Lielā brīvību harta
Lielā brīvību harta
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ
CAURI gleznainajai Anglijas grāfistei Sari plūst Temza. Vienā no upes krasta pļavām atrodas piemineklis, kas izveidots kāda sena notikuma atcerei. Šeit, Ranimīdā, Anglijas karalis Džons (Jānis Bezzemis, valdīja no 1199. līdz 1216. gadam) tikās ar baroniem, ietekmīgajiem zemes īpašniekiem, kas bija neapmierināti ar karaļa patvaļu. Baroni pieprasīja, lai karalis ņemtu vērā viņu sūdzības un piešķirtu viņiem noteiktas tiesības. Iedzīts strupceļā, karalis galu galā padevās un ar savu zīmogu apstiprināja dokumentu, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Magna Charta Libertatum jeb Lielā brīvību harta.
Kāpēc šis dokuments ir nosaukts par ”pašu nozīmīgāko juridisko dokumentu rietumu vēsturē”? Atbilde uz šo jautājumu atklāj, cik ļoti cilvēki ir ilgojušies pēc brīvības.
Baronu prasības
Karalim Džonam bija radušās nesaskaņas ar Romas katoļu baznīcu. Atsakoties atzīt Stīvenu Lengtonu par Kenterberijas arhibīskapu, viņš bija metis izaicinājumu pāvestam Innocentam III, tāpēc baznīca vairs nesniedza karalim savu atbalstu un būtībā izslēdza viņu no baznīcas. Taču Džons mēģināja izlīgt ar pāvestu un piekrita tam atdot Anglijas un Īrijas karalisti. Pēc tam, kad karalis bija zvērējis būt uzticīgs baznīcai un ik gadus maksāt tai nodevas, pāvests atdeva Džonam šīs karalistes atpakaļ. Karalis nu bija kļuvis par pāvesta vasali.
Finansiālās problēmas vēl vairāk sarežģīja karaļa stāvokli. Septiņpadsmit valdīšanas gados Džons vairāk nekā vienpadsmit reizes bija piedzinis papildu nodokļus no zemes īpašniekiem. Karaļa Džona nesaskaņas ar baznīcu un veids, kā viņš risināja finansiālos jautājumus, tautā viesa pārliecību, ka uz karali nevar paļauties, un paša karaļa raksturs acīmredzot šīs bažas it nemaz nekliedēja.
Galu galā neapmierinātība izlauzās uz āru, un valsts ziemeļos dzīvojošie baroni atteicās maksāt jaunas nodevas. Viņi devās uz Londonu un paziņoja, ka atsakās no uzticības zvēresta karalim. Pēc tam starp abām pusēm — karali, kas atradās Vindzoras pilī, un baroniem, kas bija apmetušies mazliet tālāk uz austrumiem, Steinzas pilsētā, — norisinājās ilga kaulēšanās. Aizkulišu sarunas viņus saveda kopā Ranimīdā, vietā, kas atradās starp abām pilsētām. Šeit 1215. gada 15. jūnijā Džons apzīmogoja dokumentu, kurā bija 49 panti. Dokuments sākās ar vārdiem: ”Šīs ir prasības, ko baroni ir izvirzījuši un kurām karalis dod savu piekrišanu.”
Ar likumu noteikta brīvība
Drīz vien atklājās, ka Džonam patiešām nevar uzticēties. Apstākļos, kad daudzi cilvēki bija noskaņoti gan pret pāvestu, gan pret karali, karalis nosūtīja pie pāvesta uz Romu sūtņus. Pāvests nekavējoties izdeva bullas, kurās Ranimīdā noslēgtā vienošanās tika pasludināta par spēkā neesošu. Anglijā drīz vien sākās pilsoņu karš. Taču pēc gada karalis Džons pēkšņi nomira un tronī kāpa viņa deviņus gadus vecais dēls Henrijs.
Henrija atbalstītāji parūpējās, lai Ranimīdas vienošanās tiktu izdota no jauna. Kā teikts brošūrā Magna Carta, šis pārstrādātais izdevums ”no līdzekļa tirānijas ierobežošanai īsā laikā tika pārvērsts manifestā, kura mērķis bija apvienot mērenu uzskatu cilvēkus viņa [karaļa] interešu atbalstīšanai”. Šis dokuments Henrija valdīšanas laikā tika izdots vairākkārt. Kad viņa pēctecis Edvards I 1297. gada 12. oktobrī vēlreiz apstiprināja Lielo brīvību hartu, tās eksemplārs galu galā tika iekļauts parlamenta likumu krājumā (statūtos).
Harta iegrožoja monarha varu. Tā noteica, ka viņš, tāpat kā visi viņa pavalstnieki, ir pakļauts likuma varai. Kā izteicās ievērojamais 20. gadsimta vēsturnieks un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, Lielā brīvību harta noteica ”pārvaldes struktūru savstarpējās atkarības un varas ierobežošanas sistēmu, kas monarhijai varēja nodrošināt nepieciešamo varu, taču varēja arī novērst varas nepareizu izmantošanu, ja tā atrastos tirāna vai muļķa rokās”. Tie, protams, bija augsti mērķi, bet ko šis dokuments nozīmēja vidusmēra cilvēkam? Tā izveidošanas laikā visai maz. Lielā brīvību harta noteica vienīgi ”brīvo cilvēku” tiesības, un tolaik tā bija sabiedrības mazākā daļa. *
Kā teikts Britu enciklopēdijā, Lielā brīvību harta ”jau drīz pēc savas parādīšanās kļuva par simbolu, par kaujas saucienu, kas aicināja cīņā pret apspiešanu, un katra nākamā paaudze tajā saskatīja aizsardzību savām apdraudētajām brīvībām”. Apliecinot hartas nozīmīgumu, ikreiz, kad tika atklāta Anglijas parlamenta sesija, Lielā brīvību harta tika apstiprināta no jauna.
17. gadsimtā angļu juristi izmantoja pantus no Lielās brīvību hartas, lai pamatotu tādas tiesības kā iztiesāšanu zvērināto tiesā, tiesības uz habeas corpus *, vienlīdzību likuma priekšā, aizsardzību pret patvaļīgu arestu un parlamenta kontroli pār nodokļu uzlikšanu.
Ilgas pēc brīvības nerimst
”Vēstures gaitā Lielās brīvību hartas konstitucionālais nozīmīgums vairāk ir bijis atkarīgs nevis no tā, kas hartā teikts, bet gan no tā, ko cilvēki tajā saskatīja,” izteicās lords Bingems, kas no 1996. līdz 2000. gadam bija Lielbritānijas un Velsas augstākais tiesnesis. Lai kā arī būtu, brīvības ideāli, kas saistījās ar hartu, laika gaitā izplatījās visā angliski runājošajā pasaulē.
Kolonisti, kas 1620. gadā devās no Anglijas uz Ameriku, paņēma sev līdzi Lielās brīvību hartas eksemplāru. 1775. gadā, kad britu kolonisti Amerikā sacēlās pret to, ka valdība, kurā viņiem nebija pārstāvības, bija uzlikusi kolonijām nodokļus, Masačūsetsas kolonijas sapulce paziņoja, ka šādi nodokļi ir pretrunā ar Lielo brīvību hartu. Par šiem notikumiem liecina tā laika oficiālais Masačūsetsas zīmogs, kurā attēlots cilvēks, kas vienā rokā tur zobenu, bet otrā — Lielo brīvību hartu.
Kad topošās nācijas pārstāvji sanāca kopā, lai izstrādātu Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju, viņi apstiprināja principu, ka brīvībai jātiek noteiktai ar likumu. Šī principa apstiprināšana ir pamatā ASV ”Tiesību bilam”. 1957. gadā, atzīstot Lielās brīvību hartas nozīmīgumu, Amerikas juristu apvienība Ranimīdā uzstādīja pieminekli, kura uzraksts vēstī: ”Lielajai brīvību hartai — ar likumu noteiktas brīvības simbolam.”
1948. gadā Amerikas Savienoto Valstu politiķe Eleonora Rūzvelta piedalījās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izstrādāšanā, cerot, ka tā kļūs par ”starptautisku Lielo brīvību hartu visiem cilvēkiem visā pasaulē”. Lielās brīvību hartas vēsture tik tiešām atklāj, cik ļoti cilvēce alkst pēc brīvības. Par spīti centieniem, mūsdienās daudzās valstīs cilvēka pamattiesības joprojām ir apdraudētas. Atkal un atkal apstiprinās fakts, ka cilvēku valdības nespēj nodrošināt brīvību visiem. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc vairāki miljoni Jehovas liecinieku cer uz lielāku brīvību, ko garantēs cita valdība — Dieva Valstība.
Bībelē par Dievu ir teikti ievērības cienīgi vārdi: ”Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17.) Ja vēlaties vairāk uzzināt par to, kādu brīvību cilvēkiem dāvās Dieva Valstība, vaicājiet Jehovas lieciniekiem, kad viņi nākamo reizi jūs apmeklēs.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 12. rk. ”1215. gadā apzīmējumam ”brīvie cilvēki” bija diezgan šaura nozīme, taču septiņpadsmitajā gadsimtā tas attiecās gandrīz uz visiem.” (History of Western Civilization.)
^ 14. rk. Habeas corpus (burtiskā tulkojumā no latīņu valodas — ’lai tev ir miesa’) ir juridisks dokuments, kas pieprasa pārbaudīt cilvēka apcietināšanas likumību.
[Papildmateriāls/Attēls 13. lpp.]
KAS BIJA IEKĻAUTS HARTĀ?
Lielā brīvību harta sākumā bija pazīstama kā ”Baronu prasības”. Karalis Džons ar zīmogu apstiprināja dokumentu, kurā bija 49 panti. Dažu nākamo dienu laikā vienošanās tika paplašināta līdz 63 pantiem, un karalis to apzīmogoja vēlreiz. Pārstrādātajam variantam, ko izdeva 1217. gadā, tika pievienota mazāka harta, kurā bija iekļauti punkti, kas attiecās uz mežu izmantošanu. No šī brīža dokuments ieguva nosaukumu Lielā brīvību harta.
Hartas 63 panti tika iedalīti deviņās grupās, starp kurām, piemēram, ir tādas, kurās iekļautie panti attiecas uz baronu sūdzībām, likumu un tiesas reformu un uz baznīcas brīvību. 39. pantā, kas kļuva par pamatu Anglijas likumā noteiktajām pilsoņu brīvībām, teikts: ”Nevienu brīvu cilvēku nedrīkst apcietināt un turēt cietumā, kā arī atņemt viņam mantu vai viņu pasludināt ārpus likuma, vai izraidīt, vai kā citādi viņam kaitēt, nedz rīkoties pret viņu vardarbīgi, nedz likt to darīt citiem, izņemot gadījumus, kad to nosaka stāvokļa ziņā viņam vienlīdzīgu tiesnešu likumīgs spriedums vai valsts likums.”
[Attēls]
Fonā: Lielās brīvību hartas trešais pārstrādātais izdevums
[Norāde par autortiesībām]
By permission of the British Library, 46 144 Exemplification of King Henry III’s reissue of Magna Carta 1225
[Attēls 12. lpp.]
Karalis Džons
[Norāde par autortiesībām]
No grāmatas Illustrated Notes on English Church History (I, II sēj.)
[Attēls 12. lpp.]
Karalis Džons noliek savu kroni pāvesta sūtņa priekšā
[Norāde par autortiesībām]
No grāmatas The History of Protestantism (I sēj.)
[Attēls 13. lpp.]
Karalis Džons tiekas ar baroniem un piekrīt apzīmogot Lielo brīvību hartu, 1215. gads
[Norāde par autortiesībām]
No grāmatas The Story of Liberty, 1878
[Attēls 14. lpp.]
Lielās brīvību hartas memoriāls Anglijā, Ranimīdā
[Norāde par autortiesībām]
ABAJ/Stephen Hyde
[Norādes par attēlu autortiesībām 12. lpp.]
Fons lappuses augšā: by permission of the British Library, Cotton Augustus II 106 Exemplification of King John’s Magna Carta 1215; karaļa Džona zīmogs: Public Record Office, London