Pirmais solis. Debates Augstākajā tiesā

PAR DIENU, KAD bija jānotiek debatēm Augstākajā tiesā, kuras sastāvā bija tiesas priekšsēdētājs Viljams Renkvists un vēl astoņi tiesneši, bija izraudzīts 2002. gada 26. februāris. Jehovas liecinieku intereses pārstāvēja četru advokātu grupa.

Galvenais Jehovas liecinieku advokāts savu uzstāšanos sāka ar intriģējošu ievadu: ”Ir sestdienas rīts Stratonas ciemā, pulksten vienpadsmit. [Viņš trīs reizes pieklauvēja pie katedras.] ”Labrīt! Ņemot vērā, ka visapkārt notiek daudz kas slikts, esmu atnācis pie jums, lai pastāstītu par kaut ko labāku, par ko runāja pravietis Jesaja. Tā ir labā vēsts, ko minēja Jēzus Kristus, labā vēsts par Dieva Valstību.””

Advokāts turpināja: ”Apmeklēt cilvēkus viņu mājās un šādi viņus uzrunāt Stratonā ir kriminālnoziegums, ja vien nav saņemta ciemata varas iestāžu atļauja to darīt.”

”Jūs neprasāt naudu?”

Tiesnesis Stīvens Breijers uzdeva vairākus būtiskus jautājumus par Jehovas liecinieku darbību. Viņš vaicāja: ”Vai tiesa, ka jūsu klienti nelūdz cilvēkiem naudu, nevienu pašu peniju, ka viņi nepārdod Bībeles un vispār ne ar ko netirgojas un ka vienīgais, ko viņi saka, ir: ”Es vēlos ar jums runāt par reliģiju.”?”

Jehovas liecinieku advokāts atbildēja: ”Jūsu godība, fakti ir pilnīgi skaidri: Stratonas ciemā Jehovas liecinieki nevienam nav lūguši naudu. Tikpat skaidri ir fakti par citām apdzīvotām vietām, kur viņi reizēm piemin brīvprātīgus ziedojumus. [..] Mūsu mērķis ir nevis vākt līdzekļus, bet vienkārši runāt ar cilvēkiem par Bībeli.”

Vajadzīga varas iestāžu atļauja?

Labu jautājumu uzdeva tiesnesis Antonins Skalja: ”Vai jūsu nostāja ir tāda, ka nav jūsu pienākums vērsties pie mēra un lūgt viņam atļauju runāt ar cilvēkiem par kaut ko interesantu?” Jehovas liecinieku advokāts atbildēja: ”Pēc mūsu domām, tiesai nebūtu jāatbalsta varas iestādes rīkojums, kurā noteikts, ka vienam pilsonim jāsaņem atļauja runāt ar otru pilsoni šī otrā pilsoņa mājās.”

Citi argumenti, cits noskaņojums

Bija pienācis laiks arī otrai pusei izklāstīt savu nostāju. Galvenais advokāts, kas pārstāvēja Stratonas ciema intereses, skaidroja izdotā rīkojuma būtību šādi: ”Stratona izmanto policijas pilnvaras ar mērķi aizstāvēt savu iedzīvotāju privāto dzīvi  un ierobežot noziedzību. Rīkojums, kas aizliedz aģitēt un lūgt naudu privātīpašuma teritorijā, vienkārši prasa vispirms reģistrēties un pēc tam nēsāt atļauju, apmeklējot cilvēkus mājās.”

Tiesnesis Skalja pievērsās pašai jautājuma būtībai: ”Vai jums ir zināma kāda cita lieta, ko mēs [Augstākā tiesa] esam izskatījuši, kurā būtu figurējis tik plaša mēroga rīkojums — tāds, kurš attiecas uz cilvēku uzrunāšanu, nevis naudas prasīšanu, nevis tirgošanos, bet pat uz tādu situāciju, ja kāds, piemēram, saka: ”Es vēlos runāt par Jēzu Kristu,” — vai: ”Es vēlos runāt par vides aizsardzību.” Vai mums ir bijusi tāda lieta?”

Tiesnesis Skalja turpināja: ”Es tādas lietas nezinu, vismaz divsimt gadu laikā tādu nav bijis.” Šajā brīdī tiesas priekšsēdētājs Renkvists piebilda: ”Tik ilgi jūs diez vai esat varējis tam sekot,” — un pēc šīs piezīmes tiesas zālē atskanēja smiekli. Bet tiesnesis Skalja vēl vairāk uzsvēra savu domu: ”Šī jautājuma mērogi man ir kaut kas jauns.”

Laba doma?

Trāpīgu jautājumu uzdeva tiesnesis Entonijs Kenedijs: ”Jums šķiet, tā būtu laba doma, ka man jālūdz varas iestādēm atļauja, lai aizietu līdz nākamajam kvartālam un tur uzrunātu kādu cilvēku un sacītu: es gribu parunāt ar jums, jo mani uztrauc atkritumu izvešana, mani uztrauc mūsu kongresmeņa darbība vai kaut kas cits? Un man jālūdz valdībai atļauja to darīt?” Pēc tam viņš piebilda: ”Tas ir apbrīnojami.”

Jautājuma apspriešanā iesaistījās tiesnese Sandra Deja O’Konora, kas jautāja: ”Un kā ar tiem, kas iet pa mājām Helovīna naktī? Vai viņiem arī jāsaņem atļauja?” Tiesneši O’Konora un Skalja izvērsa šo domu tālāk, bet pēc tam tiesnese O’Konora minēja citu piemēru: ”Pieņemsim, ka es gribu aizņemties no kaimiņa cukuru. Vai man jāsaņem atļauja, lai aizņemtos cukuru no sava kaimiņa?”

Vai Jehovas liecinieki ir aģitatori?

Tiesnesis Deivids Sūters jautāja: ”Kāpēc šis rīkojums tiek attiecināts uz Jehovas lieciniekiem? Vai viņi ir aģitatori, ceļojoši tirgotāji, vai viņi prasa naudu vai piedāvā kādus pakalpojumus? Tā taču nav, vai ne?” Ciema intereses pārstāvošais advokāts nolasīja garu rīkojuma fragmentu un piebilda, ka zemākas instances tiesa ir atzinusi Jehovas lieciniekus par aģitatoriem. Uz to tiesnesis Sūters atbildēja: ”Tad tā ir ļoti brīva aģitatoru definīcija, ja tajā tiek iekļauti Jehovas liecinieki.”

Pēc tam tiesnesis Breijers no vārdnīcas nolasīja vārda ”aģitators” definīciju, parādot, ka tas neattiecas uz Jehovas lieciniekiem. Tad viņš sacīja: ”Jūsu viedokļa izklāstā es neizlasīju neko tādu, kas paskaidrotu, kāpēc no šiem cilvēkiem [Jehovas lieciniekiem], kurus neinteresē naudas vākšana, preču pārdošana un pat ne balsu iegūšana, tiek prasīts vērsties pašvaldībā un reģistrēties. Ko pilsēta ar to grib panākt?”

”Priekšrocība” runāt ar cilvēkiem

Ciema pārstāvis minēja argumentu, ka ”pilsētas mērķis ir nepieļaut mājas īpašnieka miera traucēšanu”. Viņš paskaidroja, ka pašvaldība mēģina pasargāt iedzīvotājus no krāpniekiem un noziedzniekiem. Tad tiesnesis Skalja citēja rīkojuma daļu, kur teikts, ka mērs var pieprasīt plašāku informāciju par cilvēku, kas vēlas reģistrēties, un par viņa mērķiem, lai ”iegūtu skaidru priekšstatu par vēlamās priekšrocības raksturu”. Tiesnesis turpināja: ”Doma, ka iet pie cilvēkiem, lai viņus par kaut ko pārliecinātu, ir īpaši piešķirama priekšrocība, man gluži vienkārši nav saprotama.”

Tiesnesis Skalja uzdeva vēl pāris jautājumus: ”Tātad katram,  kas vēlas piezvanīt pie jūsu durvīm, vispirms ir jāatstāj pašvaldības ēkā savi pirkstu nospiedumi? Jūs gribat teikt, ka nelielais noziedzības risks ir pietiekams iemesls, lai liktu katram, kas vēlas piezvanīt pie durvīm, reģistrēties pašvaldībā? Protams, ka tas nav pietiekams iemesls.”

Iedzīvotāju aizsardzība?

Kad ciema pārstāvim atvēlētās 20 minūtes bija pagājušas, vārds tika dots Ohaio štata ģenerālprokuroram. Viņš aizstāvēja viedokli, ka Stratonas ciema izdotais rīkojums pasargā iedzīvotājus no tā, ka viņus apmeklētu svešinieki, kas ”visādā ziņā ir neaicinātas personas, [kuras] ienākušas privātīpašuma teritorijā, ..un man šķiet, ka ciemam ir tiesības teikt: ”Mēs esam nobažījušies par šādu situāciju.””

Tad tiesnesis Skalja sacīja: ”Pēc ciema pārstāvju domām, pat tad, ja runa ir par cilvēkiem, kas labvēlīgi izturas pret Jehovas lieciniekiem, kas jūtas vientuļi un labprāt ar kādu par kaut ko parunātu, tik un tā viņiem [Jehovas lieciniekiem] jāiet reģistrēties pie mēra, lai iegūtu priekšrocību nospiest durvju zvana pogu.”

”Pavisam nenozīmīgs ierobežojums”

Jautājuma izskatīšanas gaitā tiesnesis Skalja izteica būtisku domu: ”Mēs visi piekritīsim, ka visdrošākās sabiedrības pasaulē ir totalitārās diktatūras. Tajās noziedzības līmenis ir ļoti zems. Tas ir vispārzināms fakts, un cena, ko nākas maksāt par brīvību, savā ziņā ir lielāks nelikumīgu darbību risks, un jautājums ir, vai [Stratonas ciema izdotais rīkojums] spēj pietiekami efektīvi novērst nelikumīgas darbības, lai par to būtu vērts maksāt tik dārgu cenu — pieprasīt, lai cilvēki lūdz priekšrocību zvanīt pie kāda durvīm.” Ģenerālprokurors aizrādīja, ka tas ir ”pavisam nenozīmīgs ierobežojums”, uz ko tiesnesis Skalja atbildēja — tas ir tik nenozīmīgs, ka ”nav iespējams atrast nevienu prāvu, kurā būtu ziņas kaut vai par vienu pašvaldību, kas jebkad būtu izdevusi šādu rīkojumu. Es nedomāju, ka tas ir nenozīmīgs ierobežojums.”

Beigu beigās ģenerālprokurors bija spiests atzīt: ”Es nedomāju, ka būtu pieļaujams pilnībā aizliegt zvanīt vai klauvēt pie cilvēku durvīm.” Ar to viņa uzstāšanās beidzās.

Izklāstot pretējās puses argumentus, Jehovas liecinieku advokāts norādīja, ka nepastāv mehānisms, kas ļautu kontrolēt rīkojuma izpildi. ”Es varu ierasties pašvaldībā un teikt: ”Mans vārds ir [tāds un tāds],” — un saņemt atļauju iet pa mājām.” No otras puses, kā atzīmēja advokāts, mēram ir arī tiesības neizsniegt atļauju personai, kas apgalvo, ka nepieder ne pie kādas organizācijas. ”Mūsuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka mēram tiek piešķirta ievērojama rīcības brīvība,” viņš sacīja un tad piebilda: ”Es vēlētos norādīt, ka mūsu [Jehovas liecinieku] darbība ir cieši saistīta ar Pirmā labojuma būtību.”

Drīz pēc tam tiesas priekšsēdētājs Renkvists slēdza debates ar vārdiem: ”Lieta ir iesniegta [Augstākajā tiesā].” Noklausīšanās bija ilgusi tikai nedaudz vairāk par stundu. Tas, ko šī stunda izšķīra, kļuva skaidrs jūnijā, kad tika publicēts tiesas lēmums.

[Attēli 6. lpp.]

Tiesas priekšsēdētājs V. Renkvists

Tiesnesis S. Breijers

Tiesnesis A. Skalja

[Norādes par autortiesībām]

V. Renkvists: Collection, The Supreme Court Historical Society/Dane Penland; S. Breijers: Collection, The Supreme Court Historical Society/Richard Strauss; A. Skalja: Collection, The Supreme Court Historical Society/Joseph Lavenburg

[Attēli 7. lpp.]

Tiesnesis E. Kenedijs

Tiesnese S. O’Konora

Tiesnesis D. Sūters

[Norādes par autortiesībām]

E. Kenedijs: Collection, The Supreme Court Historical Society/Robin Reid; S. O’Konora: Collection, The Supreme Court Historical Society/Richard Strauss; D. Sūters: Collection, The Supreme Court Historical Society/Joseph Bailey

[Attēls 8. lpp.]

Tiesas zāles iekšskats

[Norāde par autortiesībām]

Photograph by Franz Jantzen, Collection of the Supreme Court of the United States