Desmit miljoni grāmatu stikla namā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

KĀPJOT pa koka pakāpieniem augšā uz vējaino terasi, nav iespējams nejust apbrīnu un pat tādu kā bijību, ko iedveš četri stiklotie torņi, kuri paceļas augstu virs galvas. Tas nav parasts komplekss — tā ir Sēnas krastmalā uzceltā ultramodernā Francijas Nacionālā bibliotēka. Var teikt, ka šī bibliotēka ir tapusi vairāku gadsimtu garumā.

Bibliotēkas aizsākumi

1368. gadā Kārlis V savāca aptuveni 1000 manuskriptu un novietoja tos Parīzē, vienā no Luvras cietokšņa torņiem. Tomēr pastāvīgu kolekciju Francijas karaļi sāka veidot tikai pēc Simtgadu kara. Bibliotēka kļuva arvien plašāka — to papildināja grāmatas, ko dāvināja vai atstāja mantojumā cilvēki, kas vēlējās iegūt karaļu labvēlību, kā arī manuskripti, ko no Eiropas un austrumu zemēm atveda ceļotāji, sūtņi vai karavīri, kas tos bija ieguvuši kā kara trofeju. 16. gadsimtā Fransuā I ieviesa likumu, kas noteica, ka no katras publicētās grāmatas viena ir jānodod Karaliskajā bibliotēkā.

Pēc tam, kad Karaliskā bibliotēka kādu laiku bija atradusies dažādās karaļa provinces rezidencēs, to pārveda atpakaļ uz Parīzi, taču tur reliģisko karu laikā (1562.—1598.) bibliotēka tika izlaupīta. 1721. gadā tā beidzot atrada sev mājvietu uz ilgāku laiku. Lielās franču revolūcijas laikā, kad garīdzniecībai un aristokrātijai tika konfiscētas viņu grāmatu kolekcijas, bibliotēkas fondus papildināja simtiem tūkstoši grāmatu, manuskriptu un reprodukciju. Kaut arī šis ieguvums bija neizsakāmi vērtīgs, tas lika skaidri apzināties, ka ar esošajām telpām bibliotēkai vairs nekādi nepietiek.

Bibliotēka vēršas plašumā

1868. gadā tika uzcelta un svinīgi atklāta lasītava — ēka ar deviņiem stiklotiem kupoliem. Tās arhitekts bija Anrī Labrusts. Lasītavā, kas vienlaicīgi spēja uzņemt 360 lasītāju, bija pieejamas 50 000 grāmatas. Tās blakustelpas plauktos bija vieta vēl apmēram miljonam sējumu. Taču pēc sešdesmit gadiem bibliotēkas grāmatu skaits jau pārsniedza trīs miljonus!

Lai gan bibliotēku vairākas reizes rekonstruēja un paplašināja, pastāvīgi bija jūtams telpu trūkums, jo ik gadus nāca klāt tik daudz jaunu laikrakstu un grāmatu, ka to izvietošanai bija nepieciešami plaukti trīs kilometru garumā. Visbeidzot 1988. gadā Francijas prezidents Fransuā Miterāns paziņoja par ieceri uzcelt bibliotēku, kas varētu kļūt par ”lielāko un modernāko bibliotēku pasaulē”. Mērķis bija izveidot bibliotēku, kas ”aptvertu visas zinātņu nozares, būtu pieejama ikvienam, realizētu jaunāko datu pārraides tehnoloģiju iespējas, sniegtu pakalpojumus arī lasītājiem, kas atrodas neklātienē, un būtu savienota ar citām Eiropas bibliotēkām”.

Lai īstenotu šo ieceri, tika izsludināts starptautisks projektu konkurss. Tajā tika iesniegti aptuveni 250 darbi, no kuriem galu galā tika apstiprināts mazpazīstama franču arhitekta Dominika Pero projekts. Viņa ideja bija uzcelt plašu cokolstāvu, kura četros stūros paceltos torņi, kas izskatītos kā vertikāli novietotas atvērtas grāmatas. Kritiķiem doma par grāmatu glabāšanu stikla torņos jeb saules krāsnīs, kā viņi tos dēvēja, likās pilnīgi  nepieņemama, jo grāmatas tiktu pakļautas saules gaismai un karstumam. Lai panāktu kompromisu, tika nolemts, ka logus aizsegs ar koka plāksnēm, kas pasargās grāmatas, un ka pašus vērtīgākos dokumentus glabās cokolstāvā izvietotajos plauktos.

Sarežģītā pārcelšanās

Vēl bija jāatrisina problēma, kā pārvietot vairāk nekā desmit miljonus bibliotēkas grāmatu, no kurām daudzas bija ļoti vārīgas un retas, piemēram, divi Gūtenberga Bībeles eksemplāri. Iepriekšējās pārcelšanās nebija notikušas bez starpgadījumiem. Pēc kāda aculiecinieka vārdiem, kad 1821. gadā grāmatas pārveda uz citu ēku, daudzas grāmatas izkrita no ratiem un ievēlās ielas dubļos. Šoreiz grāmatu pārvietošana tika organizēta daudz augstākā līmenī.

1998. gadā pie šī apjomīgā darba ķērās grupa profesionāļu. Lai grāmatas netiktu sabojātas, nozagtas vai pazaudētas, tās transportēja aizzīmogotās ūdensnecaurlaidīgās, ugunsdrošās un triecienizturīgās kastēs. Gandrīz veselu gadu desmit smagās automašīnas bez atšķirības zīmēm (tas bija papildu drošības pasākums) lauzās cauri Parīzes satiksmes sastrēgumiem, lai ik dienas uz jauno bibliotēku nogādātu 25 000 līdz 30 000 sējumu.

Zināšanu krātuve

Jaunā bibliotēka ir sadalīta divos līmeņos. Haut-de-jardin (augšējais dārzs) ir paredzēts plašam lasītāju lokam — tajā ir 1600 lasītāju vietu un ir brīvi pieejamas apmēram 350 000 grāmatas. Rez-de-jardin (apakšējais dārzs) ir domāts pētniekiem, un tajā ir 2000 lasītāju vietu.

Bibliotēka ir uzcelta ap miniatūru mežu. Arī sarkanās grīdsegas, sienu apdarē izmantotie koka paneļi un koka mēbeles rada mājīgu un brīvu atmosfēru, kas palīdz koncentrēties un nodoties studijām. Bibliotēkā ir arī audiovizuālā telpa, kur lasītājiem ir pieejami lasāmatmiņas kompaktdiski (CD-ROM), filmas, audioieraksti un tūkstošiem attēlu un grāmatu digitālo versiju.

Francijas bibliotēkas plauktos pietiks vietas jaunām grāmatām vēl aptuveni 50 gadus. Cik gan daudz pūļu ir ieguldīts šīs zināšanu krātuves celšanā un uzturēšanā!

[Attēls 24. lpp.]

1868. gadā uzceltā lasītava

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

©Alain Goustard/BNF. Architect: Dominique Perrault. © 2002 Artists Rights Society (ARS), New York/ADAGP, Paris