Smaida lielais spēks
Smaida lielais spēks
TAS ilgst īsu mirkli, bet atmiņā var palikt uz visu mūžu. Tam ir neizsakāma vērtība, tomēr neviens cilvēks nav tik nabadzīgs, ka nespētu ar to dalīties, un neviens cilvēks nav tik bagāts, ka viņam to nevajadzētu. Par ko ir runa? Par smaidu.
Smaids ir sejas muskuļu kustības, ko izraisa labsajūta un prieks. Zīdainis sāk smaidīt jau pirmajās nedēļās pēc dzimšanas, un vecākos mazuļa pirmie smaidi izraisa lielu sajūsmu, pat lepnumu. Tomēr bērna pirmie smaidi ir tikai refleksīvas jeb neapzinātas muskuļu kustības. Kā skaidro speciālisti, šāds smaids bieži vien parādās, kad bērns miegā sapņo, un acīmredzot tas ir saistīts ar noteiktām sajūtām un centrālās nervu sistēmas darbību. Pat tad, kad cilvēks ir jau pieaudzis, pēc ieturētas maltītes vai klausoties mūziku viņa sejā joprojām var parādīties refleksīvais smaids.
Apmēram sešu nedēļu vecumā zīdainis sāk smaidīt, ieraugot kādu vai dzirdot kāda balsi. Šāds apzināts, draudzīgs smaids ielīksmo visus — gan bērnus, gan pieaugušos. Tiek pat uzskatīts, ka šāds smaids nāk par labu cilvēka veselībai. Kā skaidro runas speciālisti Mirta Mano un Rubens Delauro, kas vada kursus ”Smaids un veselība”, kuros cilvēki mācās, kā uzlabot savu veselību ar smaida un citu paņēmienu palīdzību, smaids rada elektriskos impulsus, kas ietekmē hipofīzes dziedzeri. Savukārt šis dziedzeris sekmē endorfīna atbrīvošanos smadzenēs, un endorfīns labvēlīgi ietekmē noskaņojumu.
Smaids ir ļoti vērtīgs arī tāpēc, ka tas pozitīvi ietekmē citus. Sirsnīgs smaids bez vārdiem pauž mūsu jūtas, vienalga, vai mēs smaidām, kad sasveicināmies, izrādām simpātijas vai kādu uzmundrinām. Reizēm, tikai paskatoties uz bērna sirsnīgo smaidu fotogrāfijā, mūsu seja jau atplaukst smaidā.
Draudzīgs smaids mums palīdz justies brīvākiem un labāk tikt galā ar dzīves grūtībām. Bībelē ir ieteikts: ”Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu.” (Salamana Pamācības 3:27.) Smaids ir vienkāršs paņēmiens, kā mēs varam labvēlīgi ietekmēt sevi un citus. Vai nebūtu labi, ja mēs censtos pēc iespējas vairāk izmantot šo vērtīgo dāvanu — sirsnīgu smaidu?