stock Photography Inc./BSIP Agency

[Attēls 8. lpp.]

Dzīvība ir pārāk vērtīga, lai ar to riskētu asu izjūtu dēļ