Žogs, kas ietekmē laikapstākļus

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

SAVULAIK tas šķērsoja visu Rietumaustrālijas štatu no ziemeļiem līdz dienvidiem. 1907. gadā, kad šis 1833 kilometru garais koka un stiepļu žogs bija pabeigts, tas bija garākais šāda veida nožogojums pasaulē. Tā oficiālais nosaukums bija Žogs aizsardzībai pret trušiem nr. 1.

Kā norāda pats nosaukums, sākotnējais tā būvēšanas mērķis bija apturēt trušu ”armiju”, kas 19. gadsimta beigās strauji virzījās uz Austrālijas rietumiem. Liela daļa šī simtgadīgā žoga joprojām atrodas savā vietā. Taču pēdējos gados tas ir piesaistījis zinātnieku uzmanību pavisam negaidīta iemesla dēļ. Pēc visa spriežot, šis cilvēku rokām izveidotais šķērslis netieši ietekmē vietējo klimatu.

Pirms mēs centīsimies noskaidrot, kā šim žogam, kura augstums tikko pārsniedz vienu metru, var būt šāda ietekme, uzzināsim nedaudz par tā vēsturi.

Neveiksmīgā cīņa

Lai apstādinātu trušu migrāciju, ap 400 strādnieku no 1901. līdz 1907. gadam būvēja Žogu aizsardzībai pret trušiem nr. 1. ”Šī šķēršļa celšanai tika piegādātas aptuveni 8000 tonnas materiālu, kurus līdz sauszemei attransportēja ar kuģiem, pēc tam līdz noliktavām aizveda ar vilcienu, bet līdz celtniecības vietām kontinenta iekšienē nogādāja ar zirgiem, kamieļiem un ēzeļiem,” informē Rietumaustrālijas Lauksaimniecības departaments.

Žogam abās pusēs strādnieki attīrīja trīs metru platu joslu. Nocirstie koki tika izmantoti par žoga mietiem, bet vietās, kur koku nebija, tika uzstādīti metāla mieti. Kad darbs bija galā, cauri visam kontinentam bija uzbūvēta ne tikai barjera aizsardzībai pret trušiem, bet arī vienkāršs zemes ceļš.

Ievirzot trušu pūļus iežogotās platībās, kur tie nobeidzās, žogs darbojās kā gigantisks tīkls. Taču vietām truši spēja tikt žogam pāri. Kā viņiem tas izdevās? Tā kā trušu bari nepārtrauktā plūsmā virzījās uz rietumiem, pie žoga sakrājās veselas kaudzes ar beigtiem trušiem, pa kuriem dzīvie truši rāpās augšā un lēca žogam pāri. Tad tika uzbūvēti vēl divi žogi, kas atzarojās no pirmā. Visas šīs aizsargsistēmas kopējais garums bija 3256 kilometri.

Darbs, kas prasīja lielu izturību

Bija nedaudz cilvēku, kuru pienākums bija sekot, lai šis milzīgais nožogojums būtu labā stāvoklī. F. Brūmhols, viens no žoga uzraugiem, savā grāmatā The Longest Fence in the World (Garākais žogs pasaulē) raksta: ”Uzrauga pienākumos ietilpa.. uzturēt kārtībā žogu un tam līdzās esošo ceļu.., izcirst krūmus un kokus noteikta platuma joslā abpus žogam, rūpēties, lai ik pa aptuveni 20 jūdzēm [32 kilometriem] ierīkotie vārti būtu labā stāvoklī un izvākt no iežogotajām teritorijām beigtos trušus.”

Veikt šos uzrauga pienākumus, jādomā, bija viens no vientuļākajiem darbiem pasaulē. Kopā ar saviem vienīgajiem biedriem — kamieļiem — katrs uzraugs rūpējās par šķietami bezgalīgu žoga posmu, kura gals pazuda tālumā aiz apvāršņa. Dažiem uzraugiem bija liegta pat kamieļu sabiedrība, un viņi pa grambaino ceļu gar viņiem uzticēto žoga posmu brauca ar velosipēdu. Mūsdienās to, kas no žoga ir atlicis, uzraugi aprūpē, pārvietojoties ar samērā ērtām apvidus automašīnām.

Ne tik efektīvs, kā cerēts, tomēr noderīgs

Kaut arī žogam neizdevās apturēt trušu uzvaras gājienu, tas izrādījās efektīvs līdzeklis aizsardzībai pret citu ”kaitnieku” — Austrālijas putnu emu. 1976. gadā vairāk nekā 100 000 šo lielo, nelidojošo putnu nolēma migrēt uz auglīgajiem lauksaimniecības rajoniem, kas atrodas uz rietumiem no žoga. Nonākuši līdz žogam, tie tālāk netika. Gandrīz 90 000 emu nācās nošaut, taču lielākā daļa tā gada ražas tika izglābta.

Kopš tā laika žogs 1170 kilometru garumā ir ticis vai nu nostiprināts, vai pārbūvēts, lai pasargātu Rietumaustrālijas viegli izpostāmos lauksaimniecības  rajonus no migrējošu emu un klaiņojošu savvaļas suņu bariem. Šis žogs ir kļuvis par sava veida demarkācijas līniju, no kuras uz austrumiem plešas Austrālijas vidienes tuksnesis, bet uz rietumiem — cilvēku rokām iekoptie, ražīgie tīrumi.

Žogs un laikapstākļi

Žoga acīmredzamā ietekme uz vietējo klimatu varētu būt izskaidrojama ar kraso atšķirību starp augu valsti žoga vienā un otrā pusē. Zinātniskajā žurnālā The Helix bija teikts: ”Lai cik neticami tas izklausītos, no žoga uz austrumiem nokrišņu daudzums ir palielinājies, bet uz rietumiem — samazinājies.” Tāpēc savvaļas augiem žoga austrumu pusē pastāvīgi pietiek ar lietus ūdeni, turpretī zemkopjiem rietumu pusē arvien vairāk jāpaļaujas uz apūdeņošanu. Minot vienu no iespējamajiem šo izmaiņu iemesliem, žurnālā ir paskaidrots: ”Lauksaimniecības kultūras, kurām ir sekla sakņu sistēma, iztvaiko mazāk ūdens nekā savvaļas augi, kuru saknes ir daudz dziļākas.”

Komentējot vēl vienu faktoru, kas varētu izraisīt minētās laikapstākļu atšķirības, klimatoloģijas profesors Toms Laions norāda: ”Mūsu teorija ir šāda: tā kā savvaļas augi pārsvarā ir daudz tumšāki par lauksaimniecības kultūrām, tie izstaro atmosfērā vairāk siltuma un izraisa.. atmosfēras turbulenci, kas savukārt sekmē mākoņu veidošanos.”

Tiesa, Žogs aizsardzībai pret trušiem nepaglāba Rietumaustrālijas zemkopjus no trušu uzbrukuma, bet tas, ko šī savdabīgā laikapstākļu siena māca par tālredzības svarīgo nozīmi zemes izmantošanā, joprojām ir noderīgs.

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Žogs aizsardzībai pret trušiem nr. 1

[Attēls 15. lpp.]

Truši

[Attēls 15. lpp.]

Uzraugs savā postenī 20. gadsimta sākumā

[Attēls 15. lpp.]

Emu

[Attēls 15. lpp.]

1833 kilometru garais Žogs aizsardzībai pret trušiem nr. 1 bija garākais nepārtrauktais žogs pasaulē. Tas iezīmēja robežu starp tuksnesīgajiem apgabaliem un lauksaimniecības rajoniem, radot savdabīgu laikapstākļu sienu

[Norādes par attēlu autortiesībām 15. lpp.]

Visi krāsainie fotoattēli: Department of Agriculture, Western Australia; augšā vidū: Courtesy of Battye Library Image number 003582D