Bērnu un jauniešu sports. Vardarbības uzliesmojumi

▪ Grupa vidusskolnieku sapulcējas, lai uzspēlētu futbolu. Kad papildlaikā ir noskaidrojies uzvarētājs, izceļas nekārtības. Kautiņā iesaistās vairāk nekā 100 vecāku, treneru un spēlētāju.

▪ Desmitgadīgi zēni un meitenes spēlē amerikāņu futbolu. Kādam zēnam bumba izkrīt no rokām, un treneris viņu nogāž zemē, salaužot zēnam abas rokas.

▪ Bērnu beisbola spēlē treneris kādu zēnu nomaina ar citu spēlētāju. Sadusmotais zēna tēvs draud nogalināt treneri, un tiesa tēvam piespriež 45 dienas ieslodzījuma.

▪ Bērnu hokeja treniņspēles laikā divi tēvi sastrīdas par tiesneša lēmumiem. Viens tēvs nosit otru tā trīs bērnu acu priekšā.

PAR šādiem briesmīgiem notikumiem var dzirdēt aizvien biežāk. Stadionos, sporta zālēs un ledus arēnās uzliesmo vardarbība — vecāki un treneri ir gatavi kauties, lai tikai nebūtu jāpieredz, kā bērni zaudē spēlē. Džefrijs Leslijs, kādas ASV sporta asociācijas prezidents, stāstīja: ”Esmu redzējis vecākus, kas kliedz uz bērniem, jo grib, lai tie uzlabotu rezultātus, esmu redzējis bērnus, kas pēc  vecāku pamudinājuma spēles laikā sāk kauties, un bērnus, kas stāv sporta laukumā un raud, jo vecāki viņus ir apvainojuši.” Dž. Leslijs piebilda: ”Nevienā citā situācijā vecāki nezaudē savaldību tik viegli kā sporta spēlēs vai sacensībās, kurās piedalās viņu bērni.” Dažviet, lai pasargātu bērnus no tamlīdzīgas vardarbības, vecākiem pat ir aizliegts apmeklēt bērnu sporta pasākumus.

Kādas ir šīs naida epidēmijas sekas? ”Bērnu sporta pasākumos arvien vairāk pieaugušo uzvedas apkaunojoši, un tas negatīvi ietekmē bērnu un jauniešu sportu, sabojā bērniem prieku un miljoniem bērnu māca pavisam nepareizus priekšstatus,” secināja ASV Nacionālās bērnu un jaunatnes sporta apvienības dibinātājs un prezidents Freds Engs.

Uzvara par katru cenu

Problēmas pamatā acīmredzot ir tas, ka daļa vecāku vēlas, lai viņu bērni būtu pārāki par citiem un uzvarētu par katru cenu. Kāda speciāliste, kas strādā Kanādas Institūtā bērnu aizstāvībai pret vardarbību, sacīja: ”Kad uzvara un spēks nozīmē visu, veidojas gaisotne, kurā cieš vājākie. Sporta sacensībās šie vājākie ir bērni.” Ontārio Fizkultūras un veselības izglītības asociācijas (Kanāda) pārstāvis uzsvēra, ka bērniem, kam jāredz šāda vardarbība, ”var rasties psiholoģiskas dabas problēmas. Turklāt, kad viņi kļūst pieauguši, viņi neprot tikt galā ar neveiksmēm.”

Vecāku un pārlieku dedzīgu treneru nesavaldība bieži vien pielīp arī jaunajiem sportistiem. Kādā meiteņu volejbola spēlē sportistes septiņas reizes uzbruka tiesnešiem. Meitene, kurai neļāva piedalīties tenisa spēlē, aiz dusmām sadauzīja tiesneša automašīnu. Vidusskolēns, ko tiesnesis cīņas sporta sacensībās sodīja, sašutumā uzbruka tiesnesim, ar galvu tā triekdams tiesnesim pa pieri, ka tas zaudēja samaņu. ”Kādreiz bērnu un jauniešu sports bija krietnuma paraugs sportā,” teica bērnu psihologs klīnicists un jauniešu sporta psihologs Derels Bērnets. ”Bet tagad tā vairs nav. Tā vairs nav spēle.”

Ko var darīt vecāki

Vecākiem jāatceras — bērniem patīk nodarboties ar sportu tāpēc, ka tas sagādā prieku un iespēju izkustēties. Ja bērniem sportā liek izjust nevajadzīgu spriedzi, tos bar un lamā, nekas labs netiek sasniegts, turklāt bērniem tiek nodarīts pāri. Bībelē ir rakstīts: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus.” (Efeziešiem 6:4.)

Par ko vecākiem būtu jādomā, lai nekristu galējībās? Pirmām kārtām atsauciet atmiņā, kādi jūs paši bijāt bērnībā un pusaudža gados. Vai jums bija pa spēkam sasniegt gandrīz tādus pašus rezultātus kā profesionāliem sportistiem? Ja jūs to nevarējāt, vai tad ir saprātīgi gaidīt, ka to spēs jūsu dēls vai meita? Bērni ir saudzējami, atgādina Bībele. (1. Mozus 33:13.) Jums ir vajadzīgs līdzsvarots viedoklis par uzvarām un zaudējumiem. Nežēlīga sacensība Bībelē ir nosaukta par ”niecību un tukšu vēja ķeršanu”. (Salamans Mācītājs 4:4, LB-65r.)

Kāds bijušais ASV beisbolists, kas spēlēja augstākajā līgā, ieteica vecākiem nepiešķirt pārāk lielu nozīmi uzvarām un zaudējumiem, proti, nebūt sašutušiem, ja bērns nespēlē labi, un arī nebūt stāvā sajūsmā, ja bērns uzvar. Galvenais, par ko vecākiem jārūpējas, ir tas, lai bērns gūtu prieku no nodarbībām un būtu labā fiziskā formā.

Daži vecāki ir secinājuši, ka organizētā bērnu sporta pasākumi pārāk veicina sacensības garu. Protams, tas nenozīmē, ka viņu  bērni vairs nepiedalās nekādās sporta spēlēs. Daudzi kristieši ir konstatējuši, ka viņu bērniem patīk spēlēt sporta spēles pagalmā pie mājas vai kādā sporta laukumā kopā ar ticības biedriem. Šādā gadījumā vecākiem ir arī lielāka iespēja sekot tam, ar ko bērni draudzējas. Nodarboties ar sportu var arī tad, kad ģimenes dodas izbraukumos. Tiesa, spēle pļavā varbūt nesajūsmina tik ļoti kā uzvara stadionā, taču neaizmirstiet, ka ”miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās”. (1. Timotejam 4:8.) Ja vecākiem pašiem būs līdzsvarots viedoklis par sportu, viņi varēs pasargāt savus bērnus no vardarbības uzliesmojumiem sportā.

[Attēli 15. lpp.]

Sporta spēlēm jāsagādā prieks, nevis jāraisa strīdi