Pundurpingvīnu parāde

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

SKATĪTĀJU pūlis ir pieklusis gaidās. Acis vērīgi raugās tālumā cerībā notvert mirkli, kad redzes lokā parādīsies šīvakara ”skatuves zvaigznes”. Prožektoru izgaismotā ainava atdzīvojas, kad piepeši ūdensmalā iznirst sīka figūra. Pūli pāršalc sajūsmināti čuksti, un tikmēr pirmajai figūriņai pievienojas vēl viena un tad vēl viena. Naksnīgā izrāde ir sākusies — krastā izsoļo Filipa salas pundurpingvīnu parāde!

Par pingvīniem pasaule pirmo reizi uzzināja 16. gadsimtā pēc slaveno jūrasbraucēju Vasko da Gamas un Fernana Magelāna ceļojumiem pa lielajiem dienvidu okeāniem. Sākumā cilvēki nevarēja saprast, kā lai pingvīnus klasificē — tiem ir spalvas kā putniem, tie peld kā zivis un staigā pa sauszemi kā dzīvnieki. Galu galā šo jautājumu izšķīra spalvas. Tādas spalvas ir vienīgi putniem, tātad pingvīnam ir jābūt putnam. Šo nelidojošo putnu dzimtā ietilpst 18 sugas, sākot ar staltajiem imperatorpingvīniem un Adeles pingvīniem no Antarktīdas krastiem un beidzot ar Galapagu pingvīniem, kas mīt ekvatoriālajā joslā.

Ja gribat iepazīties ar kādu pingvīnu koloniju to dabiskajā dzīvesvietā, apciemojiet Filipa salu, kas atrodas tikai 140 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Austrālijas mūsdienīgās pilsētas Melburnas. Katru gadu ap pusmiljons tūristu dodas turp, lai apbrīnotu šos miniatūros radījumus. Kāpēc Filipa salas pundurpingvīni ir tik iemīļoti?

”Mīlīgi, bet draiskulīgi”

Izskatīdamies varen svinīgi savos melnbaltajos tērpos, pundurpingvīni ātri iekaro vērotāju sirdis. Tie ir vismazākie no visiem pingvīniem — tikai kādus 33 centimetrus gari un kilogramu smagi. Taču neļaujiet ārienei jūs pievilt! Lai arī augumā pundurpingvīni nav padevušies, sīkstuma un izturības tiem ir atliku likām.

”Pundurpingvīni ir mīlīgi, bet draiskulīgi,” stāsta profesors Maiks Kalens, kurš jau vairāk nekā 20 gadus pētī Filipa salas pingvīnu koloniju. Šie pundurīši ir ne tikai vismazākie, bet arī vistrokšņainākie no visiem pingvīniem. Naktī kolonijā nemitīgi skan ņurdieni, brēcieni, rūcieni un spiedzieni — tur pingvīni sargā savas ligzdas no ”robežpārkāpējiem”, skandina mīlas dziesmas, pūlēdamies pievilināt pāri, vai uzstājas duetā ar savu partneri.

Kad 1780. gadā pundurpingvīni pirmo reizi tika zinātniski aprakstīti, tiem deva ļoti piemērotu nosaukumu — Eudyptula minor (eudyptula tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ’labais nirējiņš’). Ar savu plūdeno ķermeņa formu, kas atgādina torpēdu, gludo, ūdensnecaurlaidīgo spalvu tērpu un spurām līdzīgajiem spārniem tie, šķiet, nevis peld, bet lido zem ūdens.

Izcila ”glābšanas veste”

Barības meklējumos pundurpingvīni var nopeldēt līdz 100 kilometriem dienā un vajadzības gadījumā palikt jūrā dienām un nedēļām ilgi, ne reizi neizkāpjot  uz sauszemes. Kā tiem jūrā izdodas gulēt? Šo iespēju putniem dod apbrīnojami veidotais apspalvojums. Pingvīniem ir bieza, kontūrspalvu caurvīta dūnu kārta, kas ir trīs četras reizes blīvāka nekā lidojošajiem putniem. Gaiss, kas ”noķerts” šajā spalvu tērpā, pasargā pingvīnu no aukstuma un vairo tā peldspēju gluži kā glābšanas veste. Tāpēc pingvīns, izpletis spārnus, lai būtu stabilāks, var mierīgi gulēt jūras plašumos, šūpodamies viļņos augšup lejup kā korķis, un tā knābis paliek virs ūdens.

Protams, biezais apspalvojums nelīdzētu, ja tajā iesūktos ledainais ūdens, kurā putns nirst pēc barības. Taču pingvīns no šādām briesmām ir pasargāts — virs astes tam ir īpašs dziedzeris, kas izdala eļļainu šķidrumu. Ar knābi posdams spalvas, pingvīns tās ieeļļo ar dziedzera sekrētu un tā arvien uztur savu tērpu tīru, ūdensnecaurlaidīgu un veselīgu. Neviens akvalangista tērps nevarētu būt vēl labāk pielāgots jūras apstākļiem.

Bet vai šiem putniem, kas drosmīgi dodas tālu okeānā, nerodas grūtības saldūdens trūkuma dēļ? Tieši virs acīm pingvīniem ir unikālu dziedzeru pāris, kas atsāļo jūras ūdeni. Pingvīnam atliek tikai papurināt knābi, lai izkratītu lieko sāli no nāsīm.

Turklāt pingvīna acis ir veidotas tā, lai zem ūdens redzētu tikpat labi kā gaisā. Pingvīns neapšaubāmi ir lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Tomēr mums par laimi pundurpingvīni nepavada jūrā pilnīgi visu savu mūžu.

Saikne ar sauszemi

Filipa salā un tuvīnajā kontinenta daļā ir robota, smilšaina krastmala, kur aug bieza zāle un citi augi. Tā ir ideāla vieta pundurpingvīnu kolonijai, kurā ir aptuveni 26 000 īpatņu. Pingvīna dzīve sākas alā, ko viņa vecāki rūpīgi ir izrakuši piekrastes kāpās. Pēc izdēšanas ola vairākas dienas var nostāvēt vēsumā, pirms vecāki pēc kārtas sāk to cītīgi perēt, tomēr dīglis tajā nezaudē dzīvotspēju. Perējošajiem putniem vēdera lejasdaļā ir īpašs perējamais laukums, kurā ir daudz asinsvadu. Kad putns perē, šis laukums uztūkst no bagātīga asins pieplūduma un asins siltums silda olu, nodrošinot dīgļa attīstībai nepieciešamo temperatūru. Starp perēšanas reizēm tūkums noplok, ļaujot apspalvojumam atgūt ūdensnecaurlaidību, lai putns varētu atgriezties jūrā pēc barības.

Pēc izšķilšanās pingvīnēns aug neticami ātri. Jau pēc astoņām līdz desmit nedēļām jaunais pingvīns ir sasniedzis pieauguša putna lielumu un ir gatavs doties jūrā. ”Tas ir apbrīnojami, ka jaunie pingvīni dodas garā peldējumā, apbruņoti tikai ar izcilu fizioloģisko mehānismu komplektu.. un instinktiem, kas palīdz tiem izdzīvot,” teikts grāmatā Little  Penguin—Fairy Penguins in Australia.

Turpmāk vienu līdz trīs gadus jaunie pingvīni klejo pa okeānu, veikdami tūkstošiem kilometru, un lielāko daļu laika pavada ūdenī. Tie, kas neaiziet bojā šajos klejojumos, parasti atgriežas ligzdot dzimtajā kolonijā — visbiežāk ne vairāk kā 500 metru attālumā no alas, kurā paši izšķīlušies. Kā viņi atrod ceļu mājup? Daži zinātnieki uzskata, ka pingvīni nosaka virzienu pēc saules, izmantojot savu iekšējo bioloģisko pulksteni, lai kompensētu novirzes, ko rada saules redzamā kustība debesīs. Citi domā, ka pingvīni orientējas pēc raksturīgām topogrāfiskām pazīmēm, ko tie saglabājuši atmiņā. Jebkurā gadījumā pingvīnu atgriešanās krastā pēc tāliem ceļojumiem vai pēc grūtas dienas, kas pavadīta zvejā, Filipa salā piesaista krietnu pulku skatītāju.

Lai parāde sākas!

Krēslai iestājoties, simtiem viesu ieņem savas sēdvietas, lai noskatītos naksnīgo pingvīnu parādi. Aiz putojošo bangu joslas pingvīni jau labu laiku iepriekš ir sapulcējušies lielos baros, kas sastāv no vairākiem simtiem putnu. Liedagu apgaismo vairāki prožektori. Uzpūš viegls vējiņš, un krastā skalojas mazi vilnīši. Skatītājos mostas bažas. Kur gan ir pingvīni? Vai tie šovakar vispār iznāks krastā? Tajā mirklī parādās pirmie pundurpingvīni un nedroši minstinās pie paša krasta. Piepeši tie iztrūkstas un pazūd atpakaļ ūdenī. Atcerēdamies briesmas, kas tiem draud no ērgļiem un citiem plēsējiem, pingvīni nekad nezaudē modrību. Tomēr drīz vien tie atgriežas un pamazām saņemas drosmi. Visbeidzot kāds bezbailīgs pingvīns iznāk no ūdens un sparīgi sāk soļot pāri liedagam uz kāpām, kur to gaida drošs patvērums. Tad arī pārējie bara pingvīni viņam steidzīgi seko. Nelikdamies ne zinis par prožektoriem un skatītājiem, pingvīni gluži kā parādē šķērso liedagu.

Sasnieguši kāpas, putni kļūst manāmi drošāki un sapulcējas grupās, lai uzpostu spalvas. Cits pēc cita pingvīnu bari iznāk krastā un uz brīdi pārtrauc gājienu, lai pirms došanās mājup satiktos un ”papļāpātu” ar kaimiņiem. Lai nokļūtu līdz savai alai, daļai pingvīnu vēl būs krietni jānopūlas, kāpjot, lecot un rāpjoties pa 50 metru augstu klints nogāzi.

Mazi pingvīni, lielas problēmas

Tāpat kā daudziem citiem radījumiem, kas mīt uz zemes, pundurpingvīniem draud dažādas briesmas, no kurām liela daļa ir saistīta ar cilvēku darbību. Pundurpingvīnus apdraud naftas noplūdes no garāmbraucošajiem kuģiem, dzīvesvietu izpostīšana un plēsēji, kas ievesti no citurienes, piemēram, lapsas, kaķi un suņi.

Patīkami atzīmēt, ka cilvēki ir ieguldījuši lielas pūles šo problēmu risināšanā. Pēdējos gados pundurpingvīnu skaits Filipa salas pingvīnu rezervātā ir stabilizējies. ”Mēs gūstam uzvaru.., bet tas notiek ļoti lēnām,” saka profesors Kalens. ”Šobrīd mūsu svarīgākais uzdevums ir nodrošināt, lai pundurpingvīniem neaptrūktos barības.., un tas ir saistīts ar okeānu un cilvēces likteni kopumā.” Satraucoša problēma, ko zinātnieki patlaban intensīvi pētī, ir globālās sasilšanas un tādu klimatisku fenomenu kā El Ninjo ietekme uz okeāna barības krājumiem.

Viņu pētījumu rezultāti noteikti palīdzēs vēl labāk saprast, cik apbrīnojama un reizē trausla ir planēta, uz kuras mēs visi dzīvojam. Pateicoties rūpēm par dzīvo dabu, kādas jau tagad var vērot Filipa salā, varbūt arī jums kādu dienu radīsies iespēja atrasties starp skatītājiem, kas sajūsmā čukst: ”Skatieties! Pundurpingvīnu parāde sākas!”

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

FILIPA SALA

[Attēli 16., 17. lpp.]

Skatītāji, sēdvietas un prožektori — viss ir gatavs pingvīnu parādei

[Attēls 17. lpp.]

Desmit nedēļās pingvīnēns jau būs izaudzis

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Attēli: Photography Scancolor Australia

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Attēli 16. un 17. lpp.: Photography Scancolor Australia