Vidusjūras ”sarkanais zelts”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

ZINĀTNIEKI savulaik strīdējās, vai tas ir augs vai minerāls. Jau kopš seniem laikiem daudzi to apbrīno košās krāsas dēļ. Gadsimtu gaitā cilvēki no tā ir darinājuši rotājumus, mākslas priekšmetus, talismanus un ārstniecības līdzekļus un pat izmantojuši to naudas vietā. Mūsdienās to galvenokārt lieto juvelierizstrādājumiem. Kas tas ir? Vidusjūras sarkanais korallis, kas ir tik vērtīgs, ka ļaudis to ir iesaukuši par sarkano zeltu.

Kas tad īsti ir sarkanie koraļļi? Kur un kā tie veidojas? Kā tos iegūst un apstrādā?

Dzīvnieks, augs vai minerāls?

Vidusjūras sarkano koraļļu (Corallium rubrum) apraksts, kā arī ziņas par to ievākšanu un izmantojumu atrodamas jau antīkās pasaules rakstnieku darbos. Līdz pat 18. gadsimtam cilvēki lielākoties nezināja, ka korallis ir kāda dzīvnieku valsts pārstāvja skelets. Dzīvi sarkanie koraļļi izskatās kā mazi, ziediem klāti kociņi, bet patiesībā šie ziedi ir koloniālu organismu, polipu, taustekļi. 25 līdz 30 centimetrus garie zari ir cietas kaļķa struktūras — skelets, ko polipi veido, lai aizsargātu savu mīksto ķermeni. Zari ir vienkrāsaini, bet sarkanās krāsas tonis koraļļiem mēdz būt dažāds. Sarkanie koraļļi aug uz jebkuras cietas virsmas — klints, nogrimuša kuģa vraka, pat uz vecas lielgabala lodes — līdz 250 metru dziļumam, taču tiem ir vajadzīgs rāms, tīrs un samērā sāļš ūdens, kura temperatūra ir 10 līdz 29 grādi. Tie ir sastopami Vidusjūrā tādu valstu ūdeņos kā Albānija, Alžīrija, Dienvidslāvija, Francija, Grieķija, Itālija, Maroka, Spānija un Tunisija un Atlantijas okeānā pie Kaboverdes un Marokas krastiem. Jauna polipu kolonija gada laikā izaug aptuveni par 4 līdz 8 milimetriem garumā un 1,5 milimetriem diametrā.

Cieņā kopš senatnes

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka cilvēki kopš tālas senatnes  ir augstu vērtējuši koraļļus un tos apstrādājuši un tirgojuši. Sākumā viņi, visticamāk, tikai savāca koraļļu atlūzas, ko viļņi izskaloja Vidusjūras krastos. Šveices senkapos ir atrasti sarkanā koraļļa gabaliņi, kas acīmredzot izmantoti par amuletiem. Koraļļi bija arī starp kādas šumeru dievietes dārgakmeņiem. Senajā ēģiptē koraļļiem bija milzu vērtība, un senie ebreji tos pieskaitīja pie visdārgākajām precēm. (Ecēhiēla 27:16; Raudu Dziesmas 4:7.) Arī ķelti bija iecienījuši koraļļus un rotāja ar tiem savus ieročus un zirglietas.

Saskaņā ar romiešu rakstnieka Plīnija Vecākā sniegtajām ziņām, pirmajā gadsimtā sarkanos koraļļus ieguva Lionas līcī, gar Apenīnu pussalas rietumu krastu un Sicīlijas piekrastēs. Koraļļus izvilka ar tīkliem vai nocirta ar asiem dzelzs rīkiem. Tolaik ļaudis uzskatīja, ka koraļļi palīdz pret drudzi, nierakmeņiem un acu kaitēm. Daudzi tiem piedēvēja arī spēju aizsargāt no viesuļvētras un zibens.

Mūsu ēras desmitajā gadsimtā Ziemeļāfrikas arābi jau bija izgudrojuši īpašu koraļļu zvejas ierīci — tas bija liels, diagonāls krusts, kas bija izgatavots no 4 līdz 5 metrus gariem baļķiem. Tas bija noslogots ar smagu akmeni, un krusta centrā un šķērskoku galos bija piestiprināti apmēram 8 metrus gari tīkli. Šo ierīci no laivas nolaida jūrā un vilka pa jūras dibenu. Koraļļu zari nolūza un ieķērās tīklos, un tad zvejnieki tos izcēla laukā. Dažādi šīs ierīces un metodes paveidi tika izmantoti vēl pavisam nesenā pagātnē, tomēr beidzot bažas par kaitējumu, ko tie nodara jūras dibena augu un dzīvnieku valstij, pamudināja tos aizliegt. Koraļļus ir atļauts ievākt nirējiem, kam teorētiski būtu jānodara  mazāki postījumi, jo viņi var rīkoties saudzīgāk un neko neiznīcināt veltīgi, taču praksē dažs labs nirējs ir pierādījis, ka ir spējīgs atstāt lielas platības vispār bez koraļļiem.

Sens itāliešu amats

Senās Romas amatnieki no koraļļiem darināja amuletus, krelles un dažādu reālu un mitoloģisku objektu statuetes. 12. gadsimtā Dženova eksportēja uz Konstantinopoli un citām Vidusjūras ostām milzum daudz kreļļu, pogu un tamlīdzīgu preču. Marko Polo laikā (13. gadsimtā) Indijā un Indoķīnā bija liels pieprasījums pēc Vidusjūras koraļļiem un arābu tirgotāji tos izveda pat uz Ķīnu.

Trapāni, Neapolē, Dženovā un citās pilsētās amatnieki izgatavoja lielu daudzumu pulētu rotājumu. Manierisma un baroka periodā (16.—18. gadsimtā) izcilu līmeni sasniedza Trapāni meistaru izstrādājumi — dārglietu šķirstiņi, paplātes, gleznu rāmji, spoguļi, baznīcu rotājumi un citi priekšmeti, kuru koka vai apzeltīta metāla virsmas bija greznotas ar dažnedažādas formas koraļļu gabaliņiem. No koraļļiem darināja sarežģītas Jēzus dzimšanas ainas, un dārgas drānas un altāra segas izšuva ar neskaitāmām koraļļu pērlītēm. Sevišķu popularitāti koraļļi ieguva 19. gadsimtā, kad no tiem darināja plašu rotaslietu klāstu — diadēmas, auskarus, karuļus, kaklarotas, kamejas, piespraudes un rokassprādzes ar ziedu, lapu, dzīvnieku vai antīku motīvu rakstu.

Torre del Greko pilsēta Neapoles līča krastā ir viens no lielākajiem sarkano koraļļu apstrādes centriem. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šajā Itālijas pilsētā apstrādā 90 procentus no visiem sarkanajiem koraļļiem, kas vien pasaulē tiek iegūti. Prasmīgi meistari ar ripzāģiem sazāģē koraļļu zarus mazos gabaliņos un pēc tam no šiem gabaliņiem izvirpo apaļas pērlītes vai arī tos apstrādā ar rokas instrumentiem, piešķirot tiem visdažādākās formas, un tad nopulē un iestrādā gredzenos, auskaros un citās rotās. Apstrādes procesā tiek zaudēti 50 līdz 75 procenti izejmateriāla, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gatavos izstrādājumos grams koraļļu maksā dārgāk nekā grams zelta.

Koraļļu ieguves un apstrādes nozare ir pieredzējusi spoža uzplaukuma laikus, un dažiem tā ir devusi iespēju uzkrāt lielu bagātību. Diemžēl, kā sacīts grāmatā Il Corallo Rosso (Sarkanie koraļļi), šī nozare ir piesaistījusi arī tādus cilvēkus, kas, dzīdamies pēc ātras un vieglas peļņas, ir gatavi nesaudzīgi ekspluatēt koraļļu sēkļus, līdz tie ir pilnīgi izpostīti. Nobažījušās par sarkano koraļļu un to apstrādes industrijas nākotni, ieinteresētās puses ir izstrādājušas ieteikumus, kā racionāli izmantot resursus. Sarkanie koraļļi netiek uzskatīti par kritiski apdraudētu sugu, tomēr sameklēt pietiekami lielus koraļļu zarus, kas derētu juvelierizstrādājumiem, kļūst aizvien grūtāk. Mūsdienās Itālijas juvelieri apstrādā arī Klusajā okeānā iegūtus koraļļus. Pie Japānas un Taivānas krastiem aptuveni 320 metru dziļumā tiek ievākti vairāku sugu koraļļi, kuru ieguvē izmanto pat miniatūras zemūdenes un tālvadāmus robotus. Divtūkstoš kilometru attālumā no Havaju salām vērtīgi koraļļi aug arī 1500 metru dziļumā.

Izsmalcinātās koraļļu rotas un statuetes liecina, cik virtuozi ir bijuši meistari, kas darinājuši šīs krāšņās lietas, un to acīs, kuri prot novērtēt mūsu Radītāja roku darbu, Vidusjūras ”sarkanais zelts” ir vēl viena no neskaitāmajām dāvanām, ko viņš ir devis cilvēkiem par prieku. (Psalms 135:3, 6.)

[Attēls 16. lpp.]

19. gadsimta kaklarota, kas izgatavota no 75 tūkstošiem koraļļu pērlīšu

[Norāde par autortiesībām]

Per gentile concessione del Museo Liverino, Torre del Greco

[Attēls 17. lpp.]

Dzīvi koraļļi

[Attēli 18. lpp.]

Diadēma

17. gadsimta kauss

Rotaslietu komplekts

[Norāde par autortiesībām]

Visi attēli: Per gentile concessione del Museo Liverino, Torre del Greco

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Per gentile concessione del Museo Liverino, Torre del Greco