Jauniešu jautājumi

Kāpēc vecāki mani nemīl?

”Kad vecāki vēl nebija šķīrušies, mēs kopā ar tēti mēdzām atpūsties pludmalē, aiziet uz kādu kafejnīcu vai doties izbraukumā ar mašīnu. Bet tad tētis izmainījās un viss beidzās. Pēc manām domām, viņš izšķīrās arī no manis.” (Karena) *

DIEMŽĒL līdzīgi jūtas ļoti daudzi jaunieši. Tāpat kā Karena, viņi domā, ka kāds no vecākiem viņus vairs nemīl vai nekad nav mīlējis. Tas nav ne īslaicīgs sarūgtinājums, ko radījušas nesaskaņas ar vecākiem, ne arī aizvainojums, kāds dažkārt rodas pārmācības dēļ. Runa ir par gadījumiem, kad vecāki vai nu izturas nevērīgi pret bērniem, nevelta viņiem nepieciešamo uzmanību un neinteresējas par viņu audzināšanu, vai arī regulāri pakļauj bērnus vardarbībai, kas izpaužas nežēlīgos vārdos vai fiziskā iespaidošanā.

Justies tēva vai mātes nemīlētam ir ļoti sāpīgi. ”Mani nomāca pamestības sajūta,” stāsta Karena. Ja arī tu esi pieredzējis kaut ko līdzīgu, mēs aicinām tevi pārdomāt tālāk minētos ieteikumus, kā cīnīties ar šādām izjūtām. Un atceries: pat ja tev pietrūkst vecāku atbalsta, tava dzīve var būt pilnvērtīga!

Kāpēc rodas šādas situācijas

Vispirms jāuzsver, ka tev ir pilnas tiesības uz abu vecāku mīlestību. Vecāku mīlestībai pret bērnu būtu jābūt tikpat dabiskai un neapšaubāmai kā tam, ka ik rītu uzlec saule. Dievs prasa no vecākiem, lai viņi mīlētu savus bērnus. (Kolosiešiem 3:21; Titam 2:4.) Tad kāpēc vecāki reizēm pamet savus bērnus vai izturas pret tiem nevērīgi vai pat vardarbīgi?

Viens no cēloņiem varētu slēpties vecāku pagātnē. Pajautā sev: ”Kā maniem vecākiem ir veidojies priekšstats par bērnu audzināšanu?” Bieži vien tas ir noticis vienīgi viņu pašu bērnības iespaidā. Bet mūsdienu skarbajā pasaulē, kurā nepieredzēti lielam skaitam cilvēku trūkst dabisku pieķeršanās jūtu, daudzās ģimenēs bērni tiek audzināti nepareizi. (2. Timotejam 3:1—5.) Skumji, bet tāpēc reizēm rodas ķēdes reakcija: vecāki liek piedzīvot bērniem tās pašas pārestības, ko viņi paši reiz ir izcietuši.

Turklāt dažādu iemeslu dēļ vecāki var būt dziļi nelaimīgi. Daži cenšas aizmirst savas bēdas un sarūgtinājumu, veltot daudz laika un spēka darbam, citi cenšas aizmirsties ar alkohola vai narkotiku palīdzību. Piemēram, Viljama un Džounas tēvs bija alkoholiķis. ”Tēvam bija grūti pateikt mums kādu labu vārdu,” stāsta Džouna. ”Taču pats ļaunākais  bija viņa dusmas, kurās viņš aizsvilās, kad kārtējo reizi sāka dzert. Viņš visu cauru vakaru varēja kliegt uz mammu. Es bieži biju nobijusies.” Pat ja vecāki neizturas vardarbīgi, sava dzīvesveida dēļ viņi mēdz tik ļoti nogurt, ka viņiem neatliek spēka, lai izrādītu bērniem mīlestību un uzmanību.

Viljamam šķiet, ka viņš saprot, kāpēc tēva raksturs bija tik neprognozējams. ”Otrā pasaules kara gadus tēvs pavadīja Berlīnē,” Viljams paskaidro. ”Būdams vēl zēns, viņš toreiz piedzīvoja vārdos neaprakstāmas šausmas, tēva acu priekšā gāja bojā cilvēki. Katra diena viņam bija cīņa par izdzīvošanu, jo bija jāatrod kaut kas ēdams. Man šķiet, visi šie notikumi atstāja dziļas pēdas tēva personībā.” Bībelē ir atzīts, ka nežēlīgas ”apspiešanas dēļ vien.. [cilvēki] var rīkoties neprātīgi”. (Salamans Mācītājs 7:7, NW.)

Vai Viljams un Džouna uzskata, ka pagātnē pieredzētais attaisno tēva slikto izturēšanos pret viņiem? ”Nē,” atbild Viljams. ”Pagātne nav attaisnojums žūpošanai un rupjai uzvedībai. Taču zināšanas par to ir palīdzējušas man labāk saprast tēva rīcību.”

Ja tu pieņemsi faktu, ka tavi vecāki ir nepilnīgi cilvēki, un mazliet vairāk uzzināsi par viņu pagātni, tev būs vieglāk viņus izprast. Salamana Pamācībās 19:11 teikts: ”Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām.” (LB-26.)

Kā cīnīties ar negatīvajām sekām

Ģimenes problēmas spēcīgi ietekmē jauniešu emocionālo stāvokli. Piemēram, Patrīcija, kurai neviens no vecākiem nepievērsa uzmanību, jutās nevērtīga un nemīlēta. Lenīšas tēvs pameta ģimeni, kad viņai bija tikai astoņi gadi, un vēlāk viņa izturējās ar neuzticību pret visiem vīriešiem. Savukārt Šeila alka pēc uzmanības, ko nebija saņēmusi no savas mātes narkomānes, un tāpēc pieķērās gandrīz katram sastaptajam cilvēkam.

Tāpat par problēmu var kļūt dusmas un greizsirdība. Kad Karena redzēja, ka tēvs izrāda savai jaunajai ģimenei to mīlestību, pēc kuras pati tik ļoti ilgojās, kādu laiku viņa ”jutās ļoti greizsirdīga”. Savukārt kādai citai meitenei, vārdā Leilani, bija periodi, kad viņa pat ienīda savus vecākus. ”Es nepārtraukti strīdējos ar viņiem,” viņa atzīstas.

Ņemot vērā sarežģītos apstākļus, šādas emocijas ir saprotamas. Bet kā ar tām ir iespējams cīnīties? Tālāk ir daži ieteikumi.

• Tuvojies Dievam Jehovam. (Jēkaba 4:8.) To darīt palīdz personiska Bībeles lasīšana un regulāra saskarsme ar viņa tautu. Redzēdams, kā Jehova izturas pret citiem, tu pārliecināsies, ka Jehova ir uzticīgs un tu vari uz viņu paļauties. ”Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu?” Jehova jautāja izraēliešiem. ”Ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu,” viņš solīja. (Jesajas 49:15.) Regulāri lūdz Dievu. Neuztraucies, ja nevari atrast īstos vārdus, Jehova tevi saprot. (Romiešiem 8:26.) Atceries: pat ja šķiet, ka neviens cits tevi nemīl, Jehova tevi mīl. (Psalms 27:10.)

• Atklāti runā ar kādu pieaugušo, kam tu uzticies. Atrodi draugus garīgi nobriedušu cilvēku vidū. Vaļsirdīgi stāsti viņiem par to, ko jūti un kas tev sagādā raizes. Jehovas liecinieku draudzē tu vari atrast garīgus tēvus un mātes. (Marka 10:29, 30.) Tomēr sākumā tev, iespējams, būs jāizrāda iniciatīva un pašam jāsāk atklāti runāt par savām jūtām. Citi nezinās, kā  tu jūties, ja tu par to nestāstīsi. Izkratot sirdi, tu izjutīsi lielu atvieglojumu un mierinājumu. (1. Samuēla 1:12—18.)

• Aktīvi palīdzi citiem. Lai neiegrimtu bīstamā sevis žēlošanā, centies nekoncentrēties uz savas dzīves negatīvajām pusēm. Mācies būt pateicīgs par to labo, kas tev ir. Mums paveras daudz iespēju, ja dzīvojam, ”neraudzīdamies.. uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”. (Filipiešiem 2:4.) Izvirzi garīgus mērķus un tad centies tos sasniegt, saglabājot pozitīvu attieksmi. Piedalīšanās kristīgajā kalpošanā ir brīnišķīgs veids, kā koncentrēties uz citiem, nevis uz sevi.

• Nepārtrauc cienīt vecākus. Vienmēr stingri ievēro Bībeles principus un normas, un tas nozīmē arī godāt vecākus. (Efeziešiem 6:1, 2.) Cieņa pret vecākiem nav apvienojama ar atriebīgu un naidīgu attieksmi pret tiem. Lai cik smaga būtu vecāku vaina, tā nedod tev tiesības izturēties pret viņiem ļauni. Tāpēc atstāj situāciju Jehovas rokās. (Romiešiem 12:17—21.) Viņš ”mīl taisnu tiesu”, un bērnus viņš sargā kā savu acuraugu. (Psalms 37:28; 2. Mozus 22:21—23.) Cenzdamies arī turpmāk pienācīgi godāt vecākus, pūlies attīstīt visus gara augļus, bet jo īpaši mīlestību. (Galatiešiem 5:22.)

Tev var būt pilnvērtīga dzīve

Nav nekādu šaubu, ka vecāku mīlestības trūkums dziļi sāpina. Tomēr tam nav obligāti jānosaka, par kādu cilvēku tu izaugsi. Tu vari būt laimīgs un dzīvot pilnvērtīgi, ja izmantosi iepriekšminētos Bībeles principus.

Viljams, kura vārdi bija citēti iepriekš, brīvprātīgi strādā Jehovas liecinieku filiāles birojā. Viņš saka: ”Jehova mums ir daudz ko devis, lai mēs varētu cīnīties ar šādu smagu situāciju sekām. Mēs varam būt ļoti priecīgi, ka mums ir tik mīlošs un gādīgs debesu Tēvs!” Viņa māsa Džouna sludina pilnu slodzi vietā, kur ir maz sludinātāju. ”Bērnībā mēs skaidri redzējām, kāda starpība pastāv ”starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”,” viņa saka. (Maleahija 3:18.) ”Redzētais mums iedvesa stipru apņēmību iemīlēt patiesību un to aizstāvēt.”

Tas pats var izdoties arī tev. Bībelē teikts: ”Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus.” (Psalms 126:5.) Ko šis pants nozīmē? Ja tu visiem spēkiem centīsies izmantot pareizos principus, kad tas nav viegli, tavas asaras galu galā nomainīs gaviles, jo Dievs tevi svētīs.

Tāpēc centies veidot arvien tuvākas attiecības ar Dievu Jehovu. (Ebrejiem 6:10; 11:6.) Pat ja nemiers, sarūgtinājums un vainas apziņa ir tevi nomākusi gadiem ilgi, šīs sajūtas var pakāpeniski atkāpties un to vietā var nākt ”Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu”. (Filipiešiem 4:6, 7.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Pašpārbaudei

• Vai tu jūties nevērtīgs un nekam nederīgs?

• Vai tu uzskati, ka uzticēties citiem ir bīstami un nesaprātīgi?

• Vai tev ir pastāvīgi nepieciešams iedrošinājums?

• Vai tevī virmo dusmas un greizsirdība?

Ja tu uz šiem jautājumiem atbildi apstiprinoši, pēc iespējas drīzāk izrunājies ar kādu, kam tu uzticies, — tēvu vai māti, draudzes vecāko vai garīgi nobriedušu draugu.

[Attēli 22. lpp.]

Sper konkrētus soļus, lai pārvarētu nomācošās izjūtas