Meža saimnieks āpsis

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

MEŽA klusumu pārtrauca strazda dziesma. Saule lēni slīdēja lejup, un, sēdēdams uz izgāzta bērza stumbra, es elpoju novakares gaisu, kas pēc nesenā lietus bija valgas meža smaržas pilns.

Savu vietu es rūpīgi biju izraudzījies tā, lai viegls vējiņš pūstu man sejā, jo biju šurp atnācis pavērot āpšus. Acis āpšiem ir maziņas, tāpat kā austiņas ar baltajiem galiem, bet es esmu pārliecinājies, ka nekad nedrīkst novērtēt par zemu āpša aso dzirdi un ožu. Es zināju, ka pietiks āpsim izdzirdēt kaut mazāko manis sacelto troksnīti vai saost manu klātbūtni, lai tas pazustu atpakaļ zem zemes un nerādītos vairs laukā visu nakti.

Eirāzijas āpsis ir prāvs, piesardzīgs dzīvnieks, aptuveni metru garš, 30 centimetrus augsts un vidēji ap 12 kilogramu smags. Tam ir ass, pelēks kažoks, melns purns un vēders, īsas, melnas kājas un strupa, pelēka aste. Visām četrām āpša ķepām ir pieci pirksti ar spēcīgiem nagiem.

Trīs platās, baltās svītras, kas sākas no degungala un aizsniedzas aiz ausīm, ir ne tikai raksturīga āpša pazīme, bet arī cilvēku strīdus objekts. Daži apgalvo, ka svītras palīdzot āpšiem pazīt savējos pat vismelnākajā tumsā, taču ir noskaidrots, ka āpši pazīst cits citu pēc smaržas. Lai kāds būtu šo svītru uzdevums, tās nenoliedzami izskatās ļoti glīti.

Lielbritānijā āpsis ir visai parasts lauku apvidu iemītnieks. Pēc dabas šis dzīvnieks ir liels racējs — tas nepārtraukti rok ejas un kambarus, ierīkodams un paplašinādams savu mitekli. Āpšu mītne var aizņemt platību, kuras diametrs ir veseli 30 metri, un alu labirinta kopgarums var sasniegt 300 metrus. Āpsis ir nakts dzīvnieks, tāpēc dienā pazemes kambari galvenokārt noder par guļamistabām. Īpašos, ar svaigiem pakaišiem izklātos kambaros, āpsienes laiž pasaulē savus mazuļus.

Alu tīklam ir vairākas ieejas — bieži vien pie alkšņu saknēm un brikšņos, kur aug vilkābeles, avenāji un kazenāji. Anglijā ir zināmas āpšu mītnes,  kurām ir vairāk nekā 50 ieeju un kuras ir apdzīvotas jau krietni ilgāk par 150 gadiem. Tajās visbiežāk mājo vairākas vienas āpšu dzimtas paaudzes. Āpsis var nodzīvot 15 gadus un pat ilgāk, tomēr parasti tā mūžs nepārsniedz divus trīs gadus.

Pie āpšu mītnes ieejām slienas pauguri, kas uzbērti no izraktās zemes un akmeņiem, tāpēc āpšu alas nav grūti pamanīt. Ja apskatās, ko šie dzīvnieki ir izmetuši un izstūmuši laukā, rakdami savas ejas, rodas zināms priekšstats par to lielo spēku.

Bet kā lai noskaidro, vai āpšu mītne ir apdzīvota? Vispirms paraugieties apkārt un pameklējiet āpšu ”tualetes” — aptuveni 15 līdz 23 centimetrus platas un ap 20 centimetru dziļas iedobītes mītnes tuvumā. Ja tajās ir mēsli, it īpaši, ja tie ir svaigi, tā ir droša zīme, ka alā ir iemītnieki. Paskatieties arī, vai no alām ved projām labi iestaigātas takas, un vasarā der pievērst uzmanību tam, vai zāle ir nosliedēta. Ja apkārtne ir dubļaina, pārbaudiet, vai dubļos nav āpšu pēdu nospiedumu, un apskatiet kokus, kas aug pie mītnes, — varbūt uz tiem ir dubļu pēdas un skrāpējumi, ko atstājuši āpši, kas mēdz pieslieties pie koka uz pakaļkājām un asināt savus stipros nagus kā kaķi. Ja alu tīkls ir ļoti plašs, iespējams, nebūs viegli noteikt, vai mītne ir apdzīvota vai tukša, jo āpši varbūt izmanto citu ieeju vai izeju, nevis to, ko jūs pārbaudāt. Tāpēc atnāciet no rīta un pārlieciet pār visām alām zariņus. Nākamajā rītā jūs redzēsiet, pa kurām alām āpši ir iznākuši, jo no tām zariņi būs nogrūsti nost.

Meklēdams barību, āpsis naktī nostaigā lielus gabalus. Tas meklē zīles un dižskābarža riekstiņus vai uzošņā trušu migu un izrok mazos trusēnus, vai arī uzrok lapseņu pūzni un notiesā lapseņu kāpurus. Kas ir āpšu galvenā barība? Kā izrādās — sliekas! Taču āpši ēd turpat vai visu: gan meža augļus un ogas, gan zilsniedzīšu sīpolus, gan sēnes, gan vaboles. Atceros, kā reiz, kad vēroju āpšus kādā ļoti slapjā jūlija naktī, tie neaizgāja nekur tālu no sava mitekļa, jo lietainā laika dēļ asā kalnienes zāle bija pilna ar vienu no āpšu iecienītajiem kārumiem — kailgliemežiem.

Āpši parasti pārojas jūlijā, un februārī āpšu māte laiž pasaulē vidēji četrus piecus mazuļus. Kad āpsēniem ir kādi trīs mēneši, tie sāk līst ārā no pazemes un spēlēties alas priekšā. Kamēr mazuļi draiskojas laukā, vecāki nomaina vecos pakaišus pret jauniem. Āpši ir ļoti kārtīgi dzīvnieki, un savu mājokli tie uztur nevainojami tīru. Pakaišu vēdināšana un nomaiņa lielākoties notiek pavasarī un rudenī, bet šad un tad āpši mēdz atjaunot migas izklājumu arī citā laikā. Āpšu tēvs un āpšu māte izvelk laukā veco, sakaltušo zāli un papardes un to vietā paklāj svaigu materiālu. Vienā naktī āpši savāc līdz pat 30 saišķiem zāles. Turēdami tos iespiestus starp zodu un priekšķepām, āpši atmuguriski iešļūc alā un pēc tam virzās lejup pa eju.

Zem astes āpšiem ir dziedzeris, kas izdala asi smakojošu šķidrumu, ar kuru āpši ”iesmaržo” zāles kumšķus, akmeņus un sētas stabus, lai iezīmētu savu teritoriju. Par pazīšanas zīmi āpši mēdz iesmaržot pat cits citu. Pēc šīm zīmēm āpši viegli atrod ieeju savā mītnē, arī kāpdamies atmuguriski.

Strazda dziesma bija izskanējusi, un tumstošajā mežā bija iestājies klusums. Tik tikko iedrīkstēdamies elpot, es sēdēju pavisam nekustīgi un pēc brīža ar acs kaktiņu pamanīju parādāmies āpša melnbalto purnu. Uz mirkli āpsis sastinga pie alas, bažīgi ošņādams gaisu, un tad aizčāpoja tumsā — gluži kā cienīgs muižkungs, kas nesteidzīgi dodas apstaigāt no senčiem mantoto īpašumu.

[Attēls 12., 13. lpp.]

Miga, kur dzimst mazuļi

Guļamkambaris

Pakaiši

[Attēls 13. lpp.]

Āpsēni

[Attēli 13. lpp.]

Āpša ēdienkartē ietilpst zīles, sēnes un sliekas

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Badger photos: © Steve Jackson, www.badgers.org.uk