Savdabīgais zvērs jurumi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ARGENTĪNĀ

SAVĀ pazemes patvērumā kādas kolonijas iemītnieki, negaidīta uzbrukuma satraukti, neprātīgā steigā šaudās šurpu turpu. Bruņoti kareivji traucas uz bīstamo zonu, taču viņu spēki ir daudz par vājiem. Pēkšņi sagrūst milzīgs aizsargmūra posms, un daudzi kolonijas aizstāvji iet bojā zem drupām. Pretestība ir pārvarēta, caur izlauzto robu iespīd žilbinoša saules gaisma, un ienaidnieks iekļūst iekšā.

Vai šeit aprakstīts pilsētas aplenkums senās Romas impērijas laikos? Vai varbūt tā ir epizode no kādas asa sižeta filmas? Nepavisam ne! Tas ir jurumi uzbrukums no kukaiņu viedokļa. Turpretī jurumi jeb lielajam skudrulācim tas ir tikai viens no termītu pauguriem, ko viņš apstaigā savās ikdienas gaitās.

Tikšanās ar skudrulāci

Skudrulāču dzimtā ir vairākas sugas, bet mēs runāsim par vienu no tām — lielo jeb trīspirkstu skudrulāci. Īstenībā šis dzīvnieks nav nekāds lācis, tas tikai tā ir iesaukts vai nu savas smagnējās gaitas dēļ, vai varbūt tāpēc, ka briesmu gadījumā tas ieņem aizstāvības pozu, izsliedamies uz pakaļkājām. Turklāt skudrulācis cīniņā mēdz ”apkampt” pretinieku ar savām spēcīgajām priekšķepām, gluži tāpat kā to dara lāči.

Argentīnas ziemeļaustrumos un tuvīnajās kaimiņzemēs lielo skudrulāci dēvē par jurumi. Šis nosaukums cēlies no gvaranu vārda, kas nozīmē ’ar mazu muti’. Tas ir ļoti trāpīgs vārds, jo skudrulāča mutes atvere tiešām ir ļoti maza, lai gan tā žokļi sniedzas visa izstieptā purna garumā. Šī dzīvnieka cauruļveidīgais purns ir pirmais, kas piesaista vērotāja uzmanību. Skudrulācis var lepoties arī ar garu, kuplu asti, ko tas reizēm izslien gandrīz stāvus gaisā. Biezā spalva uz astes ir ļoti gara, tāpēc skudrulācis izskatās krietni druknāks, nekā tas patiesībā ir. Skudrulācim tiešām ir iespaidīga āriene, tomēr augumā tas nepārsniedz vācu aitu suni. Pieaudzis skudrulācis ir kādus 25 kilogramus smags un no purna līdz astes galiņam aptuveni divus metrus garš.

Skudrulācis dzīvo savrupu klejotāja dzīvi — lielākoties Dienvidamerikas mitrajās savannās. Iztēlojoties šo kontinentu, parasti prātā nāk biezi lietusmeži un sulīga, lekna augu valsts. Tomēr Dienvidamerikā ir arī plaši, zālaini līdzenumi, kur reti līst lietus un kur izkaisītas palmu audzes un ērkšķainu augu puduri. Šo līdzenumu augsne ir bagāta ar trūdošām augu daļām, tāpēc tā ir ideāla vieta termītiem. Tur tie būvē savus ”debesskrāpjus”, kas mēdz būt vairāk nekā divus metrus augsti. Monolītās termītu celtnes ir veidotas no ļoti izturīga materiāla — zemes, kas sajaukta ar siekalām.

Te, kur valda tāda kukaiņu pārpilnība, var sastapt arī skudrulāčus, kas specializējušies šo kukaiņu ēšanā. Lielā skudrulāča zinātniskais nosaukums Myrmecophaga tridactyla (burtiskā tulkojumā ”trīspirkstu skudrēdājs”), pirmkārt, norāda uz tā ēšanas paradumiem un, otrkārt, pievērš uzmanību faktam, ka trīs no četriem skudrulāča priekškājas pirkstiem ir bruņoti ar draudīgiem āķveida nagiem. Enciklopēdijā Enciclopedia Salvat de la fauna teikts: ”Nagi noder gan barības iegūšanai, gan pašaizsardzībai: uzbrukuma gadījumā skudrulācis, izslējies uz pakaļkājām, tos izmanto kā asus dunčus un rīkojas ar tiem tik izveicīgi, ka var nopietni ievainot pretinieku un piespiest bēgt pat jaguāru.”

Kā skudrulācis ēd?

Skudrulāčiem nav zobu. Tomēr zobu trūkums tiem nekādas grūtības nesagādā, jo to rīcībā ir apbrīnojams ”rīku komplekts” barības uzņemšanai. Vispirms jāatzīmē, ka skudrulācim ir izcila oža (40 reižu jutīgāka nekā cilvēkam), kas tam palīdz atrast  barību. Ar priekškājām, kuru nagi ir līdz 10 centimetru gari, skudrulācis atrok skudru un termītu pazemes kambarus, meklējot kukaiņus, kāpurus un oliņas, un iebāž kukaiņu ejās savu tievo, vairāk nekā 40 centimetru garo mēli.

Skudrulāča mēli klāj lipīgas siekalas, ko izdala dzīvnieka lielie siekalu dziedzeri. Skudras un termīti pielīp pie mēles, un skudrulācis tos ievelk mutē. Tomēr nepietiek tikai norīt šo barību — skudrulācim tā ir arī jāsagremo. Interesanti, ka skudrulācim ir muskuļots kuņģis, kurā kukaiņi beržot tiek sasmalcināti.

Kas notiks ar skudrulāčiem?

Kaut gan skudrulāči ir sastopami plašos Centrālās un Dienvidamerikas apgabalos, to skaits nekad nav bijis sevišķi liels. Iespējams, tie vienmēr ir vairojušies ļoti lēni. Skudrulāču mātītes grūsnības periods ir aptuveni 190 dienas, un vienā reizē tai piedzimst tikai viens mazulis. Pirmajā gadā māte nēsā savu bērnu uz muguras. Kāds argentīniešu dabas pētnieks saistībā ar šo skudrulāču paradumu bija ievērojis interesantu detaļu. Viņš raksta: ”Es ieraudzīju mātīti ar mazuli, kas bija tikai dažas dienas vecs. Sīciņo radījumu uz lielā skudrulāča muguras bija ļoti grūti pamanīt, un es ievēroju, ka maskēšanās bija īpaši veiksmīga mazuļa novietojuma dēļ — tas tupēja uz mātes muguras tā, ka melnā svītra uz viņa muguras sakrita ar mātes muguras svītru. Tā mazais bija labāk paslēpts no plēsīgo putnu acīm.”

Skudrulāči ir būtiska vietējās ekosistēmas daļa. Viens vienīgs skudrulācis dienā apēd tūkstošiem skudru un termītu. Vai šie kukaiņi nesavairotos katastrofiskā daudzumā, ja skudrulāči pastāvīgi neierobežotu to populāciju pieaugumu? Lai kā tas būtu, līdzšinējais līdzsvars jau ir izjaukts. Kā tas ir noticis?

Diemžēl cilvēku darbības dēļ skudrulāči pamazām iznīkst. Vieni tos medī izklaides pēc, citi nogalina skudrulāčus tādēļ, ka uzskata tos par sliktu zīmi. Daži tos gūsta, lai pārdotu zooloģisko retumu kolekcionāriem, un viņu guvums nonāk vai nu būrī, vai muzeja vitrīnā — izbāžņa veidā. Vai skudrulāči piepulcēsies tām sugām, kuras jau ir izzudušas? Ir organizēti pasākumi šo savdabīgo dzīvnieku aizsardzībai, bet vienīgi laiks rādīs, vai tie būs sekmīgi.

[Attēls 15. lpp.]

Skudrulācis meklē savu iecienīto barību — termītus

[Attēls 15. lpp.]

Mazulis uz mātes muguras

[Attēls 14., 15. lpp.]

Skudrulāča iespaidīgā, vairāk nekā 40 centimetru garā mēle

[Norāde par autortiesībām]

Kenneth W. Fink/Bruce Coleman Inc.