Liesmainie dejotāji

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

SKAN tūkstošiem balsu. Nerimtīgās, trauksmainās klaigas atbalsojas tālu pāri nomaļajam ezeram, kur ņirbošajā, smaragdzaļajā ūdenī bradā neskaitāmi sārti putni, kamēr citi graciozi lidinās tiem virs galvas. Tie līkumo un riņķo virs ūdens, un katrā lielo, smalki veidoto spārnu vēzienā uzplaiksnī liesmaini sarkanas krāsas plankums. Vērojot milzīgo putnu pūli, kas laistās brīnišķīgi košā tonī, sajūsmā aizraujas elpa. Tas ir viens no lielākajiem putnu pasaules brīnumiem — Austrumāfrikas flamingu bari.

Garkājainā elegance

Cilvēki jau no seniem laikiem ir apbrīnojuši flamingu trauslo skaistumu un eleganci. Šo putnu garkaklainie silueti ir izkalti akmenī, un tos var ieraudzīt arī starp ēģiptiešu hieroglifiem. Flamingu neparastais izskats tā valdzināja senos ēģiptiešus, ka viņi tos godināja, uzskatot par dieva Ra iemiesojumu. Arī senajos alu zīmējumos ir attēloti flamingi, ko viegli pazīt pēc slaikā, izliektā kakla un garajām, tievajām kājām.

Mūsdienās flamingi ir sastopami Āfrikā, Dienvidamerikā, Eirāzijā un Karību baseinā.  No četrām flamingu sugām augumā vismazākie ir mazie flamingi, kas lepojas ar koši rozā spalvu tērpu un spilgti sarkanām kājām. Sārtais flamings ir aptuveni divreiz lielāks — tas ir gandrīz pusotru metru augsts. Visiem flamingiem kopīga iezīme ir īpatnējais knābis, kas vidū ir noliekts uz leju.

Kad flamings grib pacelties gaisā, tas savicina platos spārnus un, veiklajām kājām ņirbot, ieskrienas pa ūdeni. Atrāvies no zemes, putns ar taisni izstieptu kaklu un kājām graciozi aizslīd debesīs. Pēc aptuveniem aprēķiniem, Austrumāfrikas lūzumzonā mājo ap četri miljoni flamingu.

Trausls skaistums skarbā vidē

Daudzie Austrumāfrikas flamingi dzīvo pie neparastiem sāļajiem ezeriem, kuru ūdens ir tik bagāts ar nātrija karbonātiem, ka pataustot tas šķiet eļļains un pat viegli dedzina ādu. Temperatūra šajā apvidū mēdz uzkāpt augstāk par 65 grādiem pēc Celsija. Ezeru ūdeņi, no kuriem ceļas gāzes burbulīši, izplata spēcīgu sēra dvaku, kas piesātina karsto gaisu. Sārmu un sāļu koncentrācija ir tik liela, ka tie kristalizējas un veido gar krastu cietu, baltu garozu.

Nav daudz dzīvu radību, kas spētu mājot tik kodīgā ūdenī. Tomēr dažiem sīkiem organismiem tas izdodas, piemēram, mikroskopiskām, zilganzaļām aļģēm. Karstā tropu saule sasilda sārmaino ūdeni, radot aļģēm ideālus apstākļus, lai tās strauji vairotos. Aļģu daudzums ir tik milzīgs, ka ūdens krāsojas zaļš. Gluži kā mirdzošas smaragda krelles, sālsezeru virkne rotā Austrumāfrikas lūzumzonas ielejas un kalnu grēdas.

 Šķiet savādi, ka tik smalki un trausli veidoti putni kā flamingi var dzīvot tik nemīlīgā vidē, taču tie tur jūtas lieliski. Putnu slaikās kājas ir izturīgas pret kodīgā ūdens iedarbību, un platās pleznas neļauj tiem iestigt mīkstajās dūņās. Flamingiem ir unikāli pielāgojumi, kas tiem palīdz izdzīvot skarbajos apstākļos. To knābjos ir daudz mazu plātnīšu, caur kurām tie kā caur ķemmi izfiltrē sīciņos organismus, kas koncentrējas ūdens virspusē piecu sešu centimetru biezā slānī. Barodamies flamings noliec galvu tā, ka ūdenī iegremdētais knābis ir vērsts atpakaļ un tā virspuse ir pavērsta pret zemi. Flaminga mēle darbojas kā virzulis, iesūknējot knābī ūdeni un atkal izgrūžot to laukā caur plātnītēm, kas aiztur mikroskopiskās aļģes un citus sīkus organismus.

Krāšņās riesta dejas

Kad rīta saule atmirdz pār ezera zaļajiem ūdeņiem, šķiet, it kā būtu pacelts gigantisks priekškars. Zeltainajā gaismā parādās milzīgs flamingu bars, kas kvēlo ezerā kā neskaitāmas liesmu mēles. Flamingi  ir izkārtojušies cieši cits pie cita. Izstiepuši kaklus, riestojošie putni soļo grupās un purina knābjus no vienas puses uz otru.

Grupas soļo cita citai garām, un saules stari rotājas to smalkajās spalvās, veidojot dažnedažādu sārto un rozā toņu mozaīku. Putni lēkā un dejo, un plati iepleš spārnus, lai demonstrētu spilgti sarkanās spārnu spalvas. Dižodamies ar košajām krāsām, tie ieskrienas un paceļas gaisā, lai pēc mirkļa atkal nolaistos un sāktu visu no gala. Flamingu bars ir tik blīvs, ka putni, kas atrodas bara vidū, nevar celties spārnos uzreiz — tiem vispirms jānogaida, kamēr būs aizlidojuši malējie. Putni klaigā un čalo, saceldami neiedomājamu troksni.

Beidzot pienāk brīdis, kad flamingi tumsas aizsegā pēkšņi masveidā dodas projām. Garās virknēs un kāšos tie lido simtiem kilometru tālu, līdz sasniedz piemērotu sālsezeru, kur būvēt ligzdu un perēt mazuļus. Interesanti, ka flamingi no citiem Austrumāfrikas lūzumzonas ezeriem dodas migrācijas lidojumā tajā pašā laikā.

No neglīteņa par skaistuli

Ligzdošanai flamingi izvēlas grūti pieejamus ezerus. Ir svarīgi, lai vieta būtu nomaļa, jo ligzdošanas kolonija ir ļoti jutīga pret traucējumiem. Ja putnus iztraucē, tie var pamest perēkļus uz visiem laikiem.

Kolonijā valda pamatīga rosība. Pēc ierašanās flamingi ar lielu entuziasmu ķeras pie ligzdu būves. Noliekuši garos kaklus, tie sašķūrē dubļus, putnu mēslus un nedaudz spalvu konusveidīgās, apmēram 40 centimetru augstās kaudzēs. Kaudzes augšgalā ir neliela iedobe, kas neļauj vienīgajai olai ieripot seklajā, sārmainajā ūdenī. Drīz vien kolonijā sāk šķilties tūkstošiem putnēnu. Neskaitāmi pieaugušie putni lidinās šurpu turpu, piegādājot barību izsalkušajiem mazuļiem un nenogurstoši tos aprūpējot.

Kad putnēni ir pietiekami paaugušies, lai varētu staigāt apkārt, vecāki piepeši tos atstāj un pārlido uz citu ezera daļu, kas ir bagātāka ar zilganzaļajām aļģēm. Tikuši projām no negausīgajiem mazuļiem, flamingi izmanto izdevību kādu brīdi netraucēti baroties un atjaunot spēkus. Daži pieaugušie putni, kas palikuši pie ligzdām, savāc mazos flamingus milzīgā barā. Šo ”bērnaukļu” modro acu uzraudzībā trokšņainie jaunuļi dodas pāri sāļainajiem klajumiem, lai pievienotos vecākiem. Apbrīnojamā kārtā pieaugušie flamingi spēj atrast juceklīgajā barā savu bērnu un turpina par to rūpēties.

Mazie flamingi ir lempīgi radījumi, kas nepavisam neatgādina savus elegantos vecākus. To kājas un kakli ir īsi, knābji taisni un spalvas — neizteiksmīgi baltas. Tomēr paiet kāds laiks, un mazās kājiņas sāk stiepties garumā, kakls augdams sāk mest loku, savukārt knābja gals noliecas uz leju un iegūst unikālo, vienīgi flamingiem raksturīgo formu. Paiet divi trīs gadi, līdz kamēr neizskatīgie putnēni pārtop par krāšņiem skaistuļiem, kuru košās spalvas kvēlo kā liesmas. Tad tie atrod sev pāri un pievienojas gigantiskajiem sārto flamingu bariem, kas izdaiļo daudzos Austrumāfrikas lūzumzonas sālsezerus.

Graciozo flamingu trauslais skaistums palīdz saskatīt dabā Radītāja roku. Ir patīkami redzēt savvaļā šos brīnišķīgos putnus un dzirdēt to balsis, bet tas vēl nav viss — tie arī vairo mūsu pateicību to apbrīnojamajam Radītājam, Dievam Jehovam.

[Attēls 17. lpp.]

Sārtie flamingi

[Attēls 17. lpp.]

Mazie flamingi

[Attēls 18. lpp.]

Flamingu mazuļi nepavisam nav līdzīgi saviem elegantajiem vecākiem