Kā mēs glābāmies no baismīgās lavas

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KONGO DEMOKRĀTISKAJĀ REPUBLIKĀ

IR OTRDIENA, 2002. gada 15. janvāris, pavisam parasta diena Centrālajā Āfrikā. Es kopā ar vēl vienu Jehovas liecinieku dodos uz Gomu (Kivu apgabals, Kongo Demokrātiskā Republika), lai satiktu brāļus un māsas, kas dzīvo Lielo ezeru apvidū.

Nav iemesla bažām?

Lai gan Njiragongo vulkāns (3470 m) atrodas 19 kilometrus no Gomas, tā darbība piesaista mūsu uzmanību. * Mēs varam dzirdēt vulkāna dārdoņu un redzēt dūmus, ko tas izverd. Šajā gada laikā tas nav nekas neparasts, tāpēc vietējie iedzīvotāji nemaz nav satraukti.

Pēcpusdienā mēs apmeklējam sapulces divās Jehovas liecinieku draudzēs. Mēs joprojām jūtam pazemes grūdienus un dzirdam dārdoņu, taču, liekas, nevienu tas neuztrauc. Vietējās varas iestādes turpina apgalvot, ka nav iemesla panikai. Kaut arī kāds Kongo vulkanologs jau vairākus mēnešus ir brīdinājis par iespējamu vulkāna izvirdumu, neviens viņam netic. Kāds draugs it kā starp citu piemin, ka šovakar aktīvā vulkāna dēļ debesis būs sarkanas.

”Mums nekavējoties jābēg!”

Kad atgriežamies savā naktsmītnē, mums bez aplinkiem tiek paziņots: ”Mums nekavējoties jābēg!” Situācija ir ļoti bīstama, pilsētai draud lielas briesmas. Cik strauji viss mainās! Vēl pirms neilga laika mēs plānojām sludināt Gomā, bet tagad, vēlā pēcpusdienā, mums liek pamest pilsētu, jo tā ir par mata tiesu no iznīcības!

Tuvojoties vakaram, debesis kļūst ugunssārtas, kas liecina par to, ka no Njiragongo vulkāna izlauzusies lava plūst uz pilsētas pusi. Kalns atgādina milzīgu verdošu katlu, no kura izlīst tā saturs — ugunīga, karsta lava, kas iznīcina pilnīgi visu savā ceļā. Mēs vēl nekad nebijām savas ceļasomas sakravājuši tik ātri! Drīz būs pulksten 19.00.

Uz ceļa tūkstošiem bēgļu

Kad steidzamies projām, ceļš, kas ved ārā no Gomas, ir pilns ar neskaitāmiem cilvēkiem, kas bēg, lai glābtu savu dzīvību. Lielākā daļa iet kājām, nesdami savas mantas, ko ir paspējuši paņemt līdzi. Daudzi savas nešļavas nes uz galvas, citi ir saspiedušies pārpildītos transporta līdzekļos. Visi dodas uz tuvīno Ruandas robežu. Taču vulkānu nespēj atturēt cilvēku izveidotas robežas. Nevienai armijai nav pa spēkam to aizkavēt! Mēs redzam  kareivjus, kas bailēs no lavas arī bēg. Automašīnām ir gandrīz neiespējami virzīties uz priekšu, un mums tālāk jādodas kājām. Mēs atrodamies 300 000 cilvēku drūzmā — starp vīriešiem, sievietēm, bērniem un mātēm ar zīdaiņiem —, kuri bēg no draudīgā vulkāna. Zeme zem mūsu kājām nepārstāj dunēt un drebēt.

Visi bēg, lai izglābtos. Mēs ar draugu, svešinieki no lielpilsētas, esam starp bēgļiem kopā ar vēl dažiem Jehovas lieciniekiem, kas gādā par mums. Viņu klātbūtne un patiesās rūpes šajā ļoti saspringtajā situācijā mūs dziļi aizkustina un rada drošības sajūtu. Glābjoties cilvēki ir paņēmuši līdzi tikai to, ko viņi var panest, — drēbes, katlus, pannas un nedaudz pārtikas. Lielajā burzmā cilvēki cits citu stumda un grūsta. Dažus aizķer automašīnas, kas cenšas izspraukties cauri, un tāpēc viņi nespēj noturēt savas mantas, tās nokrīt zemē un tiek samīdītas. Ja kāds pakluptu un nokristu, arī viņam draudētu briesmas tikt samīdītam. Valda milzīga spriedze. Visus ir pārņēmušas bailes. Mēs virzāmies uz Gisenji, kas atrodas Ruandā tikai dažu jūdžu attālumā, un mēs ejam, cik vien ātri iespējams.

Nakts pavadīta drošībā

Mēs sasniedzam kādu viesnīcu, bet tajā, protams, visas istabas ir jau aizņemtas. Pēc trīsarpus stundu ilga gājiena mums jāsamierinās ar sēdvietām pie dārza galda. Taču mēs priecājamies, ka esam dzīvi un ka esam drošībā un kopā ar mūsu kristīgajiem brāļiem, kas ir ceļojuši līdz ar mums. Par laimi, neviens Jehovas liecinieks nav gājis bojā.

Ir skaidrs, ka nakts būs jāpavada laukā. No droša attāluma mēs vērojam, kā pār Gomu plešas ugunssārtas debesis. Tiešām ļoti iespaidīgs un skaists skats! Diena aust lēni, un dunoņa un pazemes grūdieni turpinās visu nakti. Atskatoties uz iepriekšējās dienas grūtībām, mums ir žēl tūkstošiem ģimeņu ar  maziem bērniem, kuras bija spiestas doties bēgļu gaitās.

Drīz vien saņemam palīdzību

Piektdien, 18. janvārī, ap pusdienas laiku ierodas Jehovas liecinieki no Ruandas galvaspilsētas Kigali. Palīdzības komiteja, kurā ir brāļi no Gomas un Gisenji, sāk rīkoties. Pirmais viņu mērķis ir izmitināt brāļus un māsas sešās tuvākajās Valstības zālēs, un tas tiek paveikts šajā pašā dienā. Ceļa malās tiek izvietotas zīmes, uz kurām franču un svahilu valodā ir norādītas Valstības zāļu atrašanās vietas, kur bēgļi var saņemt praktisku palīdzību un mierinājumu. Šajā dienā uz Valstības zālēm tiek arī nogādātas trīs tonnas pirmās nepieciešamības preču. Nākamajā dienā, sestdienā, no Kigali atbrauc kravas automašīna, kas atved pārtiku, segas, plēves, ziepes un medikamentus.

Satraukums pieaug

Šis ir ļoti saspringts laiks. Kā lai parūpējas par visu šo cilvēku vajadzībām? Kā turpmāk uzvedīsies vulkāns? Kad beigsies izvirdums? Cik lielā mērā Goma ir izpostīta? Valodas, kas klīst apkārt, un nepārtrauktie pazemes grūdieni nevēstī neko labu. Eksperti ir uztraukušies, ka sēra dioksīds sasniegs bīstamu līmeni un piesārņos atmosfēru. Raizes rada arī tas, ka ķīmisku reakciju rezultātā tiks saindēts Kivu ezera ūdens.

48 stundu laikā pēc izvirduma sākuma izplatās satraucošas ziņas. Sestdienas pēcpusdienā mēs uzzinām, ka apmēram 10 000 cilvēku, tai skaitā 8 Jehovas lieciniekus kopā ar bērnu, ir ielenkusi lava, kas vietām ir divus metrus dziļa. Gaiss ir piesātināts ar indīgām gāzēm, un mums ir bail, ka viņi neizdzīvos. Situācija šķiet bezcerīga. Pat Gomas katedrāli nepielūdzamās lavas straumes ir gandrīz iznīcinājušas. Neviens netic, ka Goma atkal celsies no pelniem.

Dažas mierinošas ziņas

Svētdien pulksten 9.00 no rīta piezvana viens no brāļiem, kas atrodas lavas ielenkumā. Viņš pavēstī, ka situācija mainās uz labo pusi: līst lietus, lava atdziest, un gaiss kļūst tīrāks. Kaut arī lava joprojām ir karsta un bīstama, cilvēki ir sākuši to šķērsot, lai nokļūtu drošākā vietā. Pilsēta nav iznīcināta pilnīgi.

Šī ir pirmā labā vēsts, kopš sākās katastrofālie notikumi. Vulkāna aktivitāte, šķiet, ir mazinājusies, un vietējie eksperti izsaka pretrunīgus viedokļus. Mums ir iespēja sazināties ar kaimiņpilsētu Bukavu, kas atrodas Kivu ezera otrā pusē, un mēs uzzinām, ka piecas Jehovas liecinieku ģimenes, kā arī trīs bērni bez vecākiem ir sasnieguši Bukavu ar laivām, un vietējie brāļi par viņiem parūpēsies.

 Mēs varam atgriezties!

Pirmdien, 21. janvārī, mums ir iespēja uzmundrināt un mierināt cietušos, kas atrodas Gisenji, kā arī noskaidrot viņu vajadzības. Kad mēs ierodamies, brāļi, kas uz laiku ir apmetušies sešās Valstības zālēs, ir jau veikuši organizatoriskus pasākumus, un mums ir iespējams precīzi uzzināt, cik daudz starp bēgļiem ir Jehovas liecinieku — to vidū ir 1800 liecinieku, ieskaitot bērnus.

Bet kas būs tālāk? Vietējās varas iestādes plāno ātri izveidot bēgļu nometnes. Taču daudziem joprojām ir saglabājušās nepatīkamas atmiņas par bēgļu nometnēm, kas tika izveidotas 1994. gadā genocīda laikā. Mēs izlemjam atgriezties Gomā, un ap pusdienas laiku mēs to sasniedzam. Apmēram ceturtā daļa pilsētas ir nopostīta. Mēs varam staigāt pa lavu, kas tagad ir sākusi cietēt, bet vēl nesen bija plūdusi pa pilsētas ielām. Lava joprojām ir silta, un gaisā virmo gāzes, kas izdalās no tās. Tomēr daudzi cilvēki ir nolēmuši atgriezties pilsētā.

Pulksten 13.00 Gomas Centra draudzes Valstības zālē mēs satiekamies ar 33 kristiešu vecākajiem. Visi vienprātīgi nolemj, ka jāatgriežas Gomā. ”Šīs ir mūsu mājas,” viņi saka. Bet ja nu atkal notiek vulkāna izvirdums? ”Mēs pie tā jau esam pieraduši,” skan atbilde. Viņi baidās, ka tad, ja drīzumā neatgriezīsies, visa viņu iedzīve tiks nolaupīta. Nākamajā dienā visas Jehovas liecinieku ģimenes ir atgriezušās Gomā. Lielākā daļa no 300 000 cilvēku, kas šķērsoja robežu, arī ir atgriezušies izpostītajā pilsētā.

Nedēļu vēlāk

Pilsētā atkal valda rosība. Pēc visa spriežot, tā izdzīvos. Drīz vien tiek uzsākti darbi, lai izlīdzinātu sacietējušo lavu tā, ka varētu apvienot divas pilsētas daļas, kuru lavas straume ir sadalījusi. Viss, kas atradās lavas ceļā, ir iznīcināts. Pilsētas komerciālais centrs un administratīvo ēku rajons ir sagrauts, un ir nopostīta trešdaļa lidostas skrejceļa.

Kad ir apkopoti precīzi dati, kļūst skaidrs, ka 180 Jehovas liecinieku ģimenes ir starp tiem, kas zaudējuši savas mājas un visu savu iedzīvi. Palīdzības komiteja rūpējas par to, lai apmēram 5000 vīriešu, sieviešu un bērnu regulāri saņemtu dienas pārtikas devu. Polietilēna plēves, ko ir atsūtījuši Jehovas liecinieki no Beļģijas, Francijas un Šveices, tiks izmantotas, lai izveidotu pagaidu mitekļus tiem, kas ir zaudējuši pajumti, kā arī lai ierīkotu sapulču vietas draudzēm, kuru Valstības zāles ir smagi cietušas vai nopostītas. Dažas Jehovas liecinieku ģimenes apmetīsies pie tiem ticības biedriem, kuru mājas ir palikušas neskartas, turpretim citi tiks izmitināti pagaidu mītnēs.

Piektdien, 25. janvārī, apmēram desmit dienas pēc šausmīgās nakts 1846 cilvēki ierodas uz sapulci kādā Gomas skolas pagalmā, lai klausītos uzmundrinošus vārdus no Svētajiem rakstiem. Brāļi izsaka lielu pateicību par mierinājumu, kā arī par praktisko palīdzību, ko Jehova ir sniedzis ar savas organizācijas starpniecību. Mūs, kas šeit viesojamies, ir dziļi aizkustinājusi brāļu drosme un stiprā ticība, ko viņi parādīja par spīti briesmīgiem apstākļiem. Piedzīvojot šādas grūtības, var īpaši novērtēt iespēju piederēt pie brāļu saimes, kas vienoti pielūdz vienīgo patieso Dievu Jehovu, īsta mierinājuma Avotu. (Psalms 133:1; 2. Korintiešiem 1:3—7.)

[Zemsvītras piezīme]

[Kartes 22., 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Līnijas ar bultiņām galā norāda lavas plūsmu

KONGO

Njiragongo kalns

↓ ↓ ↓

Gomas lidosta ↓ ↓

↓ GOMA

↓ ↓

KIVU EZERS

RUANDA

[Attēli 23. lpp.]

Karstā lava piespieda tūkstošiem Kongo iedzīvotāju pamest Gomu

[Norāde par autortiesībām]

AP Photo/Sayyid Azim

[Attēli 24., 25. lpp.]

Pēc nedēļas Jehovas liecinieki rīkoja kristiešu sapulces