Dūdas — balss no senatnes

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

SKOTIJAS kalnieņu dūdas, kuru balss joprojām skan Lielbritānijā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs un citās valstīs, kurās dominē angļu valoda, ir gandrīz 300 gadu vecas. Taču, cik var spriest no vēsturiskajām liecībām par seno Ēģipti un Ābrahāma dzimto pilsētu Ūru, šī instrumenta izcelsme ir meklējama tūkstošiem gadu senā pagātnē. Abās šajās vietās ir atrastas vienkāršas niedru stabules, kas, pēc zinātnieku domām, ir mūsdienu dūdu priekšteces. Kurā laikā un kurš iedomājās šīm stabulēm pievienot gaisa rezervuāru — tas gan nav zināms.

Bībelē, Daniēla grāmatā, kas uzrakstīta vairāk nekā 500 gadu pirms Jēzus Kristus dzimšanas, ir minēti vairāki babiloniešu mūzikas instrumenti. (Daniēla 3:5, 10, 15.) Oriģināltekstā to vidū ir aramiešu vārds sum·pon·yahʹ, kas daudzos Bībeles izdevumos ir tulkots ”dūdas” *.

Kaut arī mēs nevaram droši zināt, kā šis babiloniešu instruments izskatījās, pastāv iespējamība, ka tas līdzinājās dūdām, kādas joprojām ir sastopamas Austrumos. Kā liecina hronikas, Persijā (Irānā), Indijā un Ķīnā bija populāri dažādi dūdu veidi, no kuriem daži pastāv vēl šodien.

Dūdu izplatība un daudzveidība

Romas imperators Nerons savas valdīšanas laikā mūsu ēras 1. gadsimtā esot apsolījis, ka gadījumā, ja viņam izdosies saglabāt troni, viņš  ”iemācīsies spēlēt ūdensērģeles, flautu un dūdas”, rakstīja romiešu vēsturnieks Svetonijs. Kādā dzejniekam Vergilijam piedēvētā poēmā, kas uzrakstīta apmēram 50 gadus pirms 37. gada, kad piedzima Nerons, ir minētas ”dūdas, kas maigi lirina”.

Jau kopš seniem laikiem dūdas ir bijušas pazīstamas Francijā, Itālijā, Īrijā, Polijā, Spānijā un Vācijā, kā arī Balkānos un Skandināvijā. * Bet kā dūdas nokļuva tagadējā Lielbritānijā? Ir zināms, ka ķeltu ciltis, kas ap 500. gadu p.m.ē. pārceļoja uz Britāniju, atnesa sev līdzi kaut kāda veida dūdas un ka neilgi pēc tam dažādi dūdu paveidi parādījās daudzās Anglijas grāfistēs un Skotijā. Kādā avotā pat ir izteikta doma, ka ”Anglijā dūdas kļuva populāras vairākus gadsimtus agrāk nekā Skotijā”. (The Oxford Companion to Music.)

Tāpat ir zināms, ka romiešu kājnieku vidū bija dūdinieki, bet vai 43. gadā, iekarojot Britu salas, viņi tur no jauna ieviesa dūdas vai tikai papildināja jau esošo dūdu skaitu, neviens nevar droši pateikt.

Ja jums iznāks paciemoties Skotijā un dzirdēt skotu kalnieņu dūdas, kas atbalsojas tālu kalnu ielejās, šīs skaņas vēl ilgi neizgaisīs no jūsu atmiņas.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēls 24., 25. lpp.]

Tūkstošiem dūdinieku un bundzinieku, kas tika raksturoti kā ”visu laiku lielākais dūdinieku orķestris”, 2000. gada augustā maršēja pa Edinburgas slaveno Prinča ielu, lai savāktu līdzekļus cīņai ar vēzi (augšējā attēlā). Lai pievienotos Skotijas dūdiniekiem, Edinburgā bija ieradušies dūdinieki ne tikai no Eiropas, Kanādas un Amerikas Savienotajām Valstīm, bet pat no tik tālām vietām kā Honkonga un Klusā okeāna sala Guama.

No visām skotu dūdām — skotu kalnieņu dūdām, skotu līdzenumu dūdām un skotu mazajām dūdām — līdz mūsdienām ir saglabājušās un joprojām tiek spēlētas galvenokārt pirmās. No angļu dūdām ir palikušas vienīgi Nortamberlendas dūdas. To maigajā tembrā var saklausīt līdzības ar klarnetes un obojas skanējumu. Atšķirībā no skotu kalnieņu dūdām, kuras dūdinieks caur gaisa pievadcauruli piepūš pats, pārējām minētajām dūdām gaisa padevi nodrošina mazas plēšiņas, kuras spēlētājs darbina ar roku.

Frānsiss Kolinsons savā grāmatā The Bagpipe—The History of a Musical Instrument (Dūdas. Mūzikas instrumenta vēsture) raksta, ka 1746. gadā Anglijas tiesa pieņēma šādu spriedumu: ”[Skotijas] kalnieņu pulki nekad nedodas karā bez dūdām,” — un ”tāpēc no likuma viedokļa.. dūdas ir kara instruments”. Tā kā neviens klans cīņā bez dūdām tiešām negāja, skotu kalnieņu dūdas kļuva par vienīgo mūzikas instrumentu, kas bija ”aizliegts” kā ierocis.

[Norāde par autortiesībām]

Colin Dickson

[Papildmateriāls/Attēli 25. lpp.]

Skotu kalnieņu dūdas

Gaisa pievadcaurule. Šai stabulei galā ir vienvirziena vārsts, un stabuli ar gaisa rezervuāru jeb somu savieno koka uzmava, kas ir iestiprināta somas caurumā. Dūdinieks pa gaisa pievadcauruli somu piepūš un spēles laikā, somu spiežot, nodrošina gaisa padevi melodijas stabulei un dūcenēm.

Mēlītes. Labākās ir mēlītes, kas ir pagatavotas no Arundo donax — niedres, kas šim mērķim tiek audzēta Francijā, Itālijā un Spānijā.

Melodijas stabule. Šai stabulei virspusē ir septiņi skaņu caurumi un apakšpusē — vēl viens īkšķim. Gaiss, plūstot no somas, ko dūdinieks tur azotē, ievibrē stabules dubultmēlīti, un rodas skaņa.

Basa dūcene. Šī dūcene jeb burdona stabule ir līdzīga tenora dūcenei, tikai skan divas oktāvas zemāk nekā melodijas stabule.

Savienotājdetaļas. Lielākoties šīs detaļas ir gatavotas no ziloņkaula, vaļu zobiem vai to kauliem, bet mūsdienās tiek izmantota arī plastmasa.

Tenora dūcenes. Tenora dūcenes jeb burdona stabules ir divas. Katrā stabulē vibrē viena mēlīte, un tās skan unisonā vienu oktāvu zemāk nekā melodijas stabule.

Gaisa rezervuārs jeb soma. Soma pēc tradīcijas tiek gatavota no dzīvnieka ādas, kas apvilkta ar rūtotu vilnas audumu.

Koka detaļas. Sākotnēji tika izmantoti vietējo sugu koki ar gaišu koksni (visbiežāk buksis), kas tika nokrāsota melna. Vēlāk lietoja izturīgo Vestindijas ebenkoku (Brya ebenus), kā arī dažādas Āfrikas koku sugas, piemēram, melnkoksnes dalbergiju.

[Attēli]

Dūcenes mēlīte

Melodijas stabules mēlīte

[Attēls 23. lpp.]

Tautastērpā ģērbies skotu dūdinieks

[Attēls 24. lpp.]

Vingrināšanās stabule. Tie, kas vēlas apgūt dūdu spēli, mācās spēlēt šādu stabuli, kas ir atsevišķs mūzikas instruments.