Uguns divas sejas

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

UGUNS var būt gan draugs, gan ienaidnieks. Uguns var atjaunot ainavu un var to pilnīgi iznīcināt. Liela uguns var pārvērsties par postīgu spēku, ko ārkārtīgi grūti savaldīt.

Viens no daudzajiem gadījumiem, kuros izpaudās uguns negantā postītājas daba, notika 1997. gadā Indonēzijā. Togad tur plosījās mežu ugunsgrēki, kas nodarīja milzīgu ļaunumu zemei, cilvēku veselībai un valsts ekonomikai. Smacējošie dūmi izplatījās uz kaimiņvalstīm, un kopumā no tiem cieta aptuveni 75 miljoni cilvēku astoņās valstīs. Ziņojumi liecina, ka 20 miljoniem iedzīvotāju bija nepieciešama medicīniska palīdzība astmas, emfizēmas, sirds un asinsvadu slimību vai arī acu un ādas bojājumu dēļ.

Singapūrā piesārņojums sasniedza draudīgu līmeni. Pilsēta tinās biezā dūmu segā. ”Mēs esam ieslodzīti paši savās mājās,” sūrojās kāda sieviete, neiedrošinādamās iziet no mājas, kur darbojās gaisa kondicionētājs. Sliktākajās dienās cauri dūmiem pat nevarēja saskatīt sauli.

Nākamajā, 1998. gadā 8000 Kanādas provinces Britu Kolumbijas iedzīvotāji bija spiesti pamest savas mājas, lai glābtos no liesmu jūras, kas strauji tuvojās viņu dzīvesvietai. Tas bija tikai viens no gandrīz tūkstoš ugunsgrēkiem, kas togad plosījās Kanādā. Pār 115 no tiem cilvēki uz ilgāku vai īsāku laiku zaudēja kontroli. Ugunsgrēks Albertas provinces ziemeļos aprija 35 000 hektāru meža. Kāds vietējais iedzīvotājs sacīja: ”Izskatījās, it kā būtu sprāgusi atombumba. Debesīs karājās gigantisks melns mākonis.”

Uguns draudīgā seja

Uguns ir viens no varenākajiem dabas spēkiem. Spēcīgs meža ugunsgrēks var pārveidot apkārtni, izjaukt līdzsvaru starp augu sugām, mainīt savvaļas dzīvnieku sastāvu un laupīt cilvēkiem dzīvību un īpašumu.

Liela uguns var arī veicināt augsnes eroziju. Ja augu sega ir nodegusi, spēcīgās lietusgāzes, kas bieži vien sākas pēc karstas vasaras, aizskalo projām augsni. Šis process ietekmē augu sugas. Jutīgākās sugas neiztur un iznīkst, turpretī citas veiksmīgi pielāgojas jaunajiem apstākļiem. Diemžēl visdzīvīgākās nereti ir uzmācīgas nezāles, kas pārņem apkārtni un izspiež vietējās sugas.

Ir apdraudēti arī dzīvnieki, kas ir atkarīgi no konkrētām vietējo augu sugām. Austrālijā tādi aizsargājami vietējie zīdītāji kā koalas un kuplastes kuzu viegli var iznīkt, ja uguns izpostīs pārāk lielu daļu to dabisko dzīvesvietu. Pēdējos 200 gados Austrālijas kontinents ir zaudējis 75 procentus lietusmežu, 66 procentus mežaudžu, 19 zīdītāju sugas un 68 vietējās augu sugas, no kurām vairākums nav sastopamas nekur citur pasaulē.

Pilsētām iespiežoties aizvien tālāk apkārtējos mežos un krūmājos, mežu ugunsgrēki kļūst aizvien bīstamāki cilvēkiem. 1997. gada decembrī, kad Sidnejas piepilsētās un vairākās  mazās pilsētiņās Zilo kalnu apkaimē plosījās simtiem ugunsgrēku, liesmas bija apņēmušas vairāk nekā 250 000 hektāru. Apmēram puse no šiem ugunsgrēkiem dega nekontrolēti. Ugunsdzēsības dienesta komisārs sacīja, ka tie bija briesmīgākie ugunsgrēki, kādus viņam nācies redzēt 30 gadu laikā. Simtiem cilvēku bija spiesti evakuēties, un daļa no viņiem ugunsgrēkā zaudēja mājas. Liesmās gāja bojā divi cilvēki. Meža ugunsgrēki, kas sākās 2001. gada decembra nogalē un par kuru iemeslu uzskata ļaunprātīgu dedzināšanu, izpostīja 753 000 hektāru meža.

Kad uguns uzbrūk

Plaši, grūti savaldāmi ugunsgrēki var izcelties dažādu iemeslu dēļ. Viens no dabiskajiem faktoriem ir El Ninjo noteiktais laikapstākļu tips — klimatiska parādība, kas periodiski izraisa karstumu un sausumu. Apvidū, kur iestājas El Ninjo radīts negaidīts sausums, izveidojas ideāli apstākļi, lai uzliesmotu ugunsgrēks.

Tomēr biežāk par postošu ugunsgrēku cēloni kļūst cilvēku neapdomīgā rīcība. Daudzās zemēs par tīšu apkārtnes aizdedzināšanu ir paredzēta kriminālatbildība. Pēc speciālistu vērtējuma, Austrālijā, Jaundienvidvelsā, vairāk nekā puse no visiem valsts mežu ugunsgrēkiem ir izcēlušies ļaunprātīgas dedzināšanas, neuzmanības vai negadījumu dēļ.

Bezatbildīga attieksme pret vidi ir vēl viens faktors, kas var kļūt par nopietna ugunsgrēka iemeslu. Mežu izciršana un citi meža darbi paaugstina ugunsbīstamību. Šo darbu dēļ mežā nereti uzkrājas meža atkritumi, un līdz ar to palielinās uguns uzturēšanai nepieciešamā degmateriāla daudzums. Koku izciršana arī rada mežā klajas vietas, kur saules stari var tieši piekļūt degtspējīgo daļiņu slānim un to izkaltēt. Ja kāda dzirkstele aizdedzina šo viegli uzliesmojošo materiālu, ātri vien var izcelties nevaldāms ugunsgrēks.

Ugunsgrēku problēmu dažkārt saasina arī ekonomiski apstākļi. Indonēzijā gadsimtiem ilgi ir pastāvējusi līdumu zemkopība, un agrāk tā nav sevišķi iespaidojusi dabas līdzsvaru. Ja zemnieki apietas ar uguni uzmanīgi un ierobežo liesmu izplatību, līdumu dedzināšana ietekmē vidi aptuveni tāpat kā dabiskie ugunsgrēki. Taču pēdējā laikā tradicionālā līdumu  dedzināšana ir neizmērojami vērsusies plašumā. Pieaugot starptautiskajam pieprasījumam pēc tādas produkcijas kā palmu eļļa, aizvien lielākas mežu platības tiek iznīcinātas un aizstātas ar ātraudzīgiem kultūraugiem, kas nes lielu peļņu. Vieglākais un lētākais paņēmiens, kā atbrīvot zemi lauksaimniecībai, ir dabiskās veģetācijas nodedzināšana. Tāpēc ļaudis dedzina tūkstošiem hektāru meža, nemaz nedomājot par ilgtermiņa labumu, ko varētu gūt, saglabājot pietiekami lielas dabiskā meža platības.

Uguns draudzīgā seja

Lai gan uguns var sēt postu un iznīcību, tā var arī ļoti labvēlīgi ietekmēt daudzus augus un dzīvniekus. Tai dažkārt pat ir būtiska nozīme dabas līdzsvara saglabāšanā. Kā tas iespējams?

Uguns ir viens no senākajiem cilvēka draugiem. Tā dod mums siltumu un gaismu, tā palīdz gatavot ēdienu. Austrālijas aborigēniem uguns kopš sirmas senatnes ir neatņemama ikdienas daļa. Janjuvas cilts ļaudīm uguns ir tik svarīga, ka viņu valodā ir vairāk nekā ducis vārdu dažādu uguns veidu un degšanas seku apzīmēšanai. Meža ugunsgrēku viņi, piemēram, dēvē par kambambarra. Ar vārdu warrman tiek apzīmēta izdegusi platība, kas labi der medībām, savukārt dūmus, kas vijas augšup un izveido mākoni, šī cilts sauc par rrumarri.

Zemi, kas deva viņiem iztiku, aborigēni apsaimniekoja ar uguns palīdzību. Neļaujot ugunij izvērsties, viņi izdedzināja nelielas platības, lai būtu mazāk nedzīvā, sausā augu materiāla, kas ir galvenā lielo meža ugunsgrēku ”degviela”. Kontrolēti izmantodami uguni, aborigēni saglabāja augu un dzīvnieku dabisko vidi, un līdz ar to viņi varēja iegūt no zemes pietiekami daudz iztikas. Tā viņi arī samazināja risku, ka cilvēki varētu ciest niknos meža ugunsgrēkos.

Kontrolētas dedzināšanas vērtība

Kad mazliet vairāk nekā pirms 200 gadiem Austrālijā ieradās kolonisti no Eiropas, trauslais līdzsvars starp cilvēkiem, dabu un uguni tika iedragāts. Pēc eiropiešu domām, meža ugunsgrēks bija kaut kas tāds, pret ko noteikti jācīnās. Ugunsgrēki kļuva aizvien retāki, taču, uzkrājoties degmateriālam, tajos gadījumos, kad uguns tomēr sāka plosīties, tā bija daudz spēcīgāka un grūtāk savaldāma nekā agrāk. Nesenā pagātnē varas iestādes tomēr ir sākušas kaut ko mācīties no senajām Austrālijas aborigēnu ieražām un izstrādājušas tā dēvēto kontrolētās dedzināšanas stratēģiju. Cilvēku kontrolēta degšana palīdz novērst postošus ugunsgrēkus. Laikā, kad mežos ir maza ugunsbīstamība, ļaudis iededzina tajos nelielu uguni. Šie tīši izraisītie ”ugunsgrēki” nav spēcīgi — liesmas ir zemas, tās pārvietojas lēni un iznīcina sauso meža atkritumu slāni, nekaitējot kokiem. Vakara rasa tos parasti noslāpē.

Kontrolētās dedzināšanas mērķis ir pasargāt cilvēku dzīvību un īpašumu un saglabāt  vietējās augu un dzīvnieku valsts daudzveidību. Tā palīdz arī iegrožot no citām zemēm ieviestu nezāļu straujo izplatīšanos un uzturēt aizsargājamiem dzīvniekiem nepieciešamo biotopu dažādību.

Vairākām augu sugām uguns, šķiet, ir vajadzīga, lai uzdīgtu to sēklas. Dažu augu sēklām ārējais apvalks ir ārkārtīgi ciets, un uguns palīdz to pāršķelt, lai sēklās varētu iesūkties ūdens. Kā liecina pētījumi, arī dūmi sekmē dīgšanu. Dūmos ir ap 70 komponentu, kas varētu būt sēklu dīgšanas ierosinātāji, — viens no galvenajiem ir slāpekļa dioksīds.

Nesen izdedzinātās platībās augsne ir bagāta ar tādām augiem svarīgām vielām kā slāpeklis un fosfors. Uguns atbrīvo šīs vielas, kas uzkrājušās nokritušajās lapās, dod gaismai iespēju brīvāk piekļūt zemei un rada ideālu vietu, kur iesakņoties jaunajiem stādiem. Akācijas, piemēram, pēc ugunsgrēka no jauna izkaisa sēklas un sazaļo tur, kur plosījusies uguns.

Arī daudziem dzīvniekiem, cik var spriest, nāk par labu apstākļi, kas izveidojas pēc degšanas. It īpaši tiem noder jaunie augi, kas ir maigi un sulīgi. Dažas ķenguru un valabiju sugas visbiežāk uzturas tieši tajās mežaudzēs, kas regulāri izdeg. Šie dzīvnieki tiek uzskatīti par atkarīgiem no uguns, jo augājam, kas tiem sniedz barību un patvērumu, uguns ir nepieciešama, lai saglabātos un atjaunotos.

Vēl daudz kas jāmācās

Cilvēki aizvien labāk izprot uguns abas sejas, tomēr uguns mijiedarbība ar vidi ir ļoti sarežģīta un daudzi jautājumi vēl nav noskaidroti. Ir vajadzīgi tālāki pētījumi, lai izdibinātu, kā uguns ietekmē noteiktus augus un dzīvniekus un kāda ir tās nozīme mūsu ekoloģijā plašākā mērogā. Būtu svarīgi atrast atbildes uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: vai ugunsgrēki pastiprina siltumnīcas efektu? Kā dūmi iespaido klimatiskās parādības? Kā ugunsgrēka liesmas reaģē uz dažādiem apstākļiem?

Mūsdienās ir izstrādātas datorprogrammas, kuru mērķis ir prognozēt ugunsgrēku ”uzvedību”. Tās analizē datus par degmateriālu, gaisa temperatūru, vēja ātrumu un citiem laikapstākļiem un veido prognozes uz šīs analīzes pamata. Diemžēl pagaidām tās ne vienmēr ir precīzas, un tās neļauj paredzēt netipiskas izpausmes, piemēram, pēkšņu liesmu pastiprināšanos. 1997. gadā Sidnejas ugunsgrēkos divus pieredzējušus ugunsdzēsējus nogalināja viens no šādiem negaidītiem uzliesmojumiem, kas gluži pamatoti nosaukti par ”nāves pirkstiem”.

Sevišķi grūti ir prognozēt lielu ugunsgrēku norisi, jo tie var radīt paši savus laikapstākļus — stiprus vējus, mākoņus un pat pērkona negaisu. Šie vēji var piepeši mainīt virzienu vai ātrumu, padarot uguni nestabilu. Zinātnieki cer uzlabot datorprogrammas, iekļaujot tajās datus par šiem faktoriem, kā arī tādu informāciju kā, piemēram, ziņas par apvidus reljefu un degošā materiāla izvietojumu.

Amerikas Savienotajās Valstīs vienu no projektiem, kura mērķis ir šo programmu uzlabošana, īsteno Nacionālais Atmosfēras pētījumu centrs (NCAR), kurš atrodas Kolorado. NCAR ir ekipējis transporta lidmašīnu C-130 ar vismodernākajām zinātniskajām iekārtām un septiņām darbstacijām, ko aizsargā pamatīga siltumizolācija. Lidmašīnas uzdevums ir lidot pār liesmu pārņemtām teritorijām, lai savāktu datu paraugus ar spārniem piestiprināto sensoru palīdzību. Iegūtie dati tiek ievadīti datoros apstrādei. Lidmašīna ir apgādāta arī ar infrasarkano kameru Thermacam, kas ļauj konstatēt liesmu relatīvo intensitāti dažādos ugunsgrēka rajonos. Tā NCAR zinātnieki mācās uzlabot pašreizējās ugunsgrēka gaitas prognozēšanas programmas.

Cerams, ka jaunās programmas palīdzēs speciālistiem veiksmīgāk kontrolēt ugunsgrēkus. Iespēja precīzi paredzēt degšanas norisi arī samazinās risku, ar kādu jāsastopas ugunsdzēsējiem, cīnoties ar liesmām.

Jā, uguns, ja tā kļūst nevaldāma, var pārvērsties par nežēlīgu ienaidnieku, bet tā var būt arī labs draugs. Ugunij ir svarīga nozīme dabas ciklos, ko iedibinājis Radītājs, lai zeme allaž atjaunotos un saglabātos līdzsvars starp dažnedažādajām augu un dzīvnieku sugām.

[Attēls 25. lpp.]

Apjukuši brieži glābjas no uguns, kas brāžas cauri Biterrūtas upes ielejai Montānā (ASV)

[Norāde par autortiesībām]

John McColgan, BLM, Alaska Fire Service

[Attēls 26. lpp.]

Kontrolēta dedzināšana Austrālijā

[Norāde par autortiesībām]

Photo provided courtesy of Queensland Rural Fire Service