Alabastra apstrāde — sena Volterras amatnieku prasme

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

Vai jūs zināt, no kāda dabiskas izcelsmes materiāla bez grūtībām var izgriezt mākslas darbus ar plūstošām, smalkām līnijām? Un kas sava skaistuma, caurspīdības un krāsainā dzīslojuma dēļ ir īpaši piemērots ornamentālu detaļu un fantastisku tēlu atveidošanai?

TAS ir alabastrs, sīkgraudains ģipša paveids. Mēs par šo minerālu gandrīz neko nezinājām, kamēr nebijām aizbraukuši uz Volterru — senu alabastra apstrādes centru Toskānā (Itālija).

Volterrā alabastrs tiek apstrādāts jau kopš senseniem laikiem, kad šo reģionu vēl apdzīvoja etruski. Vietējā etrusku kultūras muzejā daudzo senlietu vidū, ko mēs apbrīnojām, bija simtiem apbedījumu urnu. Šajās taisnstūra akmens urnās, kas tiek datētas ar ceturto līdz pirmo gadsimtu pirms mūsu ēras, senatnē tika ievietoti sadedzinātu mirušo pelni. Akmens urnas bagātīgi grezno reljefi, kuros senatnes mākslinieki bieži iztēlojuši ainas no mirušā cilvēka ceļojuma uz aizkapa valstību.

Protams, etruski nebija vienīgie, kas senatnē strādāja ar alabastru. Arī ēģiptieši to daudz lietoja. Taču ēģiptiešu izmantotais austrumu alabastrs, kas ir pieminēts arī Bībelē, pēc ķīmiskās uzbūves atšķiras no daudz mīkstākā Volterras alabastra.

Senās Grieķijas un Romas mākslā plaši tika lietots marmors, un salīdzinājumā ar šo augstvērtīgo materiālu Volterras alabastrs tika uzskatīts par kaut ko otršķirīgu. Volterras alabastrs ir mīkstāks un trauslāks nekā marmors, turklāt tas ir viegli saskrāpējams, tāpēc tā nozīme arhitektūrā un mākslā vienmēr ir bijusi krietni mazāka nekā marmoram. Alabastra skulptūras bojājas nelabvēlīgu laika apstākļu ietekmē, šī iemesla dēļ arhitektūrā alabastrs galvenokārt tiek izmantots iekšējā apdarē. Taču alabastrs ir ļoti pakļāvīgs materiāls un tāpēc īpaši piemērots sīku detaļu izstrādei.

 Nozares attīstība

Par alabastra apstrādi vairāku gadsimtu laikā, kas sekoja etrusku un romiešu periodam, nav saglabājušās nekādas liecības. Taču ir zināms, ka 16. gadsimta vidū šī amatniecības nozare pastāvēja. Toreiz Toskānas lielhercogs Frančesko Mediči no kāda Volterras amatnieka iegādājās ļoti retu, skaistu vāzi, kas bija izgatavota uz virpas, un uzdāvināja to Bavārijas hercogam. 17. gadsimtā vietējie amatnieki izgatavoja ne tikai lielus mākslas darbus, bet arī nelielus dekoratīvus izstrādājumus. 18. gadsimtā šī nozare pieredzēja ievērojamu uzplaukumu, kad mākslinieki sasniedza augstu meistarību antīko skulptūru kopēšanā.  Ap to laiku Volterras alabastra slava jau bija izplatījusies visā Eiropā un pāri tās robežām.

Šajā periodā vietējais augstmanis Marčello Ingirāmi Fei, kas bija talantīgs mākslinieks un veiksmīgs tirgotājs, ievērojami veicināja alabastra apstrādes attīstību. Viņš sāka izmantot nesen atklātas alabastra atradnes un 1791. gadā nodibināja skolu, kurā vairāk nekā 100 mācekļu varēja apgūt alabastra apstrādes mākslu prasmīgu meistaru vadībā, kas bija uzaicināti gan no dažādiem Itālijas apvidiem, gan no ārzemēm. Alabastra rūpniecība pieredzēja savus ziedu laikus.

1786. gadā bija pastāvējušas astoņas vai deviņas mākslinieku darbnīcas, bet 1830. gadā to skaits jau bija pieaudzis līdz 60. Tajos gados apmēram pussimts uzņēmīgu Volterras tirgotāju apceļoja Eiropas, Amerikas, Indijas un Tālo Austrumu tirgus, pārdodami augstvērtīgus alabastra izstrādājumus. Daži no viņiem tādā veidā tika pie milzu bagātības. Uzplaukums turpinājās līdz 1870. gadam, bet kopš tā laika alabastra rūpniecība pieredz periodiskus kāpumus un kritumus. Un tomēr alabastra apstrāde joprojām ir viens no vietējās ekonomikas pīlāriem.

Pēcpusdienas pastaiga pa Volterru

Toskānas gleznaino lauku ieskautajā Volterrā klusās, šaurās, akmens plāksnēm klātās ieliņas, akmens ēkas, apburošie nostūri un saules gaismas pielietie laukumi rada neatkārtojamu gaisotni. Mums rodas sajūta, ka esam nokļuvuši kādā viduslaiku pilsētā. Vasaras pēcpusdienā pastaigājoties kopā ar draugiem, mēs nolemjam, ka noteikti jāapskata Porta all’Arco — iespaidīgi etrusku arkveida vārti, kas celti ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras un tagad ir daļa no pilsētas viduslaiku mūra.

Mēs uzkavējamies pie veikalu skatlogiem un aizturētu elpu aplūkojam lieliskas skulptūras — putnus, kas pacēlušies spārnos, pakaļkājās saslējušos zirgus, no kuriem strāvot strāvo spēks, un izteiksmīgas cilvēku figūras. Visas skulptūras ir veidotas alabastrā, bet tās laistās matēta stikla caurspīdīgumā. Velvētajās zālēs ir izstādītas arī krāšņas urnas, ko rotā vīnstīgas ar ogu ķekariem, antīko skulptūru kopijas, kā arī smalkiem gravējumiem rotātas ažūras vāzes, svečturi, šaha figūru komplekti, dārglietu lādītes un desmitiem citu skaistumpriekšmetu.

Ievērojuši, cik liela ir mūsu interese, draugi aizved mūs uz darbnīcām, lai mēs paši savām acīm varētu redzēt, kā no neapstrādāta akmens top šie brīnišķīgie darbi. Mēs uzzinām, ka viscaur kaļķakmens slānī, kas klāj Volterras reģionu, ir sastopami ieapaļi alabastra ieslēgumi, kas sver no diviem kilogramiem līdz vienai tonnai. Šos akmeņus iegūst vai nu atklātās raktuvēs, vai tuneļos, kas mēdz būt 280 metrus gari. Iegūtā alabastra krāsa variē no caurspīdīgi baltas līdz ziloņkaula un dzeltenai, no rozā līdz tumši brūnai un no pelēcīgi zaļas līdz pat melnai, turklāt tam var būt dažādu krāsu dzīslojumi un atšķirīga caurspīdīguma pakāpe.

Mēs iegriežamies vairākās darbnīcās, un katrā no tām amatnieki strādā dažādās tehnikās. Mēs sastopam Gloriju, kas iegravē smalku rotājumu uz šķīvja, un Franko, kas izmanto virpu, lai veidotu ornamentus. Uz virpas tiek izgatavoti daudzi apaļi izstrādājumi, sākot no šķīvjiem un bļodām un beidzot ar lampām un to abažūriem, kam caurspīdīgais alabastrs ir īpaši piemērots. Visapkārt darbnīcā šķietamā nekārtībā stāv instrumenti un nepabeigti darbi — skrāpvīles, vīles, koka āmuri, kalti, pneimatiskās frēzes, smilšpapīrs un pusgatavi krūšutēli. Mums tiek paskaidrots, ka daudzās cilvēku un dzīvnieku statuetes, zem kuru svara ielīkst plaukti, ir modeļi, pēc kuriem tiek izgatavoti līdzīgi izstrādājumi.

Visas virsmas, ko vien redzam, sedz balta alabastra putekļu kārtiņa. Pat tiem ir praktisks izmantojums. Sajaucot alabastra pulveri ar poliestersveķiem un ielejot maisījumu formās, masveidā tiek ražotas statuetes, taču, kā daudzi meistari uzsver, tās ne tuvu nevar salīdzināt ar autentiskajiem, rokām darinātajiem izstrādājumiem.

Dedzīga diskusija

Par volterriešiem tiek teikts, ka alabastra putekļi ir jau viņu asinīs, un sarunās ar draudzīgajiem amatniekiem drīz vien atklājas, ka viņu vidū noris dedzīgas diskusijas par savu vēsturisko amatu. Daži apgalvo, ka lēti ražojumi, kuriem nav gandrīz nekādas mākslinieciskās vērtības, bojā kādreiz tradicionāli kvalitatīvo izstrādājumu slavu. Savukārt citi domā, ka tirgū ir sava vieta gan unikāliem mākslas darbiem, gan masu produkcijai. Šī diskusija nav nekas jauns, un tā nebūt nav beigusies. Nežēlīga konkurence un komerciāli apsvērumi ierobežo daudzus cilvēku centienus, un šie faktori acīmredzot arī turpmāk nezaudēs savu ietekmi.

Tomēr viens ir skaidrs: radošās spējas, ar ko Radītājs ir apveltījis cilvēkus, nekad nezudīs. Volterrā mēs iepazinām tikai vienu no brīnišķīgajām prasmēm, ko visi cilvēki varēs pilnībā apgūt, kad piepildīsies Dieva Jehovas pravietiskie vārdi: ”Mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas.” (Jesajas 65:22.)

[Attēli 26. lpp.]

1. Alabastrs tiek iegūts tuneļos, kas ir līdz 280 metriem gari. 2. Amatnieks uz virpas apstrādā vāzi. 3. Krāšņa alabastra urna. 4. Mūsdienās tapusi alabastra skulptūra.