Zelta asaru gūstekņi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DOMINIKĀNAS REPUBLIKĀ

SKUDRA, par briesmām nenojauzdama, naski tecēja pa koka stumbru. Pēkšņi tai viena kāja pielipa pie koka mizas, tad otra, līdz beidzot medum līdzīgie sveķi to turēja cieši kā lamatās. Noritēja vēl viena zeltaina lāse, un glābšanās vairs nebija iespējama. Pēc kāda laika lipīgā masa ar sagūstīto skudru nokrita zemē. Lietus to ieskaloja upē, un tā nogrima upes sanesās. Pēc vairākiem gadu tūkstošiem skudru atrada, pilnībā saglabājušos zelta asarā. Sveķi bija sacietējuši un kļuvuši par dzintaru — vienu no cilvēces lielākajiem dārgumiem.

Cik daudz mēs zinām par dzintaru? Vai dzintars un tajā iekapsulētie kukaiņi var kaut ko pastāstīt par tālu pagātni? Vai ar to palīdzību ir iespējams atjaunot sen izzudušas dzīvības formas?

Ziemeļu zelts

Jau tūkstošiem gadu cilvēkus ir valdzinājusi dzintara noslēpumainā izcelsme un silti zeltainais skaistums. Turklāt šķita, ka dzintaram piemīt apbrīnojamas spējas. Ap 600. g. p.m.ē. grieķu zinātnieks Taless novēroja, ka, paberzējot dzintaru ar drēbi, tas iegūst spēju pievilkt pūkas un mazus salmu gabaliņus. Šīs dzintara ”apbrīnojamās spējas” ir izskaidrojamas ar statisko elektrību. Interesanti, ka dažās valodās vārds ”elektrība” ir cēlies no grieķu vārda, ar kuru tiek apzīmēts dzintars, — elektron. Tikai pēc vairāk nekā divtūkstoš gadiem angļu fiziķis Viljams Gilberts atklāja, ka ne tikai dzintars, bet arī citi materiāli noteiktos apstākļos var radīt statisko elektrību.

Laikā starp 54. un 60. gadu Romas imperators Nerons uzdeva kādam armijas virsniekam noskaidrot, kur ir iegūstams šis vērtīgais minerāls. Ceļodams uz ziemeļiem, tas atrada vienu no šādām vietām — Baltijas jūras piekrasti — un atgriezās ar simtiem kilogramu dzintara. Romā šis minerāls bija lielā cieņā, jo romieši  augstu vērtēja tā skaistumu un šķietamo spēju aizsargāt tā īpašnieku no ļauna. Tāpat to izmantoja dažādās ziedēs un citos ārstnieciskos līdzekļos. Kā rakstīja romiešu vēsturnieks Plīnijs, dzintars bija tik populārs, ka mazai dzintara figūriņai bija lielāka vērtība nekā veselīgam vergam!

Senās Ziemeļeiropas civilizācijas dzintaru jeb tā dēvēto ziemeļu zeltu izmantoja par maiņas līdzekli, pretī iegūstot dzelzi, varu un citus dienvidu zemju labumus. Viduslaikos Eiropā dzintara tirdzniecību un apstrādi stingri uzraudzīja Vācu ordenis, kas nesen bija atgriezies no krusta kariem. Par neatļautu dzintara vākšanu draudēja nāves sods.

Tikmēr dzintaru atklāja arī taino indiāņi Karību jūras salā Haiti (tagad Dominikānas Republika un Haiti). Kad 1492. gadā Kolumbs pirmo reizi ieradās šajā salā, viņš uzdāvināja salas virsaitim mirdzošas dzintara krelles. Stāsta, ka Kolumbs esot bijis ļoti izbrīnījies, pretī saņemdams kurpes, kas bijušas izrotātas ar dzintara gabaliņiem.

Kas ir dzintars?

Dominikānas Republikā sastopamais dzintars ir radies no kādu sen izzudušu platlapainu tropu koku sacietējušiem sveķiem. Tiem radniecīgu sugu pārstāvji, ko vietējie sauc par algarroba, joprojām aug Karību jūras reģionā, kā arī Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Taču vistuvākie senā dominikāņu ”dzintarkoka” radinieki aug vienīgi Austrumāfrikā. Baltijas reģionā sastopamais dzintars ir radies no skujkokiem.

Kā dzintars izveidojās? Vispirms koka mizā radās rēta — tās iemesls varēja būt nolauzts zars, cirsta brūce stumbrā vai koksnē dzīvojošu vaboļu izraisīts bojājums. Lai rētu noslēgtu, bojātajā vietā sāka izdalīties viskozie koka sveķi. Kukaiņi un citi sīki dzīvnieki, kas nelaimīgā kārtā ielipa sveķos, galu galā tajos pilnībā nogrima. Atšķirībā no koka sulas, kas sastāv no ūdens un barības vielām, sveķu sastāvā ietilpst terpēni, spirti un esteri. Šie sveķu komponenti acīmredzot darbojās kā desikanti un antibiotikas. Tie iebalzamēja iekapsulētos kukaiņus un augus. Piemērotos apstākļos sveķi pakāpeniski sacietēja, pārtopot par dzintaru, kura ieslēgumi neskarti saglabājās tūkstošiem gadu. Tātad dzintars ir pārakmeņojušies senu koku sveķi.

Pagātnes dārgumu meklēšana

Kaut arī dzintars ir sastopams visā pasaulē, ir tikai apmēram 20 apgabalu, kuros dzintara ir tik daudz, ka atmaksājas tā rūpnieciska iegūšana. Mūsdienās visvairāk dzintara tiek iegūts Baltijas reģionā, Dominikānas Republikā un dažās vietās Meksikā.

Dzintara ieguve ir smags darbs. Kā uzskata daudzi zinātnieki, lai no sveķiem izveidotos dzintars, tiem jāatrodas zemes dzīlēs — parasti mitros smilšaini mālainos nogulumos.  Daudzas atradnes Dominikānas Republikā atrodas augstu kalnos grūti pieejamās teritorijās, ko klāj zaļojoši subtropu meži. Turp var nokļūt pa kalnu takām vai nu ejot ar kājām, vai jājot uz ēzeļa.

Dažas raktuves ir platas, dziļas bedres. Citas ir līdz 200 metru gari, šauri tuneļi. Tā kā, strādājot ar mehāniskām iekārtām un spridzekļiem, dzintaru var sabojāt, kalnračiem cietais smilšakmens un māls jāatdauza ar kaltiem, asmeņkapļiem un jāizmanto liekšķeres. Bieži vienīgais gaismas avots viņiem ir svece.

No raupja akmens līdz mirdzošai greznumlietai

Kad kalnracis ir atbrīvojis dzintaru no apkārtējiem iežiem, viņš to iznes spožā saulē, nomazgā un vienā malā tam noņem tā saucamo garoziņu. Pēc tam viņš atsegto virsmu samitrina ar eļļu, lai varētu ielūkoties dzintarā iekšā. Viņš skatās, vai tajā nav ieslēgumu — kāds pārakmeņojies mugurkaulnieks, kukainis vai kaut kas no augu valsts. No Dominikānā atrastajiem dzintariem tādu, kuros var ieraudzīt kukaiņu ieslēgumus, ir viens procents. Savukārt Baltijas dzintaros tie ir saskatāmi tikai 0,1 procentā gadījumu. Daļēji tas ir izskaidrojams ar to, ka Baltijā iegūtais dzintars parasti ir necaurspīdīgs, bet vairāk nekā 90 procenti Dominikānā sastopamo dzintaru — caurspīdīgi.

Dzintaru rūpīgi sašķiro pēc lieluma, formas, krāsas un satura. Lielākā daļa no tūkstošiem dzintara gabalu, kas ik nedēļas tiek izrakti no zemes, ir nelieli. Bet to nevar teikt par visiem. Dominikānā tika atrasts dzintars, kas svēra astoņus kilogramus! Mazus dzintara graudiņus, kuros nav ieslēgumu, izmanto juvelierizstrādājumu darināšanā, bet vērtīgākie gabali nonāk privātajās kolekcijās vai muzejos.

Visbiežāk dzintars ir dzeltenos un zeltainos toņos. Katru mēnesi Dominikānas Republikā tiek atrasti arī daži dzintara gabali zilā krāsā. Zaļš dzintars ir vēl lielāks retums. Pastāv uzskats, ka dzintara krāsu nosaka sveķu ķīmiskais sastāvs un augsnē sastopamie minerāli.

Ieskats senatnes mežos

Savu unikālo īpašību dēļ dzintars un tā ”gūstekņi” ir pārdzīvojuši bagāto tropisko ekosistēmu, no kuras viņi ir cēlušies. Lielākajā daļā fosiliju organiskais materiāls ir pārakmeņojies — tā sākotnējo struktūru ir nomainījuši minerāli. Turpretī dzintars pats ir organiskas izcelsmes materiāls, tāpat kā dzīvnieki vai augi, ko tas satur. Ja dzintars ir caurspīdīgs, tajā ieslēgtos pagātnes dārgumus var pētīt un iegūt šo ieslēgumu trīs dimensiju fotoattēlus, tiem nenodarot nekādu bojājumu. Dzintars tiek saukts par zelta logu uz pagātni, jo tas vēstī ne tikai par sen izzudušu ekosistēmu kukaiņiem un sīkiem mugurkaulniekiem, bet arī par tā laika augiem un klimatu.

 Kādi ir paši vērtīgākie ieslēgumi? To lielā mērā nosaka kolekcionāra gaume. Starp pašiem dārgākajiem ieslēgumiem ir tie, ko kolekcionāru aprindās dēvē par trim dārgumiem — skorpioni, ķirzakas un vardes. Tā kā šie dzīvnieki ir lielāki un stiprāki nekā daudzi kukaiņi, parasti tiem nesagādā grūtības izkļūt no lipīgajiem sveķiem. Tie, ko sveķi ir sagūstījuši, lielākoties ir bijuši vai nu ļoti mazi, vai arī novājināti slimības vai ievainojuma dēļ. Cik reti ir šādi atradumi? Ļoti reti! Pēc kāda kolekcionāra aprēķiniem, kopumā dzintaros ir atrasti tikai 30 līdz 40 skorpioni, 10 līdz 20 ķirzakas un 8 vai 9 vardes. Atrastie ieslēgumi ir ļoti dārgi. Dzintars ar mazas vardītes ieslēgumu, kas 1997. gadā tika atrasts Dominikānā, tika novērtēts vairāk nekā par 50 000 dolāru (30 000 latu).

Ir zinātnieki, kuru interesi vēl vairāk saista cita veida ieslēgumi. Tā kā kukaiņi bieži sveķos ir ieķepuši ātri, daudzus dzintara gabalus var nosaukt par seno laiku vēstures ”momentuzņēmumiem”. Pēc tiem var spriest par kukaiņu uzvedību, piemēram, plēsoņas un viņa upura izturēšanos. Paraugi, kas satur oliņas, izšķīlušos kāpurus, zirnekļu kokonus ar embrijiem vai tikko izšķīlušos zirnekļus, ļauj zinātniekiem pētīt šo būtņu attīstības stadijas. Kāds dzintara gabals, kas atrodas muzejā Štutgartē (Vācija), sevī ietver senu, 2000 skudru lielu koloniju.

No ieslēgumiem var iegūt informāciju arī par senatnes mežu floru. Dzintaros saglabājušies ziedi, sēnes, sūnas, lapas un sēklas ļauj identificēt daudzus senus augus un kokus. Kāds interesants fakts: zinātnieki ir pilnīgi pārliecināti, ka tajā laikā auga arī vīģeskoki, kaut arī nav atrastas ne šo koku lapas, ne zariņi. Uz ko ir balstīta viņu pārliecība? Dzintaros ir atrastas tādu sugu lapsenes, par kurām ir zināms, ka tās dzīvo vienīgi vīģeskokos. Tāpēc ir saprātīgi uzskatīt, ka vīģeskoki mežā ir bijuši.

Vai ir iespējams restaurēt pagātni?

Pirms dažiem gadiem lielu popularitāti ieguva kinofilma, kuras sižeta pamatā bija ideja, ka izmirušos dinozaurus varētu atjaunot, iegūstot DNS no dinozauru asinīm, kas saglabājušās dzintarā ieslēgto odu ķermenī. Daudzi zinātnieki šaubās, vai tas ir iespējams. Katrai dzīvai būtnei ir sava DNS — tā satur kodētu informāciju, kas nosaka šo būtņu iedzimtību. Taču, lai gan zinātniskos eksperimentos ir izdevies iegūt mazus fragmentus no dažu dzintarā atrastu kukaiņu un augu DNS, ar tiem nebūt nav pietiekami, lai atjaunotu izzudušās dzīvības formas.

Iegūtā DNS ir ne tikai bojāta, bet arī nepilnīga. Pēc kāda aprēķina, atjaunotie fragmenti veido mazāk nekā miljono daļu no kopējās informācijas, kas atrodas organisma ģenētiskajā kodā. Centienus pilnībā atjaunot ģenētisko kodu var salīdzināt ar mēģinājumu atjaunot 1000 lappušu biezu grāmatu, izmantojot vienu nepilnu teikumu. *

Jebkurā gadījumā ideja par dinozauru klonēšanu ir atjaunojusi cilvēku interesi par dzintaru, un muzejos pa visu pasauli ir izveidotas dzintara izstādes. Pasaules Dzintara muzejā Santodomingo (Dominikānas Republika) apmeklētājiem ir pieejami interaktīvie displeji un ir iespējams pētīt dzintaru ar spēcīgu mikroskopu palīdzību. Muzeja darbnīcā prasmīgi amatnieki no neapstrādātiem dzintariem veido skaistus juvelierizstrādājumus un greznumlietas, kurās ir redzamas fosilijas.

Dzintars ir saistījis cilvēku uzmanību gadsimtiem ilgi. Mūsdienās dzintaru augstu vērtē tā siltā, noslēpumainā skaistuma dēļ. Turklāt tas mums sniedz vērtīgu ieskatu pagātnē.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 17. lpp.]

Ir atrasti dzintari ar dažādu kukaiņu un varžu ieslēgumiem

[Attēli 18. lpp.]

Mazi dzintara gabaliņi pārtop mirdzošos dārgakmeņos

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Kukaiņu ieslēgumi 2., 16. un 17. lpp. un rotaslietas priekšplānā 18. lpp.: Cortesía Museo Mundo de Ambar, Santo Domingo RD - Foto Gianfranco Lanzetti; vardes ieslēgums 17. lpp.: Cortesía Museo Mundo de Ambar, Santo Domingo RD e Nelson Fulgencio - Foto Gianfranco Lanzetti