Vai cerības uz mieru zūd?

”Ir radusies sajūta, it kā mēs šodien dzīvotu.. viesuļvētras vidū, nepieredzētas katastrofas apstākļos.” (Laikraksts ”La Repubblica”, Roma, Itālija.)

PĒC pagājušā gada teroristu uzbrukumiem Ņujorkā un Vašingtonā vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk aizdomājas par cilvēces nākotni. Kadri, kuros redzams, kā liesmās sagrūst Pasaules tirdzniecības centra torņi un cik izmisuši ir cilvēki, kas piedzīvojuši šo briesmīgo notikumu, ir rādīti televīzijā neskaitāmas reizes. Tie ir rosinājuši līdzpārdzīvojumu un sāpes visās pasaules malās. Reizē ar šīm sāpēm daudziem ir radies iespaids, ka pasaulē ir noticis vēsturisks pavērsiens. Vai tā tiešām ir?

Drīz pēc 2001. gada 11. septembra sākās karš. Valstis, kas līdz tam bija naidīgi noskaņotas cita pret citu, kļuva par sabiedrotajām, cenšoties kopīgiem spēkiem apkarot terorismu. Kopumā var teikt, ka nāve un iznīcība ir pļāvušas bagātu ražu. Taču, iespējams, vēl nozīmīgāka izmaiņa, kas ir skārusi cilvēkus visā pasaulē, ir drošības sajūtas zudums, augoša pārliecība, ka neviens un nekur nevar justies pilnīgā drošībā.

Pasaules līderiem ir jārisina smagas problēmas. Žurnālisti un politiskie komentētāji izsaka šaubas, vai izdosies nepieļaut terorisma izplatīšanos, jo, cik var spriest, terorisma dzinējspēki ir nabadzība un fanātisms — un, šķiet, neviens nezina, kā tikt ar tiem galā. Netaisnība pasaulē ir tik izplatīta, ka situācija ir ārkārtīgi ”sprādzienbīstama”. Visdažādākos cilvēkus nodarbina jautājums: vai kādreiz izdosies atrisināt sabiedrības sasāpējušās problēmas? Vai kariem — un visām tām nelaimēm, nāvei un postam, ko tie nes, — reiz pienāks gals?

Miljoniem cilvēku atbildes uz šiem jautājumiem meklē organizētajā reliģijā. Citi ir noskaņoti skeptiski. Bet kā ir ar jums? Vai, jūsuprāt, reliģiskie līderi var atbildēt uz šādiem jautājumiem? Un vai viņi ar savām lūgšanām var dot reālu ieguldījumu miera veicināšanā?