Sapulce Asīzē — reliģijas meklē mieru

”Lai nekad vairs nebūtu vardarbības! Lai nebūtu kara! Lai nebūtu terorisma! Dieva vārdā — lai ikviena reliģija nes uz zemes taisnību un mieru, piedošanu un dzīvību, mīlestību!” (Pāvests Jānis Pāvils II.)

ITĀLIJAS pilsētā Asīzē 2002. gada 24. janvārī bija sapulcējušies pasaules organizēto reliģiju pārstāvji, lai lūgtu par mieru — mieru, ko apdraud terorisms, neiecietība un netaisnība. Pāvests izsludināja šo sapulci aptuveni divus mēnešus pēc uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā. Daudzi reliģiskie vadītāji ar entuziasmu atsaucās uz Vatikāna aicinājumu.

Pāvests jau agrāk divas reizes — 1986. un 1993. gadā — ir izsludinājis lūgšanu dienu tajā pašā Itālijas pilsētā. * Vairāk nekā tūkstoš žurnālistu no visām pasaules malām bija ieradušies vērot 2002. gada sapulci. Miera lūgšanās bija pārstāvētas daudzas reliģijas — kristīgās pasaules konfesijas (katoļi, luterāņi, anglikāņi, pareizticīgie, metodisti, baptisti, Vasarsvētku draudze, menonīti, kvēkeri un citi), islāms, hinduisms, konfūcisms, sikhisms, džainisms, tenrikjo, budisms, jūdaisms, tradicionālās afrikāņu reliģijas, sintoisms un zoroastrisms. Klātesošo vidū bija arī citu reliģiju delegāti un Pasaules baznīcu padomes pārstāvis.

Paziņojumi par mieru

Lūgšanu dienas pasākumi sākās 8.40 no rīta, kad no mazās Vatikāna dzelzceļa stacijas atgāja ”miera vilciens”. Septiņu vagonu sastāvu, kurā braucējiem bija nodrošinātas visas ērtības,  pavadīja divi helikopteri, kas gādāja par tā drošību. Pēc divu stundu brauciena pāvests un citi reliģiskie vadītāji ieradās Asīzē. Bija veikti stingri drošības pasākumi — sardzē stāvēja ap tūkstoš policistu.

Reliģiskie līderi sapulcējās senā laukumā, ko sedza milzīga nojume. Zem nojumes bija izveidota liela, sarkana V veida skatuve ar pāvesta krēslu centrā, un uz tās izvietojās dažādo ticību pārstāvji. Skatuves malā atradās olīvkoks, miera simbols, bet tās priekšā — vietas vairāk nekā 2000 rūpīgi izvēlētiem viesiem. Pirmajā rindā sēdēja vairākas augstas Itālijas amatpersonas. Starp runām iespaidīgs koris dziedāja himnas mieram. Citos pilsētas rajonos tūkstošiem cilvēku, galvenokārt jaunieši, nēsāja plakātus ar pretkara saukļiem dažādās valodās un dziedāja dziesmas par mieru. Daudziem rokās bija olīvkoku zari.

Ieņēmis savu vietu uz skatuves, pāvests sveica dažādo reliģiju delegācijas. Pēc tam latīņu valodā izskanēja himna, kas bija balstīta uz Jesajas grāmatas 2. nodaļas 4. pantu, kur pravietots laiks, kad ”tauta pret tautu nepacels vairs zobena”, un tad vairāki delegāti, ģērbušies savos īpašajos tērpos, izteica svinīgus paziņojumus par mieru. Tālāk citēti dažu reliģisko vadītāju izteikumi.

”Šajā vēsturiskajā brīdī cilvēcei ir jāredz miera žesti un jādzird cerības vārdi.” (Kardināls Fransuā Ksavjē Ngujens Van Tuans.)

Dievs ”ir nevis karu un konfliktu, bet miera Dievs”. (Ekumeniskais patriarhs Bartolomejs I.)

”Reliģiskās atšķirības nedrīkst pamudināt [cilvēkus] ignorēt vai pat ienīst tos, kas ir citādi.” (Dr. Setri Niomi, Pasaules reformēto baznīcu apvienība.)

”Divi neatņemami pīlāri, uz kuriem balstās patiess miers starp cilvēkiem, ir taisnīgums un brālīga mīlestība.” (Amadu Gaseto, tradicionālo Āfrikas reliģiju pārstāvis.)

”Vienīgi miers ir svēts, karš nav svēts nekad!” (Andrea Rikardi, katoļu baznīca.)

Daži delegāti atzina, ka reliģijas lielā mērā ir vainīgas neiecietības un karu kurināšanā. Pasaules luterāņu federācijas pārstāvis paziņoja, ka ”reliģiskā fundamentālisma izraisītā naida sīvums ir šokējis pasauli”. Savukārt  jūdaisma pārstāvis sacīja: ”Reliģijas ir veicinājušas neskaitāmus nežēlīgus un asiņainus karus.” Kāda hinduistu delegāte izteicās: ”Vēsturē atkal un atkal atkārtojas gadījumi, kad cilvēki, kas pasludinājuši sevi par reliģijas glābējiem, padara reliģiju par varas un šķeltniecisku spēku ieroci.”

Kad bija izteikts svinīgs nosodījums terorismam un karam, delegācijas devās uz dažādām telpām, lai grieztos ar lūgšanām par mieru katra pie savas dievības vai dievībām.

Lūgšanas par mieru

Kristīgo konfesiju pārstāvji lūdza par mieru visi kopā Sv. Franciska bazilikā līdzās kapam, no kura baznīca ieguvusi savu vārdu. Svinīgās ceremonijas sākumā pāvests un trīs citi delegāti piesauca trīsvienību. Pēc tam izskanēja lūgsnas, kas mijās ar reliģiskām dziesmām, aizlūgumiem, kuros tika cildināts miers, un Bībeles lasījumiem par miera tēmu. Vienā no lūgšanām bija iekļauts lūgums pēc ”vienotas ticības”. Ceremonijas nobeigumā dalībnieki latīņu valodā nodziedāja ”Mūsu Tēvs”, kam pamatā ir Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 9. līdz 13. pants.

Tajā pašā laikā pārējo reliģisko grupu delegāti teica lūgšanas citās vietās. Zālē, kas vērsta pret Meku, musulmaņi, nometušies ceļos uz paklājiem, piesauca Allāhu. Zoroastrieši, kas veica savas ceremonijas blakus džainiem un konfūciešiem, iededzināja svēto uguni. Āfrikas tradicionālo reliģiju pārstāvji lūgšanās vērsās pie senču gariem. Hinduisti lūdza mieru no saviem dieviem. Visi lūdzās savas dievības saskaņā ar savas ticības rituāliem.

Kopīga apņemšanās veicināt mieru

Pēc lūgšanām delegācijas atkal sanāca zem nojumes, lai piedalītos nobeiguma ceremonijā. Mūki svinīgi pasniedza delegātiem iedegtas lampas, kas simbolizēja cerību uz mieru. Skats bija neparasti gleznains. Tad dažādu delegāciju locekļi nolasīja kopīgu deklarāciju, kurā izskanēja apņemšanās veicināt mieru. Katrs delegāts izteica savu paziņojumu.

”Lai nodibinātu mieru, ir jāmīl savs tuvākais.” (Ekumeniskais patriarhs Bartolomejs I.)

”Vardarbība un terorisms nav savienojami ar reliģijas patieso garu.” (Dr. Konrāds Raizers, Pasaules baznīcu padomes delegāts.)

”Mēs apņemamies mācīt cilvēkiem savstarpēju atzinību un cieņu.” (Bhai Sahibdži Mohinders Singhs, sikhu reliģijas pārstāvis.)

”Miers bez taisnības nav īsts miers.” (Pareizticīgo bīskaps Vasilis.)

Visbeidzot pāvests nolasīja vārdus, kas bija citēti šī raksta ievadā. Starpticību sapulces beigās delegāti savstarpēji apkampās par miera zīmi. Šajā dienā bija izskanējuši daudzi rūpīgi sagatavoti, cēli vārdi, ko papildināja iespaidīgas, greznas ceremonijas. Bet kādas bija šī grandiozā pasākuma atskaņas?

”Ja vārdiem sekos.. darbi”

Presē un televīzijā pāvesta iniciatīva tika plaši cildināta. Daži pat izteicās, ka pāvests runā ”visas kristīgās pasaules vārdā”. Vatikāna laikrakstā L’Osservatore Romano lūgšanu diena Asīzē bija nosaukta par ”pagrieziena punktu ceļā uz miera civilizācijas izveidošanu”. Laikrakstā Corriere dell’Umbria varēja lasīt virsrakstu ”Asīze iededz gaismu mieram”.

Tomēr ne visas atsauksmes bija tik optimistiskas. Daži izteica skeptiskus komentārus, jo par spīti iepriekšējām miera lūgsnu dienām 1986. un 1993. gadā pasaulē joprojām notiek kari ticības vārdā. Reliģisks naids ir izraisījis asiņainus slaktiņus Ugandā, bijušajā Dienvidslāvijā, Indonēzijā, Pakistānā, Tuvajos Austrumos un Ziemeļīrijā.

Kā bija stāstīts Itālijas laikrakstā La Repubblica, daži uzskata, ka 24. janvāra sapulce nebija nekas vairāk kā ”tikai izrāde”. Kāds Eiropas Parlamenta loceklis sacīja, ka ticīgiem cilvēkiem, lai veicinātu mieru, būtu ”jādzīvo pēc evaņģēlija”, proti, jārīkojas saskaņā ar vārdiem ”mīliet savus ienaidniekus”,  ”pagriez otru vaigu”. Pēc viņa domām, to ”neviens nedara”.

Itālijas Ebreju kopienu prezidents atzīmēja, ka ”būs interesanti redzēt, kas tagad notiks — vai vārdiem sekos konkrēti darbi un reālas pārmaiņas”. Līdzīgu domu pauda Itālijas budistu pārstāve, teikdama, ka jācenšas ”panākt, lai lūgumi pēc miera nepaliktu tikai labu nodomu līmenī”. Kāds Itālijas žurnāla L’Espresso korespondents izteica pieņēmumu, ka kristīgo konfesiju pārstāvjiem sanāksme Asīzē noderēja ne tikai lūgšanām par mieru, bet arī citiem mērķiem. Viņš to nosauca par ”koalīciju, kas vērsta pret reliģisko neapmierinātību, nepakļāvību un neticību,” un par mēģinājumu cīnīties pret ”spēcīgo sekularizācijas procesu”, kas ir skāris Eiropu par spīti tās ”kristīgajai vēsturei”.

Vieni no asākajiem šī pasākuma kritizētājiem bija konservatīvie katoļi, kas ir nobažījušies, ka varētu tikt ”atšķaidītas” viņu baznīcas mācības. Pazīstamais katoļu autors Vitorio Messori televīzijas intervijā runāja par risku, ka pasākums Asīzē varētu padarīt neskaidras robežas starp reliģijām. Protams, baznīcas amatpersonas bija rūpējušās, lai nerastos iespaids, ka reliģijas tiek sajauktas kopā. Pats pāvests izteica īpašu paziņojumu, lai atspēkotu tamlīdzīgas apsūdzības. Tomēr daudziem pati šī notikuma būtība šķita apliecinām, ka dažādās reliģijas ir tikai dažādi ceļi, kā tuvoties vienai augstākajai varai.

Reliģija un miers

Bet ko organizētās reliģijas var darīt, lai nestu mieru? Dažiem cilvēkiem pats šis jautājums liekas absurds, jo, viņuprāt, reliģijas drīzāk veicina, nevis novērš karus. Kā norāda vēsturnieki, laicīgās varas bieži ir izmantojušas reliģiju, lai izraisītu karu. Rodas jautājums: kāpēc reliģijas ir pieļāvušas, ka tās izmanto šādam mērķim?

Jāatzīmē, ka kristīgās pasaules reliģijām ir zināms svēts princips, kas būtu tām palīdzējis nekļūt līdzvainīgām karu kurināšanā, ja vien tas būtu ievērots. Jēzus teica, ka viņa sekotāji nedrīkst būt ”no pasaules”. (Jāņa 15:19; 17:16.)  Ja tie, kas pieder pie kristīgās pasaules baznīcām, būtu dzīvojuši saskaņā ar šiem vārdiem, viņi nebūtu sabiedrojušies ar politiskām varām un nebūtu atbalstījuši un svētījuši karaspēkus un karus.

Lai īstenotu dzīvē Asīzē izskanējušos cēlos vārdus, reliģiskajiem līderiem būtu jāatturas saistīties ar politiskiem spēkiem. Turklāt viņiem būtu jāmāca savi sekotāji dzīvot mierā. Taču, kā saka vēsturnieki, starp cilvēkiem, kas piepilda šo pasauli ar vardarbību, netrūkst tādu, kas tic Dievam vai vismaz apgalvo, ka tic. Nesen kāda laikraksta redakcijas slejā bija teikts: ”Neilgi pēc 11. septembra kāds bija uzšvīkājis uz ēkas sienas Vašingtonā šos biedējoši dziļos vārdus: ”Mīļais Dievs, glāb mūs no cilvēkiem, kas tev tic.””

Arī pēc visām krāšņajām ceremonijām Asīzē daudzi sarežģīti jautājumi ir palikuši neatbildēti. Taču svarīgākais un satraucošākais jautājums, kas nodarbina daudzus ticīgus cilvēkus, iespējams, ir šis: kāpēc Dievs, kā liekas, līdz šim ir atteicies atbildēt uz pasaules reliģiju lūgšanām pēc miera?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

Delegāti ar iedegtām lampām, kas simbolizē cerību uz mieru

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Pier Paolo Cito

[Norāde par attēla autortiesībām 5. lpp.]

AP Photo/Pier Paolo Cito