AIDS pārņem Āfriku

”Tā ir mūsdienu kataklizma.”

ŠĀDIEM vārdiem Stīvens Lūiss, ANO īpašais pārstāvis HIV/AIDS jautājumos Āfrikā, pauda daudzu bažas par situāciju Āfrikas dienvidu daļā.

HIV straujajai izplatībai ir daudz iemeslu, savukārt AIDS ir padziļinājis citas problēmas. Apstākļi, kādi pastāv vairākās Āfrikas valstīs un citviet pasaulē, kur reģistrē daudz AIDS gadījumu, bieži ir saistīti ar tālāk minētajiem faktoriem.

Morāle. Tā kā seksuāli kontakti ir galvenais veids, kā HIV infekcija tiek nodota tālāk, ir skaidri redzams, ka slimības izplatīšanos veicina stingru morāles normu trūkums. Taču daudzi uzskata, ka nav  vērts mudināt neprecētus cilvēkus atturēties no dzimumattiecībām. ”Nav nekādas jēgas brīdināt pusaudžus, lai viņi neiesaistītos seksuālās attiecībās,” šādu viedokli Johannesburgas (DĀR) laikrakstā The Star pauda Fransuā Difūrs. ”Viņi katru dienu masu saziņas līdzekļos redz cilvēkus, kuri uzsver savu seksualitāti un kuriem viņi tiek mudināti līdzināties gan izskatā, gan uzvedībā.”

To apstiprina jauniešu uzvedība. Piemēram, kādā valstī veiktā aptaujā noskaidrojās, ka trešajai daļai pusaudžu vecumā no 12 līdz 17 gadiem jau bija bijušas dzimumattiecības.

Dienvidāfrikā par nacionāla mēroga problēmu ir kļuvusi izvarošana. Kā bija teikts Johannesburgas laikrakstā Citizen, ”šādu gadījumu ir tik daudz, ka izvarošana ir galvenais drauds šīs valsts sieviešu veselībai un aizvien vairāk apdraud arī bērnus”. Tajā pašā rakstā bija piebilsts: ”Bērnu izvarošanas gadījumu skaits pēdējā laikā ir divkāršojies.. Acīmredzot joprojām dzīvs ir mīts, ka HIV nēsātājs var izveseļoties, ja izvaro jaunavu.”

Seksuāli transmisīvās slimības (STS). Šajā Āfrikas daļā STS ir ļoti izplatītas. Kādā medicīnas žurnālā bija rakstīts: ”Ja cilvēkam jau ir kāda STS, iespēja, ka viņš inficēsies ar HIV-1, palielinās 2 līdz 5 reizes.” (South African Medical Journal.)

 Nabadzība. Daudzās Āfrikas valstīs valda liela nabadzība, un tas rada labvēlīgus apstākļus AIDS izplatībai. Daudz kas tāds, kas attīstītajās zemēs tiek uzskatīts par pašsaprotamu, attīstības zemēs nav pieejams. Ļoti daudz kur nav elektrības un tīra dzeramā ūdens, lauku apvidos ceļi ir sliktā stāvoklī vai arī to nav vispār. Neskaitāmiem cilvēkiem trūkst pārtikas, veselības aprūpes iestāžu ir maz, un tās ir slikti apgādātas.

AIDS negatīvi ietekmē arī valstu ekonomiku. Piemēram, ir samazinājies derīgo izrakteņu ieguves apjoms, jo kalnrūpniecības uzņēmumos aizvien vairāk darbinieku saslimst. Lai kompensētu darbaspēka trūkumu, daži uzņēmumi apsver, kā automatizēt un mehanizēt vairākas darbības. Kādās platīna raktuvēs, saskaņā ar aprēķiniem, 2000. gadā AIDS slimnieku skaits darbinieku vidū bija divkāršojies un apmēram 26 procenti strādnieku bija inficējušies.

Viena no AIDS izraisītajām traģēdijām ir tā, ka daudz bērnu kļūst par bāreņiem, jo viņu vecāki mirst ar AIDS, turklāt šos bērnus, kas palikuši bez vecākiem un materiālā atbalsta, sabiedrība vēl apzīmogo ar kauna zīmi. Bieži vien viņi pat nesaņem nekādu palīdzību no radiniekiem un kaimiņiem, jo tie vai nu paši ir pārāk nabadzīgi, vai arī nemaz negrib palīdzēt. Daudzi bāreņi tāpēc pamet skolu. Daži sāk nodarboties ar prostitūciju un tā izplata slimību tālāk. Daudzās zemēs ir izveidotas valsts vai privātpersonu finansētas programmas šo bāreņu dzīves apstākļu uzlabošanai.

Neizglītotība. Liels skaits cilvēku, kas inficējušies ar HIV, to nezina, bet daudzi negrib veikt HIV testu, baidīdamies no sabiedrības nopēluma. ”HIV inficētajiem un tiem, par kuriem tikai pastāv aizdomas, ka viņi varētu būt inficējušies, mēdz atteikt medicīnisko palīdzību, mājvietu un darbu, no viņiem novēršas draugi un darbabiedri, apdrošināšanas kompānijas viņus nevēlas apdrošināt, un viņiem tiek liegts iebraukt citās zemēs,” bija teikts UNAIDS paziņojumā presei. Daži cilvēki pat ir nogalināti, kad ir kļuvis zināms, ka viņi ir inficēti ar HIV.

Kultūra. Daudzās Āfrikas zemēs sievietēm nav tiesību uzdot vīriem jautājumus par to ārlaulības sakariem, atteikties no dzimumattiecībām vai arī ieminēties par drošu seksu. Kultūrā iesakņojušies uzskati liecina par tumsonību un AIDS fakta noliegšanu. Piemēram,  saslimšanā ar AIDS tiek vainota burvestība, un saslimušie pēc palīdzības vēršas pie pūšļotājiem.

Medicīnas iestāžu trūkums. Slimnīcas, kuru jau tāpat nepietiek, AIDS dēļ tiek pārslogotas vēl vairāk. Divas lielas slimnīcas ziņoja, ka puse no tajās hospitalizētajiem pacientiem ir HIV pozitīvi. Kādas Kvazulu-Natālas provinces (DĀR) slimnīcas galvenais ārsts sacīja, ka viņa slimnīcas palātās pacientu ir par 40 procentiem vairāk nekā gultasvietu. Reizēm diviem pacientiem jāguļ vienā gultā un trešajam vēl zem gultas uz grīdas. (South African Medical Journal.)

Tomēr, lai cik traģiska būtu situācija Āfrikā, pazīmes liecina, ka tā tikai pasliktināsies. ”Epidēmija joprojām ir sākumstadijā,” atzina UNAIDS izpilddirektors Pīters Pio.

Dažas valstis cīņai ar šo slimību patiešām veltī daudz pūļu. Turklāt 2001. gada jūnijā ANO Ģenerālā asambleja pirmoreiz sarīkoja īpašu konferenci HIV/AIDS problēmu apspriešanai. Vai cilvēku pūles vainagosies panākumiem? Kad AIDS beidzot tiks uzvarēts?

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

NEVIRAPĪNS UN DIENVIDĀFRIKAS DILEMMA

Kas ir nevirapīns? Žurnālistes Nikolas Itano vārdiem runājot, tas ir ”pretretrovīrusu medikaments, kas, pēc pētījumos gūtiem datiem, uz pusi samazina iespēju, ka vīruss no mātes tiks nodots bērnam”. Kāda vācu farmaceitiskā firma Dienvidāfrikas Republikai piedāvāja to piegādāt bez maksas piecus gadus. Taču līdz 2001. gada augustam valdība piedāvājumu nebija pieņēmusi. Kāpēc?

Dienvidāfrikā dzīvo 4,7 miljoni HIV pozitīvu cilvēku — vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Bet, kā 2002. gada februārī bija rakstīts Londonas žurnālā The Economist, Dienvidāfrikas prezidents Tabo Mbeki ”apstrīd vispārpieņemto uzskatu, ka HIV izraisa AIDS,” un ”apšauba, cik pamatota ir AIDS ārstēšanā izmantoto zāļu augstā cena un cik tās ir drošas un derīgas. Viņš tās nav aizliedzis, bet Dienvidāfrikas ārstiem netiek rekomendēts tās lietot.” Kāpēc par to ir jāraizējas? Tāpēc, ka šajā valstī ik gadu dzimst tūkstošiem HIV pozitīvu bērnu un 25 procenti grūtnieču ir vīrusa nēsātājas.

Tā kā pastāv tik pretēji uzskati, šī lieta ir nonākusi līdz tiesai, lai piespiestu valdību izplatīt nevirapīnu, un 2002. gada aprīlī Dienvidāfrikas Republikas Konstitucionālā tiesa paziņoja savu lēmumu. Pēc The Washington Post žurnālista Ravija Nesmena vārdiem, tiesa nolēma, ka ”valdībai jānodrošina, lai šis medikaments būtu pieejams veselības aprūpes iestādēm, kuras var to pareizi izmantot”. Lai gan Dienvidāfrikas valdība 18 vietās eksperimentālā kārtā jau bija piedāvājusi šīs zāles, jaunais lēmums, kā rakstīja žurnālists, deva cerību visām HIV pozitīvajām grūtniecēm šajā valstī.

 [Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

KĀ VĪRUSS APMĀNA ŠŪNU

Uz brīdi ielūkosimies mikroskopiskajā cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) pasaulē. Kāda zinātniece reiz izteicās: ”Pēc daudziem, daudziem gadiem, ko esmu pavadījusi, elektronmikroskopā pētījot vīrusu daļiņas, es joprojām nebeidzu brīnīties par to, cik smalki un sarežģīti ir veidoti vīrusi.”

Vīrusi ir daudz mazāki par baktērijām, kas savukārt ir daudz sīkākas par vidēja izmēra cilvēka šūnu. Kā rakstīja kāds speciālists, HIV ir tik mazs, ka ”uz punkta šī teikuma galā novietotos 230 miljoni [HIV daļiņu]”. Vīrusi spēj vairoties tikai pēc tam, kad iekļuvuši saimniekorganisma šūnā un pakļāvuši sev šūnas procesus.

Kad HIV nonāk cilvēka organismā, tas sastopas ar vareniem aizsardzības spēkiem, kas ir cilvēka imūnsistēmas rīcībā *. Kaulu smadzenēs tiek ražoti leikocīti jeb baltie asinsķermenīši, kas aizstāv organismu. Pie leikocītiem pieder divi galvenie limfocītu veidi — T šūnas un B šūnas. Starp leikocītiem ir arī fagocīti jeb ”šūnu ēdēji”.

Katram T limfocītu veidam ir savi uzdevumi. Liela nozīme organisma cīņā ar infekcijām ir T līdzētājšūnām — tās palīdz pazīt svešķermeņus un liek ražot šūnas, kas uzbrūk ienaidniekam un iznīcina to. T līdzētājšūnas ir tās, kurām īpaši uzbrūk HIV. Aktivizētās T galētājšūnas iznīcina inficētās organisma šūnas. B limfocīti izdala antivielas, kas tiek izmantotas cīņā ar infekcijām.

Viltīga stratēģija

HIV pieder pie retrovīrusu grupas, un tā ģenētiskā informācija ir ietverta nevis DNS (dezoksiribonukleīnskābē), bet RNS (ribonukleīnskābē). HIV pieder pie īpašas retrovīrusu apakšgrupas — lentivīrusiem —, kuru izraisītajai infekcijai bieži ir ilgs latentais periods, kad nenovēro nekādus jūtamus slimības simptomus.

Kad HIV iekļūst šūnā, tas spēj sev pakļaut šūnas procesus, lai tos izmantotu savā labā, — tas panāk, ka šūnas DNS sāk ražot vīrusu. Bet, lai to varētu, vīrusam jālieto cita ”valoda”. Tam jāpārveido sava RNS par DNS, lai šūna to varētu nolasīt un saprast, un šim nolūkam HIV izmanto fermentu, ko sauc par revertāzi. Kad šūna ir saražojusi tūkstošiem imūndeficīta vīrusa daļiņu, tā iet bojā, un tad jaunās vīrusa šūnas uzbrūk citām organisma šūnām.

Kad T līdzētājšūnu skaits organismā ir ievērojami samazinājies, tā pretestības spējas ir niecīgas un tas kļūst uzņēmīgs pret visdažādākajām slimībām. Infekcija ir pārgājusi AIDS stadijā, jo HIV ir izdevies izjaukt imūnsistēmas darbību.

Protams, šis ir vienkāršots skaidrojums. Nedrīkst aizmirst, ka zinātnieki vēl ļoti daudz ko nezina kā par imūnsistēmu, tā arī par HIV darbību.

Gandrīz divdesmit gadu visā pasaulē cilvēka imūndeficīta vīrusam veltī spēkus izcilākie zinātnieki medicīnas jomā, pētījumos ir ieguldīti milzu līdzekļi, un tā ir izdevies diezgan daudz ko uzzināt par šo vīrusu. Ķirurgs Dr. Šērvins Nūlends pirms vairākiem gadiem rakstīja: ”Var tikai apbrīnot to informācijas daudzumu, kas.. ir savākts par cilvēka imūndeficīta vīrusu, un progresu, kāds ir gūts cīņā ar šo ienaidnieku.”

Tomēr AIDS joprojām nav uzvarēts.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

HIV iekļūst imūnsistēmas limfocītos un liek tiem ražot vīrusu

[Norāde par autortiesībām]

CDC, Atlanta, Ga

[Attēls 7. lpp.]

Ir tūkstošiem jauniešu, kas tomēr ievēro Bībeles morāles normas