Tiekšanās pēc asām izjūtām — bīstamas izklaides vilinājums

SENĀS Romas arēnā sajūsmināts pūlis — apmēram 50 000 cilvēku — dega nepacietībā. Viņi jau ilgi bija gaidījuši plaši izziņotos notikumus, kas solījās būt ”krāšņi un satraucoši, tādi, kurus nevajadzētu palaist garām”.

Dažādu Romas impērijas pilsētu teātros tika rādīti burvju mākslinieku triki, pantomīmas, klaunu priekšnesumi un komēdijas, bet izrādes galvenajā amfiteātrī krasi atšķīrās no tā visa. Vērojot elpu aizraujošos notikumus, skatītājiem ātri vien aizmirsās neērtie, cietie sēdekļi un dienas rūpes.

No sākuma priestera pavadībā arēnā ienāca dziedātāji. Pēc tam vīraka kvēpinātāji ievadīja procesiju, kurā, augstu pacelti, tika nesti dažādu dievu un dieviešu tēli. Šāds ievads radīja iespaidu, ka dievi atbalsta tālāko izrādi.

Dzīvnieku nogalināšana

Nu varēja sākties pati izklaide. Vispirms arēnā tika izlaisti strausi un žirafes — dzīvnieki, ko tikpat kā neviens no klātesošajiem savā dzīvē vēl nebija redzējis. Pulks strēlnieku par prieku publikai ar lokiem un bultām šāva uz bezspēcīgajiem dzīvniekiem, līdz visi bija nonāvēti.

Pēc tam pūlis ar sajūsmu sekoja, kā nāvīgā cīņā saķērās divi milzīgi ziloņi, kam uz ilkņiem bija uzmaukti gari, asi dzelzs pīķi. Kad viens no varenajiem dzīvniekiem, nāvīgi ievainots, saļima asiņainajās smiltīs, nogranda pērkondimdoši aplausi. Šī aina tikai iekairināja skatītāju alkas pēc programmas galvenās daļas, kas sākās jau pēc dažām minūtēm.

Galvenā daļa

Skatītāju pūlis pielēca kājās, kad arēnā svinīgi iesoļoja gladiatori. Vieni bija bruņojušies ar zobeniem un vairogiem un uzlikuši metāla bruņucepuri vai arī apjozuši dunci, bet citi bija viegli bruņoti un viegli tērpti. Skanot skatītāju sajūsmas saucieniem, viņi metās tuvcīņā un cīnījās tikmēr, kamēr gāja bojā vai nu viens, vai abi. Kā liecina vēsturiskie avoti, kādos svētkos 100 dienu laikā tika nogalināti 5000 dzīvnieku. Kādā citā reizē tika nogalināti 10 000 gladiatoru. Tomēr neapmierināmā publika prasīja vēl un vēl.

Kur radās tik daudz cilvēku, ko nogalināt? Nežēlīgajās izpriecās tika izmantoti noziedznieki un karagūstekņi. Tomēr, kā teikts kādā avotā, ”tie nebūtu jājauc ar īpaši apmācītajiem gladiatoriem, kas cīnījās ar ieročiem rokās, kas pelnīja ievērojamas naudas summas un kas nebija notiesāti uz mūžu”. Dažās vietās gladiatori apmeklēja speciālas skolas, kurās tika mācīta tuvcīņa. Viņus vilināja bīstamais sports, un viņu galvenā kaislība bija vēlme cīnīties. ”Gladiators, kurš beidza savu karjeru, izturējis piecdesmit cīņas, varēja uzskatīt sevi par ļoti veiksmīgu,” bija teikts kādā izdevumā.

Vēršu cīņas

Lai gan ir sācies jauns gadu tūkstotis, ir skaidri redzams, ka aizraušanās ar bīstamiem sporta veidiem, īpaši tādiem, kuros jāriskē ar dzīvību, nav mazinājusies. Piemēram, Spānijā, Portugālē un vairākās Latīņamerikas zemēs jau gadsimtiem ilgi ir populāras vēršu cīņas.

Saskaņā ar vairākiem avotiem, Meksikā ir apmēram 200 vēršu cīņu stadionu, bet Spānijā — vairāk nekā 400. Kādā Meksikas stadionā ir vietas 50 tūkstošiem skatītāju. Daudzi no šiem stadioniem ir pārpildīti, kad vīrieši, izaicinādami vēršus, cenšas pierādīt savu drosmi.  Mazāko gļēvulības izpausmi no matadora puses pūlis uzņem ar ņirgām.

Par matadorēm kļūst arī sievietes, un viņām par vēršu nogalināšanu maksā miljoniem dolāru. Kāda matadore televīzijas intervijā paziņoja, ka nekas viņai nespēj sniegt lieliskākas izjūtas kā atrašanās arēnā kopā ar vērsi, kaut arī visu laiku pastāv iespēja tikt nobadītai.

Skriešanās ar vēršiem

”Pamplonā, Estafetas ielas malā pie Siksto restorāna, stāv veselas četras rindas skatītāju, un troksnis ir tāds, ka vai ausis plīst pušu,” rakstīja kāds žurnālists. ”Te skan gan basku, gan kastīliešu, gan kataloņu, gan angļu valoda.” Skatītāji pulcējas jau labu laiku iepriekš, lai redzētu gaidāmo notikumu. Cīņām paredzētie vērši tiek turēti aplokā tikai nepilnu kilometru no stadiona.

Cīņas dienas rītā no aploka tiek izlaisti seši vērši. Visgarām ielai, kas ved uz stadionu, atrodas mājas, bet šķērsielas tiek aizbarikādētas. Pa šo ceļu vērši skrien uz stadionu, un, ja viss norit gludi, tad skrējiens ilgst aptuveni divas minūtes.

Pirms daudziem gadiem vīri, kam patīk risks, nolēma pārbaudīt savas spējas, skrienoties ar vēršiem. Joprojām katru gadu daudzi dara to pašu, un laika gaitā šī tradīcija ir izpelnījusies starptautisku ievērību. Šajos skrējienos vērši daudzus ir smagi ievainojuši, bet citus nobadījuši. ”Ja jūs domājat, ka spēsit noskriet vēršus,” teica kāds skrējiena dalībnieks, ”jūs smagi kļūdāties.” Pēc Spānijas Sarkanā Krusta datiem, 20 gados šo skrējienu laikā ”vidēji ik dienu tiek sabadīts viens cilvēks”, bet 20 līdz 25 cilvēkiem tiek sniegta medicīniskā palīdzība citu traumu dēļ.

Ar ko vilina šī bīstamā izklaide? Lūk, kā atbildēja kāds skrējiena dalībnieks: ”Sekundes, kad esi uz ielas kopā ar vēršiem, kad skrien ar viņiem vienā tempā, saod viņus, dzirdi smago dipoņu un redzi, kā sprīdi aiz tevis augšup lejup cilājas vēršu ragi, — šīs sekundes ir tās, kuru dēļ ir vērts skriet.” Visgarām ielai skrējējus ar saucieniem uzmundrina sajūsminātais pūlis. Daži no viņiem, ļoti iespējams, būs vīlušies, ja neieraudzīs, kā vērši kādu nobada vai arī kā pustonnu smagais vērsis pārsviež kādu skrējēju pāri savam plecam. Dažus mūsdienu skatītājus asinsizliešana acīmredzot piesaista tieši tāpat kā pūļus senās Romas amfiteātros.

Spēle ar nāvi

Cilvēki spēlējas ar nāvi arī citādi. Piemēram, kaskadieri motociklos, riskēdami nosisties vai smagi savainoties, lec pāri vairāk nekā 50 blakus novietotām vieglajām automašīnām vai daudziem lieliem autobusiem, vai arī pāri platām aizām. Kāds kaskadieris stāstīja, ka viņam ir bijuši lauzti 37 kauli un ka viņš ir bijis komā veselu mēnesi. Šis vīrietis izteicās: ”Man vairs neko nenozīmē salauzt kādu kaulu. [..]  Man ir bijušas 12 lielas vaļējas ķirurģiskas repozīcijas. Tas nozīmē, ka ķirurgi griež tevi vaļā un liek tavos kaulos plāksnes vai skrūves. Kaulu sastiprināšanai manī, šķiet, ir ieliktas kādas 35 vai 40 skrūves. Es regulāri vāļājos pa slimnīcām.” Reiz, kad treniņbraucienā viņš savainojās un nevarēja veikt lēcienu pāri automašīnu rindai, skatītāji skaļi pauda savu neapmierinātību, svilpjot un kliedzot.

Daudz ir tādu cilvēku, kas nodarbojas ar ekstrēmajiem sporta veidiem, piemēram, dara kaut ko tik bīstamu kā bez drošinājuma rāpjas pa debesskrāpju sienām, ar sniega dēli brauc no 6000 metru augstiem, stāviem kalniem, lec ar gumiju no augstiem torņiem un tiltiem, tandēmā lec no lidmašīnas ar izpletni, kā arī rāpjas pa stāvām apledojušām klintīm, izmantodami tikai divas mazas cērtes. ”Es ik gadus zaudēju trīs vai četrus draugus,” sarūgtināta sacīja kāda sieviete, kurai patīk rāpties pa apledojušām klintīm. Bet tās ir tikai dažas no ārkārtīgi bīstamajām nodarbēm, kas ir kļuvušas populāras sporta pasaulē. ”Ekstrēmie sporta veidi piesaista tieši ar savu bīstamību,” konstatēja kāds žurnālists.

”Aizvien populārāki kļūst tādi sporta veidi, kas pat ekstrēmo sporta veidu vidū izceļas ar neiedomājamu bīstamību,” bija sacīts žurnālā U.S.News & World Report. ”Tā dēvētā skaisērfinga, kurā izpletņlēcēji uz grafīta dēļa brīvā kritienā no 4000 metru augstuma veic cirka mākslinieku cienīgus trikus, 1990. gadā vēl nemaz nebija, bet tagad ar to aizraujas tūkstošiem cilvēku. Tāds sporta veids kā lēkšana ar izpletni no nekustīgiem objektiem (ēkām, antenām, tiltiem, klintīm u.tml.), kas oficiāli tika izveidots 1980. gadā, tagad piesaista simtiem cilvēku — viņi lec ar izpletni no radiotorņiem un tiltiem un bieži vien to dara nakts laikā, jo daudz kur tas ir aizliegts.” Šis sporta veids ir prasījis daudz dzīvību. ”Lecot ar izpletni no nekustīgiem objektiem, traumas netiek gūtas bieži,” izteicās kāds vīrietis, kas ir lēcis ne vienu reizi vien. ”Tu vai nu paliec dzīvs, vai nosities.”

Tūkstošiem cilvēku piesaista rāpšanās pa stāvām klintīm, kur var tik tikko aizķerties ar pirkstiem. Pat daudzās televīzijas un žurnālu reklāmās, kur tiek piedāvāts viss — sākot ar smagajām automašīnām un beidzot ar zālēm pret galvassāpēm —, tiek rādīti pārdrošnieki, kas karājas pie simtiem metru augstām, stāvām klintīm, apsējuši tikai tievu virvīti. 1989. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs šajā sporta veidā bija iedrošinājušies iesaistīties 50 000 cilvēku, bet, pēc nesenām ziņām, bīstamās nodarbes vilinājumam ir padevies jau pusmiljons amerikāņu. Šādu cilvēku skaits aug visā pasaulē.

Kā bija rakstīts žurnālā Family Circle, ASV ”aizvien vairāk ”parastu” pusaudžu iet bojā  vai tiek sakropļoti, spēlējot jaunas, dīvainas un bīstamas spēles”. Piemēram, daudzi jaunieši ir gājuši bojā, kad izlīduši pa braucošas automašīnas logu un braukuši, stāvot uz tās jumta, vai vizinājušies uz lifta kabīnes vai metro vagona jumta.

Arī majestātiskais Everests piesaista daudz vairāk ļaužu nekā agrāk — cilvēki bez alpīnistu pieredzes ir gatavi maksāt pat 65 000 dolāru par uzvešanu virsotnē. Kopš 1953. gada Everesta virsotni ir sasnieguši vairāk nekā 700 kalnā kāpēju. Daudzi tā arī lejā nav nokāpuši, un dažu mirstīgās atliekas vēl arvien nav atrastas. ”Tagad notiek sacensības par to, kurš būs jaunākais alpīnists, kas uzkāps Everestā, par to, kurš būs vecākais vai arī kurš uzkāps visātrāk,” rakstīja kāds žurnālists. Bet cits atzīmēja: ”Pretēji citiem sportistiem, alpīnistiem jābūt gataviem mirt.” Vai patiešām drosme ir jāpierāda, izaicinot nāvi? ”Būt drosmīgam nenozīmē darīt muļķības,” brīdināja kāds pieredzējis alpīnists. Starp šādām ”muļķībām” viņš minēja arī ”nepieredzējušu alpīnistu — ”piedzīvojumu meklētāju” — kāpšanu Everestā”.

Šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi. Visā pasaulē kļūst populāri aizvien jauni riskanti sporta veidi, kuru skaitu un daudzveidību ierobežo tikai izgudrotāju fantāzija. Kāds psihologs apgalvoja, ka tieši ekstrēmie sporta veidi, kur dalībnieki brīžiem riskē ar dzīvību, ”21. gadsimtā būs vieni no iecienītākajiem skatītāju un dalībnieku vidū”.

Kāpēc tas tiek darīts?

Daudzi, kas aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem, apgalvo, ka tādā veidā vēlas aizbēgt no garlaicības. Daži, kam bija apnicis vienmuļš darbs, to ir atstājuši un pievērsušies karjerai ekstrēmo sporta veidu pasaulē. ”Lēkšana ar gumiju man kļuva par sava veida narkotiku, par veidu, kā aizmirst pagātni,” savās izjūtās dalījās kāds vīrietis. ”Kad lecu ar gumiju, man visas problēmas šķiet nesvarīgas.” ”Šis cilvēks ir lēcis veselas 456 reizes — arī no Elkapitana klints Josemitu nacionālajā parkā, no tilta, kas savieno Sanfrancisko un Oklendu, un pasaulē augstākā gaisa tramvaja, kas atrodas Francijā,” bija stāstīts kādā žurnālā.

Lūk, ko teica kāds cits ekstrēmo sporta veidu cienītājs: ”Laiks šķiet apstājamies. Nekas cits nespēj tik ļoti attālināt visu, kas notiek apkārtējā pasaulē.” Vēl kāds izteicās: ”To, ko mēs darām asu izjūtu dēļ [un daudzi arī naudas dēļ], lielākā daļa cilvēku nedarītu pat tad, ja viņiem pie deniņiem pieliktu pistoli.” Žurnālā Newsweek bija secināts: ”Viņi ir gatavi atdot visu par asām izjūtām.”

Šo fenomenu ir pētījuši vairāki psihologi. Kāds pētnieks rakstīja, ka tiekšanās pēc asām  izjūtām ir ģenētiski nosacīta. Šāda tipa cilvēkiem patīk riskēt un meklēt aizvien jaunas satraucošas situācijas. Viņš skaidroja: ”Ir cilvēki, kam dzīvē ir vajadzīgs turēties pie ”margām” — likumiem un tradīcijām. Bet tie, kas meklē asas izjūtas, šīs margas atlaiž vaļā. Viņi rada paši savu dzīvi.” Šis psihologs norāda, ka, saskaņā ar pētījumiem, pēdējā tipa cilvēki divreiz biežāk nekā citi cieš ceļu satiksmes negadījumos. ”Nelaimes gadījumi ir galvenais nāves iemesls pusaudžu vidū, un bieži vien tas notiek tāpēc, ka viņi paši, tiecoties pēc asām izjūtām, izraisa bīstamas situācijas.”

Psihologi un citi zinātnieki atzīst, ka darīt kaut ko tādu, kas, ļoti iespējams, var beigties letāli, ir pretēji cilvēka dabai. Tas fakts, ka daudzi, kas guvuši smagas, dzīvībai bīstamas traumas, pēc ilgas ārstēšanās slimnīcās un rehabilitācijas centros, atkal ķeras pie tām pašām bīstamajām nodarbēm, liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar šo cilvēku spriestspēju. Taču bieži vien tie ir inteliģenti cilvēki.

Jautājumā par to, kas liek cilvēkiem riskēt ar dzīvību un veselību, speciālistu viedokļi dalās. Vieni izsaka pieņēmumu, ka šāda rīcība ir saistīta ar viņu psiholoģiju. ”Nav iespējams šos cilvēkus atturēt no asu izjūtu meklēšanas,” norāda speciālisti, ”bet var mēģināt viņus atturēt no rīcības, kas nozīmē gandrīz drošu nāvi. Vismaz var panākt, lai viņi neapdraudētu citu cilvēku dzīvību.”

Kristiešu viedoklis

Kristieši uzskata dzīvību par vērtīgu Dieva Jehovas dāvanu. Ja kāds tīšām riskē ar dzīvību, lai pierādītu savu bezbailību — pārprastā veidā apliecinātu vīrišķību — vai lai sajūsminātu skatītājus vai arī apmierinātu savu vajadzību pēc asām izjūtām, tad patiesībā šāds cilvēks nicina brīnišķīgo dāvanu, ko mums devis Dievs. Jēzus dziļi cienīja dzīvību un nevajadzīgi ar to neriskēja. Viņš atteicās kārdināt Dievu. (Mateja 4:5—7.)

Tāpat kristiešiem ir pienākums cienīt dzīvību. ”Reiz es uzrāpos augstā, stāvā klintī un pēkšņi sapratu, ka netieku vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ,” rakstīja kāda kristiete. ”Līdz pat šai dienai man pārskrien drebuļi, iedomājoties vien, cik tuvu nāvei es tobrīd atrados. Tā būtu bijusi tik muļķīga nāve!”

Kāda cita gados jauna kristiete rakstīja: ”Mani paziņas nodarbojas ar dažādiem ekstrēmiem sporta veidiem un vienmēr aicina mani sev līdzi. Taču ziņās es bieži dzirdu par gadījumiem, kad tajos pašos sporta veidos, par kuriem tik aizrautīgi stāsta paziņas, cilvēki ir guvuši smagas traumas vai gājuši bojā. Es saprotu, ka nebūtu prātīgi satraucoša mirkļa dēļ riskēt ar dzīvību, ko man devis Dievs Jehova.” Mēs aicinām arī jūs būt tikpat apdomīgiem.

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

© Reuters NewMedia Inc./CORBIS

[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]

Steve Vidler/SuperStock