Ticības pārbaudījumi Slovākijā

PASTĀSTĪJIS JĀNS BALI

ESMU dzimis 1910. gada 24. decembrī Zāhorā — ciemā, kas atrodas Slovākijas austrumos. Tajā laikā šī teritorija piederēja Austroungārijai. 1913. gadā māte kopā ar mani devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz kurieni jau iepriekš bija pārcēlies tēvs. Mēs dzīvojām Indiānas štatā, Geri pilsētā, kur divus gadus vēlāk piedzima mana māsa Anna. 1917. gadā mūsu tēvs smagi saslima un nomira.

Man patika mācīties, un mani īpaši interesēja reliģija. Kalvinistu baznīcā, kur es apmeklēju svētdienas skolu, skolotājs ievēroja manu lielo interesi par garīgiem jautājumiem un, lai to apmierinātu, iedeva man Bībeli Holmena izdevumā, kurā bija iespiesti arī apmēram 4000 jautājumi un atbildes. Man, vienpadsmitgadīgam zēnam, tur bija daudz vielas pārdomām.

”Tā ir patiesība”

Daži no slovāku imigrantiem, kas dzīvoja mūsu pilsētā, kļuva par Bībeles pētniekiem, kā tolaik tika saukti Jehovas liecinieki. Viņu starpā bija arī mans tēvocis Mihals Bali, kas pastāstīja Bībeles patiesību manai ģimenei. Bet 1922. gadā māte kopā ar mums, abiem bērniem, atgriezās Zāhorā — tad mūsu ciems jau ietilpa Čehoslovākijā.

Drīz pēc tam tēvocis Mihals man atsūtīja visus Čārlza Rasela darba Rakstu studijas sējumus, kā arī žurnāla Sargtornis numurus atkārtotā izdevumā — sākot ar pašu pirmo numuru, kas iznāca 1879. gada 1. jūlijā. Es to visu izlasīju, dažas vietas pārlasīju vairākkārt un secināju, ka esmu atradis meklēto Bībeles patiesību.

Tajā laikā daži slovāki, kas Amerikā bija kļuvuši par Bībeles pētniekiem, atgriezās dzimtenē un izveidoja Čehoslovākijā pirmās slovāku Bībeles pētnieku grupas. Māte kopā ar mani apmeklēja Bībeles pētnieku sapulces gan mūsu ciemā, gan citos tuvējos ciemos.

Šīs sapulces līdzinājās pirmā gadsimta kristiešu sapulcēm. Mēs parasti satikāmies kāda Bībeles pētnieka mājās, kur sasēdāmies ap galdu, uz kura dega petrolejas lampa. Es kā jaunākais mēdzu sēdēt un klausīties aizmugurē, tumsā. Bet reizēm sapulces dalībnieki aicināja izteikties arī mani. Kad citiem nebija gluži skaidrs, kas ir teikts publikācijā slovāku valodā, viņi vaicāja: ”Klau, Jān, kas ir teikts  angliski?” Tad es ar lielāko prieku pienācu tuvāk lampai un iztulkoju slovāku valodā to, kas bija rakstīts angliski.

Starp tiem Bībeles pētniekiem, kas no Amerikas atgriezās Čehoslovākijā, bija arī Mihals Šalata. Viņš apmetās netālajā Sečovcē, kur pirms tam bija dzīvojis, un palīdzēja organizēt sludināšanu Čehoslovākijā. Brālis Šalata ņēma mani līdzi sludināšanā, un 1924. gadā, kad man bija 13 gadu, es lūdzu, lai viņš mani kristītu. Māte gan domāja, ka es tik svarīgam solim vēl esmu par jaunu, bet es viņu pārliecināju, ka esmu stingri apņēmies kristīties. Tā nu jūlijā, kad netālu no Ondavas upes notika vienu dienu ilgs kongress, es šajā upē kristījos, publiski apliecinādams, ka esmu sevi veltījis Jehovam.

Priekšrocības kalpošanā

Reiz, kad man bija 17 gadu, es izdzirdēju, ka dažus kilometrus no tā ciema, kur es sludināju, notiks bēres un tās būs pirmās bēres, ko šajā apvidū vadīs Bībeles pētnieki. Nonācis bēru vietā, es spraucos cauri ziņkārīgo cieminieku pūlim, lai nokļūtu līdz runātājam. Kad biju nostājies viņam līdzās, viņš pagriezās pret mani un sacīja: ”Es runāšu vispirms, bet tu turpināsi.”

Es balstīju savu runu uz 1. Pētera vēstules 4. nodaļas 7. pantu, kur teikts: ”Visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis.” Pamatojoties uz Rakstiem, es pastāstīju, ka tuvu ir gals arī ciešanām un nāvei, un paskaidroju, ka mēs varam cerēt uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.) Lai gan es izskatījos vēl jaunāks par saviem gadiem — vai arī tieši tāpēc, ka es izskatījos tik jauns —, visi klātesošie uzmanīgi klausījās.

1931. gada 15. septembra Sargtornī mēs izlasījām ziņu, kas mūs ļoti saviļņoja: mūsu nosaukums turpmāk vairs nebūs Bībeles pētnieki vai kaut kas tamlīdzīgs, bet gan Jehovas liecinieki! To izlasījuši, Bībeles pētnieki mūsu apvidū nekavējoties izlēma, ka jāsarīko īpaša sapulce, un apmēram 100 Bībeles pētnieku sanāca kopā Pozdišovcē. Man tika uzticēts teikt runu ”Jaunais nosaukums”, kas bija balstīta uz minēto Sargtorni.

Kad sapulces dalībniekus aicināja pieņemt tādu pašu rezolūciju, kādu bija pieņēmuši ticības biedri citās pasaules malās, visi ar lielu prieku pacēla roku. Pēc tam uz Jehovas liecinieku galveno pārvaldi, kas atrodas Ņujorkā, mēs nosūtījām telegrammu, kurā bija sacīts: ”Mēs, Jehovas liecinieki, kas sapulcējušies Pozdišovcē, piekrītam tam, kas Sargtornī rakstīts par jauno nosaukumu, un pieņemam nosaukumu Jehovas liecinieki.”

Slovākijā un Aizkarpatos — plašā reģionā, kas pirms Otrā pasaules kara ietilpa Čehoslovākijā, — mūsu kristīgā kalpošana nesa labus augļus. Sludinātāji pa šo lielo teritoriju pārvietojās, ejot kājām, kā arī braucot ar vilcienu, autobusu vai velosipēdu. Tajā laikā daudzās pilsētās tika rādīta fotodrāma ”Radīšana” — filma un diapozitīvu sērija ar sinhronizētu skaņu —, un pēc katra demonstrējuma tika savāktas ieinteresēto cilvēku adreses. Daudzas no tām iedeva man un palūdza organizēt, lai Jehovas liecinieki apmeklētu šos cilvēkus. Dažās pilsētās mēs noīrējām zāli, kur es pēc demonstrējuma teicu īpašu runu.

30. gados man bija iespēja apmeklēt lielus kongresus, kas notika galvaspilsētā Prāgā. 1932. gadā Čehoslovākijā tika rīkots pirmais starptautiskais kongress, kas notika Prāgas varietē teātrī. Ļaudis piesaistīja publiskā priekšlasījuma tēma — ”Eiropa sabrukuma priekšvakarā” —, un to noklausījās aptuveni 1500 cilvēku. Vēl viens starptautisks kongress Prāgā risinājās 1937. gadā, man tajā bija jāsaka  viena runa. Šajā kongresā bija dalībnieki no daudzām Eiropas valstīm, un mēs visi saņēmām vajadzīgo uzmundrinājumu, lai izturētu pārbaudījumus, kas sākās pavisam drīz — Otrā pasaules kara laikā.

Apprecēšanās un smagie kara gadu pārbaudījumi

Pēc atgriešanās Čehoslovākijā mana māte un es sludināšanā cieši sadarbojāmies ar Bībeles pētniekiem tuvējā Pozdišovces ciemā. Tur es ievēroju pievilcīgu meiteni, vārdā Anna Rohālova. Kad abi pieaugām, mēs sapratām, ka starp mums pastāv kaut kas vairāk nekā tikai siltas kristīgas brāļa un māsas jūtas, un 1937. gadā mēs apprecējāmies. Kopš tā brīža Anna man vienmēr sniedza lielu atbalstu, arī tajā ”nelabvēlīgajā laikā”, kas drīz sekoja. (2. Timotejam 4:2, NW.)

Jau drīz pēc mūsu kāzām bija skaidri redzams, ka Eiropa gatavojas otram pasaules karam. Līdz 1938. gada novembrim Ungārija, kas sadarbojās ar nacistisko Vāciju, bija anektējusi Aizkarpatu un Slovākijas dienvidu daļu. Ungāru policija aizliedza mūsu sapulces, un mums regulāri bija jāreģistrējas policijas iecirknī.

Kad 1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš, daudzus Jehovas lieciniekus no Zāhoras, gan vīriešus, gan sievietes, apcietināja un aizveda uz kādu senu pili, kas atradās pie Mukačevas (tagadējā Ukrainas teritorijā). Tur mēs sastapām daudzus Jehovas lieciniekus no Aizkarpatu draudzēm. Trīs četrus mēnešus mūs pratināja un bieži sita, un pēc tam mums bija jāstājas karatiesas priekšā. Mums visiem uzdeva tikai vienu jautājumu: ”Vai jūs esat ar mieru karot par Ungāriju pret PSRS?” Tā kā mēs atteicāmies to darīt, mūs notiesāja un pārsūtīja uz cietumu Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā, Margitkerūtā 85. *

Visi ieslodzītie dzīvoja pusbadā, sāka izplatīties slimības, un ieslodzītie mira. Cik gan es biju iepriecināts, kad no tālās Zāhoras pie manis atbrauca sieva! Lai gan mums atļāva tikai piecas minūtes sarunāties caur restēm, es biju pateicīgs Jehovam, kas man bija devis tik uzticamu biedru.

No cietuma uz darba nometni

No šī cietuma mani pārveda uz citu Ungārijas pilsētu, Jāsberēņu, uz kurieni bija pārvesti apmēram 160 Jehovas liecinieki. Tur ungāru virsnieks mums pēdējo reizi izteica Ungārijas valdības piedāvājumu doties karā: ”Kas ir ar mieru dienēt armijā, vienu soli uz priekšu!” Neviens nepakustējās. Tad virsnieks sacīja: ”Kaut arī es neatbalstu to, ko jūs darāt, es apbrīnoju jūsu apņēmību turēties pie savas ticības.”

Pēc dažām dienām mūs sasēdināja kuģī, kas devās lejup pa Donavu, — mūs veda uz darba nometni, kas atradās netālu no Dienvidslāvijas pilsētas Boras. Uz kuģa karavīri un viņu komandieris vairākkārt mēģināja panākt, lai mēs atteiktos no ticības. Komandieris lika mūs sist ar šauteņu laidēm, spārdīt ar kājām un dažādi mocīt.

Kad mūs nodeva Boras nometnes komandierim apakšpulkvedim Andrāšam Balogam, viņš mums paziņoja: ”Ja tas, ko man teica par  jums, ir taisnība, jūs drīz vien mirsiet.” Bet, izlasījis valdības ierēdņu atsūtīto vēstuli, viņš sāka izturēties pret mums ar cieņu. Viņš mums piešķīra nelielu pārvietošanās brīvību un atļāva uzbūvēt pašiem savu baraku. Lai gan trūka pārtikas, mums bija pašiem sava virtuve, tāpēc ēdiens tika izdalīts godīgi.

1944. gada martā Vācija sāka okupēt Ungāriju. Iepriekšējo nometnes komandieri Balogu nomainīja pronacistiski noskaņotais Ede Marānji. Viņš ieviesa stingru kārtību, līdzīgu tai, kāda pastāvēja koncentrācijas nometnēs. Taču drīz pietuvojās padomju armija un Boras nometne tika evakuēta. Pa ceļam mēs paši savām acīm redzējām ebreju slaktiņu Červenkā — tas bija tīrais brīnums, ka mūs atstāja dzīvus.

Kad nonācām pie Ungārijas un Austrijas robežas, mums lika rakt ložmetēju ligzdas. Mēs atbildējām, ka neveiksim nekādu darbību, kas atbalsta karu, un ka tieši tāpēc esam notiesāti. Tā kā es atrados grupas priekšgalā, ungāru virsnieks mani sagrāba un sāka sist. ”Es tevi nositīšu!” viņš kliedza. ”Ja tu nestrādāsi, citi darīs tāpat!” Manu dzīvību paglāba tikai tas, ka drosmīgi iejaucās Andrāšs Barta — gados vecāks Jehovas liecinieks, kas agrāk bija vadījis sludināšanu *.

Pēc dažām nedēļām karš beidzās, un mēs devāmies mājup. Citi ieslodzītie, kas jau agrāk bija atbrīvoti no Boras nometnes, mūsu mājiniekiem bija paziņojuši, ka visi, kas bija aizvesti uz Červenku, ir nogalināti. Tāpēc mana sieva jau kādu pusgadu uzskatīja sevi par atraitni. Cik gan viņa bija pārsteigta, kādu dienu ieraugot mani uz mājas sliekšņa! Mēs lējām prieka asaras, kad beidzot pēc gadiem ilgās atšķirtības apskāvām viens otru.

No jauna organizējam sludināšanu

Pēc Otrā pasaules kara Slovākiju atkal apvienoja ar Čehiju un izveidoja Čehoslovākiju. Bet Aizkarpati, no kuriem liela daļa pirms kara bija piederējusi Čehoslovākijai, tika atdoti Ukrainai un iekļauti Padomju Savienībā. 1945. gadā Mihals Moskals un es devāmies uz Bratislavu, tagadējo Slovākijas galvaspilsētu, lai tur satiktos ar vadošajiem brāļiem un no jauna organizētu sludināšanu. Kaut arī bijām garīgi un fiziski pārguruši, mēs ar lielu dedzību gribējām atkal ķerties pie sava uzdevuma — sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14; 28:18—20.)

Pēc kara lielisku stimulu mūsu darbībai deva kongresi. 1946. gada septembrī Brno notika pirmais valsts mēroga kongress, un es tajā sacīju runu ”Pļaujamais laiks, pasaules gals”.

1947. gadā Brno notika vēl viens kongress, uz kuru sabrauca Jehovas liecinieki no visas valsts. Tajā lieliskas runas teica brāļi Neitans Nors, Miltons Henšels un Heidens Kovingtons, kas bija atbraukuši no Jehovas liecinieku  galvenās pārvaldes. Man bija priekšrocība tulkot viņu runas klausītājiem. Lai gan tolaik Čehoslovākijā bija ap 1400 Valstības sludinātāju, publisko runu kongresā noklausījās aptuveni 2300 cilvēku.

Vajāšanas komunistiskā režīma laikā

1948. gadā varu valstī pārņēma komunisti, un drīz vien mūsu sludināšana tika aizliegta. Šis aizliegums bija spēkā 40 gadu. 1952. gadā daudzus no mums, ko varas iestādes uzskatīja par vadītājiem, ieslodzīja cietumā. Lielāko daļu apsūdzēja pretvalstiskā darbībā, bet dažus — dzimtenes nodevībā. Mani apcietināja un pratināja pusotru gadu. Kad es pavaicāju, kā tad es esmu nodevis dzimteni, tiesnesis atcirta: ”Jūs runājat par Dieva Valstību un apgalvojat, ka tā pārņems varu pār pasauli. Tātad tas nozīmē, ka arī pār Čehoslovākiju.”

”Tādā gadījumā par dzimtenes nodevību būtu jātiesā visi cilvēki, kas skaita tēvreizi un lūdz, lai nāktu Dieva Valstība,” es sacīju. Tomēr man piesprieda brīvības atņemšanu uz piecarpus gadiem, un mani nosūtīja uz Jahimovas cietumu, kur apstākļi bija sevišķi bargi.

Kad ieslodzījuma termiņš jau gāja uz beigām, mani atbrīvoja. Mana uzticamā sieva Anna visu laiku bija atbalstījusi mani gan ar vēstulēm, gan apciemojumiem, un viņa bija arī rūpējusies par mūsu meitu Mariju. Beidzot mēs visi trīs atkal bijām kopā un piedalījāmies kristīgajā kalpošanā, kas tajā laikā tika veikta slepeni.

Bagāta dzīve, kas pavadīta kalpošanā Jehovam

Vairāk nekā 70 gados, kopš Jehovas liecinieki darbojas mūsu zemē, apstākļi ir bijuši visdažādākie, lielākoties ir valdījis komunistiskais režīms. Tagad mani māc gadu nasta un arī spēka ir maz, tomēr es joprojām Zāhorā spēju pildīt draudzes vecākā pienākumus kopā ar tādiem uzticamiem kalpotājiem kā Jānu Korpu-Ondo *, kam ir jau 98 gadi. Mīļā sieva, kas man bija īsta Jehovas dāvana, nomira 1996. gadā.

Es joprojām spilgti atceros kādu fragmentu no 1924. gadā iespiestās grāmatas Ceļš uz paradīzi. Tur 228. līdz 231. lappusē lasītājs tika aicināts iztēloties, ka atrodas paradīzē un dzird, kā sarunājas divi cilvēki, kas ir piecelti no nāves. Viņi brīnās par to, kur ir nonākuši, bet tad kāds cilvēks, kas palicis dzīvs Armagedonā, abiem paskaidro, ka ir notikusi augšāmcelšanās un viņi atrodas paradīzē. (Lūkas 23:43.) Ja es pieredzēšu Armagedonu un palikšu dzīvs, es ar lielāko prieku stāstīšu savai sievai, mātei un citiem tuviniekiem, kad viņi būs celti augšā, par visiem brīnumainajiem notikumiem, kas būs risinājušies. Bet gadījumā, ja man būs jānomirst pirms Armagedona, es ceru, ka jaunajā pasaulē kāds to visu pastāstīs man.

Es joprojām augstu vērtēju unikālo iespēju uzrunāt augstāko Valdnieku Visumā un tuvoties viņam. Es esmu apņēmies arī turpmāk dzīvot saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem, kas lasāmi Romiešiem 14:8: ”Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tā tad vai dzīvojam, vai mirstam, — mēs piederam savam Kungam.”

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 21. lpp.]

Mēs ar Annu gadu pēc kāzām

[Attēli 22. lpp.]

1947. gadā kopā ar Neitanu Noru kongresā Brno