Neparasta atkalredzēšanās pēc 30 gadiem

REIZ 1967. gadā nejaušība saveda kopā divus puišus. Viņi abi mācījās Mičiganas Tehniskajā universitātē (ASV), un viņus norīkoja dzīvot vienā istabā. Deniss Šītss, pirmā kursa students no Limas (Ohaio štats), tolaik bija 18 gadu vecs, un viņš studēja mežkopību. Savukārt divdesmitgadīgais Marks Rūdžs bija nācis no Ņujorkas štata Bufalo pilsētas. Viņš bija trešā kursa students, kas mācījās par būvinženieri.

Tajā laikā izskatījās, ka viņu draudzība nav nekas vairāk kā īslaicīgas, pārejošas attiecības. Ne viens, ne otrs no jauniešiem nepabeidza universitāti, un viņu dzīves ceļi šķīrās katrs uz savu pusi. Pagāja vairāk nekā trīsdesmit gadi, un kādu dienu Dominikānas Republikā viņi atkal satikās. Tā nebija tikai nejaušība — šim pārsteidzošajam notikumam bija vēl kāds iemesls. Bet kāds gan? Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, uzzināsim, kas risinājās šo vīriešu dzīvē tajos trīsdesmit gados, kamēr viņu ceļi nekrustojās.

Deniss dodas karā

Vienu gadu nomācījies koledžā, Deniss atgriezās mājās. 1967. gada decembrī viņu iesauca armijā un 1968. gada jūnijā nosūtīja uz Vjetnamu, kur viņam nācās pieredzēt kara šausmas. Kad 1969. gadā beidzās Denisa dienesta laiks, viņš atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs un galu galā atrada darbu kādā lielā uzņēmumā Ohaio štatā. Tomēr viņš nebija apmierināts ar dzīvi.

”Jau kopš bērnības es sapņoju aizbraukt uz Aļasku un apmesties uz dzīvi kādā lauku mājā,” stāsta Deniss. 1971. gadā Deniss kopā ar kādu draugu no vidusskolas laikiem ķērās pie šī sapņa īstenošanas. Tiesa, lauku mājā apmesties viņiem tomēr neizdevās — viņi strādāja neskaitāmus gadījuma rakstura darbus. Kādu laiku Deniss dzīvoja teltī un strādāja par ugunssargu. Viņš izaudzēja bārdu, garus matus un sāka smēķēt marihuānu.

1972. gadā Deniss aizbrauca uz Luiziānu (Ņūorleānas štats) piedalīties Mardi Gras svētkos. Pēc tam Arkanzasas mežos viņš sev uzcēla nelielu būdiņu. Šeit viņš nodarbojās ar betonēšanu un koka konstrukciju izgatavošanu māju celtniecībai. 1973. gada jūnijā Deniss sāka ceļot ar autostopu apkārt pa valsti, lai mēģinātu atrast dzīves jēgu.

Marks iesaistās pretkara kustībā

Kad Deniss bija atstājis universitāti, Marks vēl pāris semestrus turpināja studēt, bet tad nolēma, ka nevēlas piederēt pie sistēmas, kas atbalsta karu. Tāpēc viņš devās atpakaļ uz Bufalo un kādu laiku strādāja par meistaru tērauda ražošanas rūpnīcā. Joprojām nespēdams samierināties ar domu par kara atbalstīšanu, Marks pameta savu darbu, nopirka motociklu un ceļoja cauri visai valstij līdz pat Sanfrancisko (Kalifornija). Pašiem nezinot, kādu laiku Deniss un Marks bija uzturējušies Sanfrancisko vienā un tajā pašā laikā.

Tāpat kā Deniss, Marks izaudzēja bārdu un garus matus un sāka smēķēt marihuānu. Turklāt Marks aktīvi darbojās pretkara kustībā, piedalījās protesta akcijās un demonstrācijās. Par izvairīšanos no dienesta Marku meklēja FIB, tāpēc viņš vairāku gadu garumā pastāvīgi mainīja  vārdu, lai viņu nevarētu atrast. Dzīvodams Sanfrancisko, Marks kļuva par hipiju, un tolaik, 1970. gadā, kādu dienu viņu apmeklēja divi Jehovas liecinieki.

”Acīmredzot viņi domāja, ka man ir zināma interese par Bībeles vēsti, un tāpēc pēc kāda laika atnāca otrreiz,” stāsta Marks. ”Toreiz manis nebija mājās, tomēr liecinieki atstāja man Bībeli zaļos vākos un vēl trīs grāmatas.” Tomēr Marks tik ļoti bija aizrāvies ar politiku un dzīves baudīšanu, ka šīs grāmatas tā arī palika neizlasītas. Turklāt Markam uz pēdām bija FIB, tāpēc viņš atkal nomainīja vārdu un pārcēlās uz Vašingtonu. Vēlāk tur Markam pievienojās arī viņa draudzene Ketija Janiskiva, ar kuru viņš bija iepazinies universitātē.

1971. gadā FIB beigu beigās tomēr atrada Marku. Divu FIB aģentu pavadībā Markam bija jālido no Vašingtonas līdz Ņujorkai, un pēc tam šie aģenti parūpējās, lai viņš turpinātu ceļu līdz pat Toronto (Kanāda). Acīmredzot FIB neuzskatīja, ka Marks nopietni apdraudētu sabiedrisko kārtību — viņi tikai gribēja izraidīt Marku no valsts. Nākamajā gadā viņš apprecēja Ketiju un viņi pārcēlās uz dzīvi Gabriolas salā, kas atrodas Britu Kolumbijas provincē. Marks ar Ketiju vēlējās aizbēgt no sabiedrības, tomēr arī šeit viņus neatstāja sajūta, ka dzīvē pietrūkst jēgas.

Viņi kļūst par Jehovas lieciniekiem

Kā jūs droši vien atceraties, Deniss braukāja apkārt pa valsti ar autostopiem, meklējot dzīves jēgu. Tā viņš aizceļoja līdz Montānas štatam un Činukas apkaimē atrada darbu pie kāda zemnieka, kam bija jāpalīdz pļaujas darbos. Šī vīrieša sieva un meita bija Jehovas liecinieces, un viņas iedeva Denisam izlasīt kādu Atmostieties! numuru. Drīz vien Deniss pārliecinājās, ka Jehovas liecinieku reliģija ir patiesā reliģija.

Paņēmis līdzi Bībeli, Deniss atkal devās ceļā — šoreiz uz Kalispelu (Montāna). Šajā pilsētā viņš pirmo reizi apmeklēja Jehovas liecinieku sapulci un jau šajā pašā sapulcē pieteicās, ka grib studēt Bībeli. Nepagāja ilgs laiks, kad Deniss nogrieza savus garos matus un nodzina bārdu. 1974. gada janvārī viņš pirmo reizi gāja sludināt, un tā paša gada 3. martā Montānas štata Polsonas pilsētā viņš tika kristīts kādā ūdens tvertnē.

Pa to laiku Marks un Ketija Gabriolas salā izdomāja, ka viņi varētu mēģināt izpētīt Bībeli, jo viņiem taču brīvā laika ir atliku likām. Viņi sāka lasīt Bībeles izdevumu King James Version, tomēr konstatēja, ka šī tulkojuma arhaisko angļu valodu ir grūti uztvert. Tad Marks atcerējās, ka viņam joprojām ir Bībele un pārējās grāmatas, ko reiz pirms vairākiem gadiem atnesa Jehovas liecinieki. Kad Marks un Ketija lasīja šo Bībeles izdevumu, ņemdami talkā grāmatas Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi un Vai Bībele tiešām ir Dieva Raksti?, uzzinātais viņus iespaidoja ārkārtīgi dziļi.

Marks stāsta: ”Īpaši mani pārsteidza fakts, ka grāmatā Patiesība bija runāts par kristiešu grupu, kas nekad nekādos apstākļos neiet karot. Es nodomāju, ka šie cilvēki acīmredzot ir patiesie kristieši.” Drīz pēc tam, riskēdami, ka viņus varētu arestēt, Marks ar Ketiju tomēr atgriezās Mičiganas štatā, lai apciemotu Ketijas ģimeni, kas dzīvoja Houtonā. Šeit, joprojām ģērbušies hipijiem raksturīgā stilā, viņi pirmo reizi apmeklēja Jehovas liecinieku sapulci. Marks un Ketija piekrita sākt Bībeles nodarbības, un kopš tā laika mēneša garumā, kamēr viņi uzturējās Mičiganā, Jehovas liecinieki studēja ar viņiem Bībeli.

Pēc atgriešanās Gabriola salā kādu dienu vienā no Nanaimo ielām (Britu Kolumbija) viņi sastapa kādu Jehovas liecinieku un teica viņam, ka vēlas studēt Bībeli. Jau tajā pašā dienā pie viņiem ar prāmi atbrauca pilna automašīna ar lieciniekiem, un tika uzsākta Bībeles studija. Pēc trīs mēnešiem Marks ar Ketiju kļuva par sludinātājiem, un vēl pēc trīs mēnešiem, 1974. gada 10. martā, viņi abi kristījās — nedēļu pēc tam, kad bija kristījies Deniss!

Deniss kalpo pilnu slodzi

1974. gada septembrī Deniss kļuva par pionieri jeb pilnas slodzes kalpotāju. Viņš stāsta: ”Man patika pioniera kalpošana, tomēr es vēlējos kalpot lielākā mērā, tāpēc 1975. gada jūlijā pieteicos strādāt Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka). Tā paša gada decembrī es saņēmu uzaicinājumu doties turp.”

Denisa pirmais uzdevums bija darbs agrākās viesnīcas Towers pārbūvēšanā — šajā ēkā tika izbūvētas dzīvojamās telpas Jehovas liecinieku  pārvaldes darbiniekiem. Vairākus gadus Deniss vadīja flīžu licēju brigādi. Taču pēc kāda laika viņš pārcēlās uz Kaliforniju, jo vēlējās apprecēties. Šeit, būdams draudzes vecākais Katedralsitijas draudzē, Deniss 1984. gadā apprecējās ar kādu pionieri, vārdā Ketija Ensa.

Deniss un Ketija bija nolēmuši dzīvot vienkāršu dzīvi, lai savus spēkus varētu veltīt Valstības interesēm. Tāpēc Deniss bieži vien atteicās no iespējas nopelnīt lielu naudu, strādājot darbu, kas bija saistīts ar tolaik Kalifornijas dienvidos plaukstošo celtniecības industriju. 1988. gadā Deniss ar Ketiju pieteicās piedalīties celtniecības darbos, ko Jehovas liecinieki veic dažādās pasaules malās. Tā paša gada decembrī viņi tika norīkoti strādāt Buenosairesas (Argentīna) filiāles celtniecībā.

1989. gadā Denisu un Ketiju uzaicināja strādāt celtniecībā uz ilgāku laiku. Šādā īpašā veidā kalpodami pilnu slodzi, viņi divas reizes tika nosūtīti strādāt Surinamā un Kolumbijā. Viņi strādāja arī Ekvadoras un Meksikas filiāles celtniecībā, kā arī Dominikānas Republikā.

Marks kalpo pilnu slodzi

Kad 1976. gadā ASV valdība izsludināja amnestiju, Marks, tāpat kā neskaitāmi citi jauni amerikāņi, kas bija aizbēguši uz Kanādu, lai izvairītos no dienesta, varēja atgriezties valstī. Marks ar savu sievu Ketiju vēlējās dzīvot pieticīgi, lai varētu vairāk laika pavadīt kalpošanā. Tāpēc Marks sāka strādāt pusslodzi par mērnieku, un laika gaitā viņi ar Ketiju pamazām nomaksāja visus parādus, kuros bija iestiguši pirms kristīšanās.

1978. gadā, kad Jehovas liecinieki Kanādā plānoja būvēt jaunu filiāles ēku kompleksu netālu no Toronto (Ontārio), nebija nekā tāda, kas kavētu Marku un Ketiju piedalīties šajā darbā. Viņus tiešām arī uzaicināja strādāt celtniecībā, jo bija zināms, ka Markam ir pieredze ģeodēzijā. Viņi palīdzēja būvēt šīs filiāles ēkas Džordžtaunā, līdz 1981. gada jūnijā tās tika pabeigtas. Pēc tam Marks ar Ketiju pārcēlās atpakaļ uz Britu Kolumbiju un tur četrus gadus palīdzēja būvēt Jehovas liecinieku kongresu namu. Kad kongresu nams bija uzcelts, viņus atkal uzaicināja strādāt jaunu Kanādas filiāles biroja ēku celtniecībā.

1986. gadā, kad Marks ar Ketiju jau pāris mēnešus bija nostrādājuši Džordžtaunā, viņiem piedāvāja kļūt par pastāvīgiem Kanādas filiāles locekļiem. Līdz pat šai dienai Marks un Ketija ir šīs filiāles darbinieki, un viņiem ir bijušas plašas iespējas piedalīties celtniecības darbos visdažādākajās valstīs. Tā kā Markam bija pieredze ģeodēzijā, viņa iemaņas sāka izmantot Jehovas liecinieku filiāļu un kongresu namu celtniecībā gan Dienvidamerikā, gan Centrālamerikā, gan arī Karību jūras salās.

Gadu gaitā Marks un Ketija ir strādājuši Venecuēlā, Nikaragvā, Haiti, Gajānā, Barbadosā, Bahamās, Dominikā, Amerikas Savienotajās Valstīs (Floridā) un Dominikānas Republikā. Un tā reiz pienāca diena, kad darbs šajā īpašajā pilnas slodzes kalpošanā atkal lika krustoties Marka un Denisa dzīves ceļiem.

Atkalredzēšanās Dominikānas Republikā

Gan Marks, gan Deniss, pašiem nezinot, vienlaikus strādāja celtniecībā Dominikānas Republikā. Kādu dienu Jehovas liecinieku filiālē Santodomingo viņi negaidīti sastapās. Varat iedomāties, cik viņi bija priecīgi! Kā nekā bija  taču pagājuši 33 gadi un abiem bija tik daudz kas stāstāms. Viņu izbrīns auga augumā, kad agrākie draugi stāstīja viens otram daudzus mums jau zināmos notikumus no savas dzīves. Taču visvairāk Marku un Denisu, tāpat kā citus, ar kuriem viņi dalījās pieredzētajā, pārsteidza fakts, ka ar viņiem bija atgadījies tik daudz kas līdzīgs.

Kā viens, tā otrs bija kļuvuši par hipijiem un pārcēlušies uz dzīvi tālu projām no mūsdienu materiālistiski noskaņotās sabiedrības ar visām tās dzīves raizēm. Gan Denisa, gan Marka sievas vārds ir Ketija. Abi draugi jau pirmajā reizē, kad apmeklēja Jehovas liecinieku sapulci, bija vienojušies par Bībeles studēšanu, un abi bija kristījušies 1974. gada martā. Kā viens, tā otrs bija kļuvuši par Jehovas liecinieku filiāles biroja locekļiem — Deniss Amerikas Savienotajās Valstīs, bet Marks Kanādā. Abi bija centušies dzīvot vienkāršu dzīvi, lai tiektos pēc garīgiem mērķiem. (Mateja 6:22.) Abi bija uzaicināti strādāt celtniecībā un norīkoti kalpot dažnedažādās valstīs. Līdz šai tikšanās reizei Dominikānas Republikā ne viens, ne otrs nebija saticis nevienu no bijušajiem draugiem, kas būtu pieņēmis Bībeles patiesību.

Vai Marks un Deniss uzskatīja, ka šīs neparastās sakritības ir izskaidrojamas ar likteni? Nepavisam ne. Viņi saprata, ka, runājot Bībeles vārdiem, dzīvē daudz kas ir atkarīgs no ”laika un apstākļiem” un reizēm tie sagādā negaidītus pārsteigumus. (Salamans Mācītājs 9:11.) Tomēr šie vīrieši arī apzinājās, ka viņu atkalredzēšanās bija atkarīga vēl no kaut kā — tā bija viņu abu vēlēšanās atrast dzīves jēgu un mīlestība pret Dievu Jehovu.

Denisa un Marka dzīve liecina arī par kaut ko tādu, ko var teikt par jebkuru godprātīgu cilvēku, kas uzzina Bībeles patiesību. Deniss atzīmē: ”Mūsu pieredzētais pierāda, ka Jehova labi zina, kas notiek cilvēku dzīvē, un tad, kad viņu sirds ir piemēroti noskaņota, Dievs ”velk” šādus cilvēkus pie sevis.” (2. Laiku 16:9; Jāņa 6:44; Apustuļu darbi 13:48.)

Marks piebilst: ”Tāpat no mūsu pieredzētā var mācīties, ka tad, ja cilvēks saskaņo savu dzīvi ar Jehovas normām, veltī viņam sevi un apliecina gatavību pildīt viņa gribu, Jehova var izmantot šī cilvēka talantus un spējas tīrās pielūgsmes veicināšanai savas tautas labā.” (Efeziešiem 4:8.)

No šī stāsta par abiem draugiem ir arī redzams, ka Dievs Jehova svētī savus kalpus, kas viņam kalpo no visas sirds. Deniss un Marks tiešām jūtas bagātīgi atalgoti. Deniss stāsta: ”Sekmēt Valstības intereses, piedaloties īpašā pilnas slodzes kalpošanā, ir liela privilēģija. Mums ir prieks, ka šī kalpošana ir ļāvusi uzmundrināt citus un saņemt uzmundrinājumu pašiem, kalpojot plecu pie pleca ar brāļiem un māsām no visas pasaules.”

Marks piebilst: ”Jehova katrā ziņā svētī tos, kas Valstībai ierāda galveno vietu dzīvē. Es uzskatu par lielu godu, ka varu būt viens no Kanādas filiāles darbiniekiem un piedalīties celtniecībā, kas notiek visā pasaulē.”

Šī tikšanās tik tiešām bija neparasta, jo, kā izteicās Marks: ”Īstais iemesls, kāpēc sastopoties mēs bijām tik saviļņoti, bija tas, ka mēs abi esam iepazinuši un iemīlējuši Dievu Jehovu un sākuši viņam kalpot.”

[Attēls 21. lpp.]

Deniss 1966. gadā

[Attēls 21. lpp.]

Marks 1964. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Deniss Dienviddakotā 1974. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Marks Ontārio 1971. gadā

[Attēls 24. lpp.]

Deniss un Marks kopā ar savām sievām 2001. gadā neilgi pēc viņu negaidītās sastapšanās