Bībeles viedoklis

Vai ticībai ir vajadzīgi arheoloģiski pierādījumi?

1873. gadā angļu garīdznieks Semjuels Menings par Jeruzalemi rakstīja: ”No visām pasaules malām, neatvairāmas vēlēšanās dzīti, šurp plūst svētceļnieki. Miljoniem cilvēku aplūko apdrupušos mūrus, nolaistās, netīrās ielas un seno celtņu paliekas ar tik dziļu interesi un godbijību kā nevienu citu vietu pasaulē.”

PALESTĪNA ir vilinājusi cilvēkus vismaz jau no Romas imperatora Konstantīna laikiem. * Svētceļnieki, kas paši savām acīm gribēja skatīt Svēto zemi, turp bija devušies jau kādus 1500 gadus, kad 19. gadsimta sākumā viņiem līdzi sāka doties zinātnieki, tā ievadot Bībeles arheoloģijas laikmetu. Sākās Palestīnas tautu, apdzīvoto vietu, valodu un senlietu pētīšana.

Arheologu atradumi ir palīdzējuši iegūt daudz labāku sapratni par Bībeles laikiem, un bieži vien tie apstiprina Bībelē teikto. Bet vai tādēļ, lai iegūtu ticību, ir vajadzīgi arheoloģiski pierādījumi? Lai uzzinātu atbildi uz šo jautājumu, pievērsīsim uzmanību daudzu arheoloģisko izrakumu vietai — Jeruzalemei un tās templim.

”Akmens uz akmens netaps atstāts”

Mūsu ēras 33. gada pavasarī, 11. nīsanā pēc ebreju kalendāra, Jēzus Kristus pēdējo reizi izgāja no tempļa, un viņam līdzi bija daži mācekļi. Kad viņi devās Eļļas kalna virzienā, viens no mācekļiem sacīja:  ”Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas.” (Marka 13:1.)

Šie ticīgie ebreji dziļi mīlēja Dievu un cienīja viņa templi. Viņi lepojās ar vareno ēku kompleksu un pusotru gadu tūkstoti ilgajām tradīcijām, kas ar to saistījās. Bet Jēzus atbilde bija pārsteidzoša: ”Vai tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts.” (Marka 13:2.)

Kā gan tad, kad bija ieradies apsolītais Mesija, Dievs varētu pieļaut sava tempļa izpostīšanu? Tikai pakāpeniski ar svētā gara palīdzību mācekļi saprata Jēzus teiktā jēgu. Bet kāda saistība ir viņa vārdiem ar Bībeles arheoloģiju?

Jauna ”pilsēta”

33. gada Piecdesmitās dienas svētkos ebreju tauta zaudēja īpašo stāvokli, kāds tai bija bijis Dieva priekšā. (Mateja 21:43.) Radās iespēja veidoties kaut kam daudz izcilākam — debesu valdībai, kas nesīs svētības visai cilvēcei. (Mateja 10:7.) Tieši kā Jēzus bija pravietojis, Jeruzaleme ar visu templi 70. gadā tika nopostīta, un šo notikumu apstiprina ne tikai Bībele, bet arī arheoloģija. Tomēr kristiešu ticība nav atkarīga no tā, vai šī senā tempļa atliekas ir atrastas vai nav. Viņu ticībai svarīga ir cita Jeruzaleme, bet tā ir pilnīgi cita veida pilsēta.

Apustulis Jānis, kas bija dzirdējis Jēzus pravietojumu par Jeruzalemes un tempļa iznīcināšanu un bija redzējis to piepildāmies, 96. gadā vēroja parādību, ko aprakstīja šādi: ”Es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva.” Balss no troņa sacīja: ”Viņš mājos viņu [cilvēku] vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” (Atklāsmes 21:2—4.)

Šī ”pilsēta” ir Dievam uzticīgie kristieši, kas kopā ar Kristu būs ķēniņi debesīs. Viņi kopā veido debesu valdību — Dieva Valstību —, kas valdīs pār zemi tūkstoš gadu, palīdzot cilvēkiem iegūt pilnību. (Mateja 6:10; 2. Pētera 3:13.) Pirmajā gadsimtā ebreju tautības kristieši, kam bija jākļūst par debesu valdības locekļiem, saprata, ka nekas no jūdaisma iekārtas nespēj līdzināties priekšrocībai valdīt kopā ar Kristu debesīs.

Apustulis Pāvils, runādams par augsto stāvokli, kāds viņam agrāk bija jūdaismā, izteica visu ebreju kristiešu domas: ”Kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu.” (Filipiešiem 3:7, 8.)

Tā kā apustulis Pāvils ļoti dziļi cienīja Dieva bauslību, templi un tajā iedibināto kārtību, viņa vārdi acīmredzot nenozīmēja, ka uz to visu bija jāraugās ar nicinājumu. * (Apustuļu darbi 21:20—24.) Pāvils tikai norādīja, ka kristietība ir pārāka par jūdaismu.

Bez šaubām, gan Pāvils, gan citi ebreju kristieši pirmajā gadsimtā zināja daudz ko interesantu par ebreju reliģiju un sadzīvi. Tā kā arheoloģija sniedz ieskatu pagātnē, arī kristieši tagad var daudz ko uzzināt par tiem laikiem. Tomēr Pāvils mudināja Timoteju pievērst galveno uzmanību kaut kam citam: ”Par to [visu, kas saistīts ar kristiešu draudzi] gādā, pie tā palieci, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Timotejam 4:15.)

Bībeles arheoloģija patiešām ir paplašinājusi mūsu zināšanas par Bībeles laikiem. Taču kristieši apzinās, ka viņu ticība ir atkarīga nevis no cilvēku gūtajiem arheoloģiskajiem pierādījumiem, bet no Dieva vārdiem — Bībeles. (1. Tesaloniķiešiem 2:13; 2. Timotejam 3:16, 17.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 18. lpp.]

Attēlos: Jeruzaleme 1920. gadā; romiešu monēta, kas domāta apgrozībai starp ebrejiem (43. gads m.ē.); no ziloņkaula darināts granātābols, kas, iespējams, piederējis Salamana templim (astotais gadsimts p.m.ē.)

[Norādes par autortiesībām]

2. un 18. lappuse: monēta: Photograph © Israel Museum, Jerusalem; courtesy of Israel Antiquities Authority; granātābols: Courtesy of Israel Museum, Jerusalem