Vai AIDS tiks uzvarēts? Kā to panākt?

SĀKOTNĒJI daudzās Āfrikas valstīs tika noliegts, ka pastāv AIDS epidēmija. Tā ir tēma, par ko daudziem nepatīk runāt. Tiesa, pēdējos gados ir sākta plaša sabiedrības, sevišķi jauniešu, izglītošana un tiek veicinātas atklātas diskusijas, taču tam nav nekādu lielo panākumu. Ļaužu ierasto dzīvesveidu un paradumus nav tik viegli mainīt.

Sasniegumi medicīnā

Zinātnieki ir diezgan labi izpētījuši HIV un ir radījuši zāles, kas daudziem ir paildzinājušas mūžu. Ar labiem panākumiem tiek lietota trīs pretretrovīrusu medikamentu kombinācija.

Kaut arī šīs zāles neizārstē saslimušos, tomēr ar to palīdzību ir izdevies samazināt HIV inficēto mirstību, un īpaši to var teikt par attīstītajām zemēm. Daudzi uzsver, cik svarīgi ir apgādāt ar zālēm attīstības valstis. Taču tās ir dārgas, un nabadzīgajās valstīs lielākā daļa iedzīvotāju tās nevar atļauties.

Šī problēma vēl vairāk ir saasinājusi jautājumu: ”Vai  peļņa ir svarīgāka nekā cilvēku dzīvība?” Brazīlijas programmas cīņai ar HIV/AIDS vadītājs Dr. Paulu Teišeira stingri norādīja: ”Mēs nevaram pieļaut, ka peļņas vārdā, turklāt tādas peļņas, kas daudzkārt pārsniedz farmaceitisko kompāniju parasto peļņu, tūkstošiem cilvēku tiktu pamesti likteņa varā tāpēc vien, ka viņiem trūkst dzīvībai svarīgu zāļu.” Viņš piebilda: ”Ir ļoti svarīgi, lai komerciālās intereses netiktu uzskatītas par nozīmīgākām nekā ētiskie un humānie apsvērumi.”

Dažas valstis ir nolēmušas pārkāpt lielo farmaceitisko kompāniju patentus un pašas par daudz zemākām cenām ražot AIDS ārstēšanā izmantoto zāļu nepatentētas versijas vai arī tās importēt. * Pēc kāda pētījuma datiem, ”izrādījās, ka [nepatentēto variantu] minimālās cenas ir par 82% zemākas, nekā parasti tādas zāles maksā ASV”, bija rakstīts žurnālā South African Medical Journal.

 Šķēršļi

Ar laiku lielās farmaceitiskās firmas attīstības valstīm sāka piedāvāt zāles AIDS ārstēšanai par krietni zemākām cenām nekā iepriekš. Radās cerība, ka beidzot tās varēs lietot daudz vairāk cilvēku. Taču izrādījās, ka šo zāļu izplatīšanai attīstības valstīs pastāv lieli šķēršļi. Viens no tiem joprojām ir cena, jo pat ievērojami lētākās zāles lielākajai daļai iedzīvotāju nav pa kabatai.

Nākamā problēma ir saistīta ar zāļu lietošanas noteikumiem. Daudzas no tām ir jādzer ik dienas stingri noteiktos laikos. Ja tās netiek lietotas pareizi vai arī pacients kādu reizi aizmirst tās iedzert, var attīstīties pret zālēm rezistenti vīrusa tipi. Āfrikas apstākļos, kur cilvēkiem trūkst pārtikas, tīra dzeramā ūdens un nepietiek veselības aprūpes iestāžu, ir grūti nodrošināt medikamentu lietošanu pareizajās devās.

Vēl viens šķērslis ir tas, ka medicīnas personālam pacienti ir jānovēro — ja sāk attīstīties rezistence, ir jāmaina zāļu kombinācija. Tam ir vajadzīgi pieredzējuši medicīnas darbinieki, un ir jāveic dārgas analīzes. Turklāt medikamentiem ir smagas blaknes, un attīstās pret zālēm rezistenti vīrusa paveidi.

Pagājušā gada jūnijā ANO Ģenerālās asamblejas īpašajā konferencē par AIDS izskanēja priekšlikums, lai attīstības valstīm palīdzētu Pasaules veselības fonds. Pēc aptuveniem aprēķiniem, fondam būtu vajadzīgi 7 līdz 10 miljardi dolāru, taču līdz šim brīdim solījumi vajadzīgajā apjomā finansēt šo fondu nav īstenojušies.

Zinātnieki lolo cerības, ka viņiem izdosies izstrādāt vakcīnu pret HIV vīrusu, un vairākās valstīs patlaban tiek izmēģinātas dažādas vielas. Pat ja kāda no tām izrādīsies efektīva, paies daudz gadu, līdz tā būs pilnībā pārbaudīta un plašai sabiedrībai būs pieejama droša vakcīna.

Dažās valstīs, piemēram, Brazīlijā, Taizemē un Ugandā, ārstēšanas programmām ir ievērojami panākumi. Brazīlijā, izmantojot pašu valstī ražotus medikamentus, ir izdevies uz pusi samazināt mirstības līmeni AIDS slimnieku vidū. Nelielā Botsvāna, kurai pietiek finansiālo līdzekļu, cenšas apgādāt ar pretretrovīrusu medikamentiem visus inficētos valsts iedzīvotājus un nodrošināt, lai viņiem būtu pieejamas veselības aprūpes iestādes.

AIDS sakāve

AIDS no dažām citām slimībām, kas kļuvušas par epidēmijām, atšķiras ar kaut ko būtisku — AIDS ir novēršams. Ja cilvēki ir apņēmušies turēties pie Bībeles principiem, gandrīz vienmēr ir iespējams izvairīties no inficēšanās.

Bībelē morāles normas ir izklāstītas ļoti skaidri. Neprecēti cilvēki nedrīkst stāties dzimumattiecībās. (1. Korintiešiem 6:18.) Tiem, kas ir precējušies, ir jābūt viens otram uzticīgiem, un laulību nedrīkst pārkāpt. (Ebrejiem 13:4.) Pasargāties no inficēšanās palīdz arī cits Bībeles norādījums, proti, sargāties no asinīm. (Apustuļu darbi 15:29, 30.)

Tie, kas jau ir inficējušies, var gūt mierinājumu un lielu prieku, kad uzzina par Dieva solījumu drīzā nākotnē atbrīvot pasauli no slimībām un kad sakārto savu dzīvi atbilstoši Dieva prasībām.

Bībelē teikts, ka reiz visām cilvēces problēmām, to vidū arī slimībām, pienāks gals. Šo solījumu var lasīt Atklāsmes grāmatā: ”Es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.”” (Atklāsmes 21:3, 4.)

Tas nav solīts tikai tiem, kas var atļauties dārgas zāles. Pravietojumu no Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas apstiprina vārdi, kas lasāmi Jesajas grāmatas 33. nodaļas 24. pantā: ”Neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” Kad piepildīsies šis pravietojums, visi zemeslodes iedzīvotāji ievēros Dieva likumus, un viņiem būs nevainojama veselība. Tā uz visiem laikiem tiks uzvarēts gan AIDS, gan visas pārējās slimības.

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēli 9, 10. lpp.]

PATIESA DZIEDINĀŠANA, PĒC KĀDAS BIJU ILGOJUSIES

Es dzīvoju Āfrikas dienvidu daļā, un man ir 23 gadi. Labi atceros to dienu, kad uzzināju, ka esmu HIV pozitīva.

Es kopā ar māti atrados konsultāciju telpā, kad ārsts man pavēstīja šo ziņu. Tie bija visbriesmīgākie vārdi, ko jebkad biju dzirdējusi, tie mani satrieca, un es nespēju tiem noticēt. Domāju, ka varbūt laboratorijā notikusi kāda kļūda. Nezināju, ko teikt un ko darīt. Gribējās raudāt, bet acis palika sausas. Ārsts ar manu māti sāka runāt par pretretrovīrusu medikamentiem un citām lietām, bet es biju pārāk apjukusi, lai kaut ko uztvertu.

Sapratu, ka mani ir inficējis kāds no universitātes, kur es studēju. Man tik izmisīgi gribējās parunāties ar kādu cilvēku, kas mani saprastu, bet nespēju iedomāties, ar ko lai runā. Mani pārņēma mazvērtības apziņa, un, lai gan ģimenes locekļi mani atbalstīja, es zaudēju jebkādas cerības un mani māca bailes. Man tāpat kā citiem jauniešiem taču bija tik daudz sapņu; pēc diviem gadiem es jau būtu varējusi iegūt bakalaura grādu, bet nu domas par to bija jāatmet.

Es sāku lietot parakstītās pretretrovīrusu zāles un apmeklēju konsultantus AIDS jautājumos, taču joprojām jutos nomākta. Lūdzu Dievu, lai viņš man pirms nāves palīdz atrast īsto kristietību. Es piederēju pie Vasarsvētku draudzes, bet neviens no baznīcas tā arī ne reizi neatnāca pie manis. Es gribēju zināt, kas ar mani patiesībā notiks pēc nāves.

1999. gada augusta sākumā kādu rītu pie manām durvīm pieklauvēja divas Jehovas liecinieces. Tajā dienā man bija ļoti slikti, taču es spēju nosēdēt dzīvojamā istabā. Abas sievietes stādījās priekšā un sacīja, ka viņas palīdz cilvēkiem iepazīt Bībeli. Kāds gan tas bija atvieglojums — beidzot saņemt atbildi uz savām lūgšanām! Taču tobrīd es biju pārāk vāja, lai varētu ilgi lasīt vai koncentrēties.

Tomēr es viņām pateicu, ka vēlos mācīties Bībeli, un mēs norunājām, kad abas sievietes atnāks nākamreiz. Diemžēl pirms norunātās tikšanās reizes mani depresijas dēļ aizveda uz psihiatrisko slimnīcu. Pēc trim nedēļām mani izlaida, un es priecājos, uzzinot, ka Jehovas liecinieces mani nebija aizmirsušas. Atceros, ka viena no viņām bieži nāca mani apraudzīt. Fiziskā ziņā es nedaudz atlabu un gada beigās sāku mācīties Bībeli. Lai arī tas nenācās viegli, jo mans stāvoklis bija nestabils, sieviete, kas vadīja nodarbības, bija iejūtīga un pacietīga.

Mani dziļi iespaidoja tas, ko Bībelē uzzināju par Jehovu un viņa īpašībām, un es jutos saviļņota, kad apzinājos, ko īsti nozīmē viņu pazīt un cerēt uz mūžīgo dzīvību. Pirmo reizi mūžā es sapratu, kāpēc cilvēki cieš, un man bija liels prieks uzzināt par Dieva Valstību, kas drīz aizstās visas cilvēku valdības. Tas mani pamudināja pilnībā izmainīt savu dzīvi.

Tā bija patiesa dziedināšana, pēc kādas biju ilgojusies — bija tik mierinoši apzināties, ka Jehova mani joprojām mīl un rūpējas par mani! Agrāk man šķita, ka Dievs mani ienīst un ka tāpēc es esmu inficējusies ar HIV. Bet es uzzināju, ka Jehova savā mīlestībā ir parūpējies par grēku piedošanu un sagādājis Jēzus Kristus izpirkuma upuri. Tā es sapratu, ka Dievam rūp, kas ar mums notiek, kā teikts 1. Pētera 5:7: ”Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu, jo viņš gādā par jums.”

Es ik dienas lasu Bībeli, tāpat es apmeklēju sapulces Valstības zālē un tādā veidā no visas sirds cenšos tuvoties Jehovam. Kaut arī man neklājas viegli, es visas savas raizes lūgšanā uzticu Jehovam un lūdzu pēc mierinājuma un spēka. Man ir arī ticības biedri, tāpēc esmu laimīga.

Kopā ar savas draudzes locekļiem es regulāri sludinu labo vēsti, jo vēlos garīgā ziņā palīdzēt citiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuru situācija ir līdzīga manējai. 2001. gada decembrī es kristījos.

[Attēls]

Bija liels prieks uzzināt par Dieva Valstību

[Attēls 8. lpp.]

Konsultanti AIDS jautājumos Botsvānā

[Attēls 10. lpp.]

Kad zeme būs pārvērsta par paradīzi, visiem cilvēkiem būs nevainojama veselība