Ticības pārbaudījumi nacistu režīma laikā

PASTĀSTĪJIS ANTONS LETONJA

1938. gada 12. martā Hitlera armija šķērsoja Austrijas robežu. Radiopārraidēs tika skandināti marši un izkliegti politiski saukļi. Manā dzimtenē Austrijā patriotisms sita augstu vilni.

KAD Hitlers bija okupējis Austriju, sabiedrībā valdīja milzīgs pacēlums. Daudzi cerēja, ka Hitlera ”tūkstošgadu reihs” darīs galu nabadzībai un bezdarbam. Pat katoļu mācītāji, aizdegušies patriotiskās jūtās līdz ar visu tautu, salutēja Hitleram.

Kaut gan man tolaik bija tikai deviņpadsmit gadi, es neļāvos vispārējai eiforijai, ko bija radījuši Hitlera solījumi. Es neticēju, ka cilvēku valdības kādreiz spēs atrisināt cilvēces problēmas.

Uzzinām Bībeles patiesību

1919. gada 19. aprīlī Austrijas pilsētā Donavicā pasaulē nācu es, trešais un jaunākais bērns savā ģimenē. Mans tēvs bija ogļracis, kas smagi pūlējās, pelnīdams iztiku. 1923. gadā tēvs nolēma, ka mūsu ģimenei jāpārceļas uz Franciju, un ar laiku viņš atrada darbu kalnrūpniecības pilsētā Ljevēnā. Savu politisko uzskatu dēļ tēvs uz reliģiju skatījās ar aizdomām, bet māte bija dedzīga katoliete. Mums, bērniem, mamma centās ieaudzināt ticību Dievam, un viņa ik vakaru kopā ar mums lūdza Dievu. Laika gaitā tēva nepatika pret reliģiju pieauga tik ļoti, ka viņš aizliedza mammai apmeklēt baznīcu.

Divdesmito gadu beigās mēs iepazināmies ar kādu dienvidslāvu izcelsmes puisi, vārdā Vincents Platais, kuru mēs iesaucām par Vinko. Viņš satikās ar Bībeles pētniekiem, kā tolaik bija pazīstami Jehovas liecinieki, un nepagāja ne ilgs laiks, kad mūsu ģimeni sāka apciemot kāds Bībeles pētnieks. Tā kā tēvs bija aizliedzis mammai iet uz baznīcu, mammu nodarbināja jautājums, vai Dievu var pielūgt mājās, un reiz viņa to pavaicāja Vinko. Viņš pievērsa uzmanību vārdiem no Apustuļu darbiem 17:24, kur sacīts, ka Dievs ”nemājo rokām celtos tempļos”, un paskaidroja, ka mājas ir gluži piemērota vieta Dieva pielūgsmei. Tas mammai gāja pie sirds, un viņa sāka apmeklēt sapulces, kas norisinājās Bībeles pētnieku mājās.

Tēvs pieprasīja, lai mamma pārtrauktu nodarboties ar šīm ”muļķībām”, kā viņš tās nosauca. Lai mēs nekontaktētos ar Bībeles pētniekiem, tēvs pat uzstāja, ka mums visiem svētdienās esot jāapmeklē mise! Kad māte kategoriski atteicās to darīt, tēvs nolēma, ka man ir jākalpo par altāra zēnu. Kaut gan mamma ņēma vērā tēva vēlmes šajā jautājumā, tomēr tajā pašā laikā viņa turpināja man mācīt Bībeles principus, cenzdamās panākt, lai tie skartu manu sirdi un prātu,  un veda mani sev līdzi uz Bībeles pētnieku sapulcēm.

1928. gadā Vinko un mana māsa Jozefīne jeb Pepi, kā mēs viņu saucām, kristījās, apliecinot, ka ir veltījuši savu dzīvi Jehovam. Pēc kāda laiciņa viņi apprecējās, un vēl pēc gada Ljevēnā viņiem piedzima meita Finī. Kad bija pagājuši trīs gadi, manu māsu ar vīru uzaicināja kalpot pilnu slodzi Dienvidslāvijā, kur tolaik Jehovas liecinieku darbība tika ierobežota. Kaut gan Vinko un Pepi saskārās ar daudzām grūtībām, viņi kalpoja Jehovam ar neizsīkstošu prieku un dedzību. Vērojot viņu dzīvi, man radās vēlēšanās kļūt par pilnas slodzes kalpotāju.

Garīga izaugsme

Diemžēl nesaskaņu dēļ beigu beigās 1932. gadā mani vecāki izšķīrās. Mēs ar māti atgriezāmies Austrijā, bet vecākais brālis Vilhelms (Villijs) palika Francijā. Kopš tā laika man tikpat kā pazuda kontakti ar tēvu. Viņš neizmainīja savu nostāju pret mums līdz pat savai nāvei.

Mēs apmetāmies uz dzīvi kādā Austrijas ciematā, Gamlicā. Tuvākajā apkārtnē nebija nevienas Jehovas liecinieku draudzes, tāpēc mamma pati regulāri apsprieda ar mani kādu materiālu no bībeliskām publikācijām. Mums par prieku kāds liecinieks, vārdā Eduards Vohints, bija gatavs divreiz mēnesī no Grācas ar riteni mērot aptuveni 120 kilometrus vienā virzienā vien, lai mūs garīgi stiprinātu.

Nacistu varmācīgās valdīšanas sākumā 1938. gadā brāli Vohintu arestēja. Mēs bijām satriekti, kad uzzinājām, ka viņš ir nonāvēts ar gāzi tā saucamajā Lincas eitanāzijas institūtā. Domājot par Eduarda izcilo ticību, mēs smēlāmies spēkus, lai turpinātu uzticīgi kalpot Jehovam.

Liktenīgais 1938. gads

Jehovas liecinieku darbība Austrijā bija aizliegta kopš 1935. gada. Kad 1938. gadā Austrijā ienāca Hitlera armija, sludināt kļuva ārkārtīgi bīstami. Mūsu kaimiņi zināja, ka mēs ar mammu esam Jehovas liecinieki, tāpēc mēs nolēmām nepievērst sev lieku uzmanību. Es pat sāku nakšņot šķūnī, lai nacistiem būtu grūtāk mani notvert.

1938. gada sākumā es beidzu skolu un sāku strādāt kādā maiznīcā. Es atteicos teikt ”Heil Hitler!”, kā arī kļūt par Hitleriskās jaunatnes savienības locekli, tāpēc mani atlaida no darba. Toties manī vairāk nekā jebkad iepriekš nostiprinājās vēlēšanās kristīties, lai apliecinātu savu veltīšanos Dievam Jehovam.

Mēs abi ar mammu kristījāmies 1938. gada 8. aprīlī. Tas notika naktī, kad mēs un vēl septiņi Bībeles pētnieki bijām sapulcējušies kādā būdiņā, kas atradās mežā, nost no cilvēku acīm. Pēc kristīšanās runas mēs ik pēc desmit minūtēm viens aiz otra pa šauru taciņu aizgājām līdz veļas mazgātavai, kur tikām kristīti kādā betona ūdens tvertnē.

1938. gada 10. aprīlī tika sarīkota tautas balsošana par Austrijas pievienošanu Vācijai, kaut gan patiesībā tas jau bija noticis. Visā valstī parādījās afišas ar aicinājumu ”Hitleram — jā!”. Tā kā mēs ar mammu ilgu laiku bijām uzturējušies Francijā, mums nebija Austrijas pavalstniecības un tāpēc mums nebija jābalso — šis fakts vēlāk mani paglāba no nāves. Tolaik Francis Gansters no Klāgenfurtes mums regulāri piegādāja žurnālu Sargtornis. Tas mums palīdzēja gūt garīgus spēkus no Dieva Rakstiem, kamēr vēl nebija sācis plosīties Otrais pasaules karš.

Mans brālis Villijs

Bija pagājuši jau vairāk nekā deviņi gadi, kopš mēs ar mammu aizbraucām no Francijas, un visu šo laiku mans brālis Villijs, kas bija četrus  gadus vecāks par mani, nebija devis par sevi nekādu ziņu. Mamma gan viņam bērnībā bija mācījusi Bībeli, tomēr viņš bija noticējis, ka Hitlera politiskā programma ir ceļš uz brīnišķīgu nākotni. 1940. gada maijā par nelikumīgu nacistisko darbību Villijam tika piespriesti divi gadi cietumsoda. Tomēr pēc neilga laika, kad Vācijas karaspēks okupēja Franciju, Villijs tika atbrīvots. Par godu šim notikumam viņš mums atsūtīja no Francijas kartīti. Mums bija prieks dzirdēt, ka Villijs ir dzīvs, tomēr mēs bijām šokēti, uzzinot, par ko viņš ir kļuvis.

Tā kā Villijam bija labas attiecības ar SS (Schutzstaffel, Hitlera izlases vienību), kara laikā viņš mūs varēja bieži apciemot. Hitlera militārie panākumi Villiju bija apžilbinājuši. Gandrīz vienmēr, kad es mēģināju pievērst viņa uzmanību tam, par kādu cerību uz nākotni stāstīts Bībelē, viņš mani pārtrauca, teikdams: ”Muļķības! Paskaties, kā virzās Hitlera zibenskarš! Vācieši drīz valdīs pār pasauli!”

Kādu dienu 1942. gada februārī, kad Villijs kārtējo reizi viesojās mūsu mājās, es viņam parādīju Jehovas liecinieku izdoto grāmatu Ienaidnieki. Man par lielu pārsteigumu, viņš to paņēma un nenolika malā, kamēr nebija izlasījis līdz galam. Mans brālis bija sācis saprast, ka Hitlera režīms ir lemts neveiksmei. Kā izrādījās, viņš bija atbalstījis necilvēcīgu politiku un tagad nekavējoties gribēja labot savu kļūdu.

Villijs aizstāv Bībeles patiesību

Kad Villijs ieradās pie mums nākamajā mēnesī, viņš bija jau pavisam cits cilvēks. Atceros, kā viņš man toreiz sacīja: ”Anton, es esmu uz nepareizā ceļa.”

”Villij,” es atteicu, ”drusku tā kā par vēlu to esi sapratis.”

”Nē, es nedomāju, ka par vēlu,” viņš atbildēja. ”Bībelē ir sacīts, ka mums ir jādara tas, kas pienākas, kamēr vien mēs esam dzīvi, un, paldies Dievam, es joprojām esmu dzīvs.” (Salamans Mācītājs 9:10.)

”Un ko tad tu domā darīt?” es vaicāju.

”Es vairs netaisos palikt armijā,” viņš atbildēja. ”Saraušu saites ar nacistiem un tad jau manīs, kas būs tālāk.”

Villijs steidzīgi devās uz Dienvidslāviju, lai vēlreiz satiktos ar Pepi, kas dzīvoja Zagrebā. Šeit kādu laiciņu Villijs apmeklēja aizliegtās Jehovas liecinieku sapulces, un pēc tam viņš tika slepeni kristīts. Beidzot ”pazudušais dēls” bija atgriezies. (Lūkas 15:11—24.)

Lai Francijā nekristu nacistu rokās, Villijs mēģināja šķērsot robežu un tikt uz Šveici, tomēr viņu notvēra Vācijas militārā policija. Berlīnē Villiju nodeva kara tiesai, un 1942. gada 27. jūlijā par dezertēšanu viņam piesprieda nāvessodu. Pirms tam man deva atļauju apmeklēt Villiju Tēgeles militārajā cietumā. Mani ieveda kādā mazā telpā, un drīz vien, pieķēdēts sargam, tajā ienāca arī Villijs. Man bija tik grūti uz to noskatīties, ka acīs saskrēja asaras. Apskauties mums neļāva, un mūsu rīcībā bija tikai 20 minūtes, lai mēs pateiktu viens otram ardievas.

Pamanījis manas asaras, Villijs sacīja: ”Anton, kāpēc tu raudi? Tev būtu jāpriecājas. Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir ļāvis atrast patiesību no jauna. Ja es būtu miris par Hitleru, man nebūtu nekādas cerības. Bet, tā kā es mirstu par Jehovu, es esmu pārliecināts, ka tikšu augšāmcelts un kādu dienu mēs atkal satiksimies.”

Savā atvadu vēstulē Villijs mums rakstīja: ”Mūsu dārgais Dievs, kam es kalpoju, dod man visu nepieciešamo un noteikti stiprinās mani līdz galam, lai es spētu izturēt un paliktu uzvarētājs. Man vēlreiz jāsaka — esiet droši, ka man nav nekā, ko nožēlot, un ka es esmu saglabājis nelokāmu ticību mūsu Kungam.”

1942. gada 2. septembrī Brandenburgas cietumā netālu no Berlīnes Villijam 27 gadu vecumā tika izpildīts nāvessods. Viņa piemērs apstiprina vārdus no Filipiešiem 4:13: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.”

Vinko saglabā uzticību līdz nāvei

1941. gadā Dienvidslāvijā ienāca vācu armija, tāpēc Pepi, viņas vīrs Vinko un 12 gadus vecā  meita Finī bija spiesti atgriezties Austrijā. Līdz tam laikam lielākā daļa Austrijas Jehovas liecinieku bija ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs. Neviens no manas māsas ģimenes nebija Vācijas pilsonis, tāpēc viņus nosūtīja piespiedu darbos uz kādu saimniecību Austrijas dienvidos, netālu no mūsu mājas.

Vēlāk 1943. gada 26. augustā gestapo (nacistu slepenpolicija) arestēja Vinko. Kad Finī mēģināja atvadīties no tēva, policijas priekšnieks iesita viņai tik spēcīgi, ka meitene aizlidoja līdz otram istabas galam. Gestapo bieži pratināja un brutāli piekāva Vinko, un visbeidzot viņu nosūtīja uz Štādelheimas cietumu Minhenē.

1943. gada 26. oktobrī slepenpolicija mani arestēja darba vietā, un arī es tiku nosūtīts uz Štādelheimas cietumu, kur priekšā jau bija Vinko. Tā kā es brīvi runāju franču valodā, mani izmantoja par tulku, lai sazinātos ar franču karagūstekņiem. Pastaigu laikā cietuma pagalmā man pavērās iespēja sastapt Vinko un apmainīties ar viņu jaunumiem.

Beigu beigās Vinko tika piespriests nāvessods. Viņu apsūdzēja tajā, ka viņš piegādā Jehovas lieciniekiem uz Bībeli balstītu literatūru, kā arī tajā, ka viņš materiāli atbalsta liecinieces, kuru vīri atrodas koncentrācijas nometnēs. Vinko pārveda uz to pašu cietumu Berlīnes tuvumā, kur ar nāvi tika sodīts Villijs, un 1944. gada 9. oktobrī Vinko tika izpildīts nāvessods.

Vinko pēdējā tikšanās ar ģimeni bija ārkārtīgi smaga. Mana māsa ar meitu ieraudzīja Vinko sasistu un iekaltu ķēdēs. Šo važu dēļ Vinko bija visai grūti viņas apskaut. Tā bija pēdējā reize, kad Finī, kurai tolaik bija četrpadsmit gadi, redzēja tēvu. Viņai joprojām stāv prātā tēva pēdējie vārdi: ”Rūpējies par mammu, Finī!”

Pēc tēva nāves Finī atņēma mātei un lika viņai dzīvot kādā nacistu ģimenē, kas viņu mēģināja ”pāraudzināt”. Bieži vien meiteni brutāli sita. Kad padomju armija ienāca Austrijā, krievi šo ģimeni, kas tik nežēlīgi bija izturējusies pret Finī, nošāva. Viņi uzskatīja šos cilvēkus par pazīstamiem nacistiem.

Pēc kara mana māsa turpināja kalpot Jehovam pilnu slodzi. Līdz pat savai nāvei 1998. gadā viņa kopā ar savu otro vīru Hansu Forsteru kalpoja Jehovas liecinieku Šveices filiālē. Finī sekoja savu vecāku paraugam un joprojām uzticami kalpo patiesajam Dievam Jehovam. Šobrīd viņa dzīvo Šveicē.

Beidzot brīvība

1945. gada sākumā mūsu cietums, tāpat kā daudzas citas ēkas Minhenē, cieta no bombardēšanas. Pilsēta gulēja drupās. Es biju pavadījis cietumā jau pusotru gadu, līdz beidzot pienāca diena, kad manai lietai bija jātiek izskatītai tiesā. Tiesai bija jānotiek tieši divas nedēļas pirms 1945. gada 8. maija — datuma, kas oficiāli tika pasludināts par kara beigām. Tiesā man uzdeva jautājumu: ”Vai jūs esat gatavs pildīt militāro dienestu?”

”Cietumniekiem nav atļauts nēsāt formas tērpu un teikt ”Heil Hitler!”” es atteicu. Kad man jautāja, vai es būtu gatavs doties vācu armijā, es sacīju: ”Lūdzu, parādiet man dokumentus par iesaukšanu armijā, un pēc tam es jūs informēšu par savu lēmumu.”

 Karš tūlīt arī bija galā, un man pateica, ka es varu būt brīvs. Neilgi pēc tam es pārcēlos uz Grācu, kur bija izveidota neliela liecinieku draudze, kas sastāvēja no 35 cilvēkiem. Šobrīd Grācā un tās apkaimē ir veselas astoņas draudzes.

Mīlošs palīgs

Īsi pēc kara beigām es iepazinos ar Helēnu Dunsti, gados jaunu skolotāju, kas bija bijusi nacistu partijas biedre. Šī sieviete bija pilnībā vīlusies nacismā. Mūsu pirmās sarunas laikā Helēna man jautāja: ”Kā tas var būt, ka jūs vienīgie zināt, ka Dieva vārds ir Jehova, bet citi to nezina?”

”Tas ir tāpēc, ka lielākoties cilvēki nepēta Bībeli,” es atbildēju. Pēc tam es viņai Bībelē parādīju Dieva vārdu.

”Ja reiz Bībelē teikts, ka Dieva vārds ir Jehova, mums par to jāstāsta citiem!” izsaucās Helēna. Drīz vien viņa sāka sludināt Bībeles patiesību apkārtējiem cilvēkiem un pēc gada, simbolizējot savu veltīšanos Jehovam, kristījās. 1948. gada 5. jūnijā mēs apprecējāmies.

1953. gada 1. aprīlī mēs abi uzsākām pilnas slodzes kalpošanu. Pēc kāda laika mūs uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 31. grupā. Mācības noritēja netālu no Soutlānsingas (Ņujorkas štats). Mums bija liels prieks, ka varējām mācīties kopā ar brāļiem un māsām no 64 valstīm un izjust sirsnīgo gaisotni, kas šeit valdīja.

Pēc izlaiduma mūs norīkoja atpakaļ uz Austriju. Vairākus gadus mēs ceļojām no vienas draudzes uz otru, cenzdamies garīgi stiprināt brāļus un māsas. Vēlāk mūs uzaicināja kalpot Jehovas liecinieku Luksemburgas filiālē un vēl pēc kāda laika — Vīnes filiālē (Austrija). 1972. gadā mēs sākām mācīties serbhorvātu valodu, lai varētu sludināt daudzajiem strādniekiem, kas bija ieceļojuši Vīnē no Dienvidslāvijas. Tagad Vīnē ir astoņas serbhorvātu valodas draudzes, kurās var sastapt cilvēkus tikpat kā no visām Eiropas malām.

2001. gada 27. augustā Helēna nomira. Visus 53 laimīgos mūsu laulības gadus mana dārgā sieva Helēna bija man uzticams palīgs un biedrs. Kopš viņas nāves cerība uz augšāmcelšanu man nozīmē īpaši daudz.

Dieva mīlestība mani stiprina

Kaut gan dzīvē man ir nācies pieredzēt dažādas traģēdijas, es vēl aizvien ar prieku strādāju Austrijas birojā. Nesen, kad tika rīkota izstāde ”Aizmirstie nacistu režīma upuri”, man bija iespēja pastāstīt, ko es esmu pieredzējis. Kopš 1997. gada šī izstāde ir bijusi organizēta 70 Austrijas pilsētās, un tās ietvaros bijušie nacistu cietumu un koncentrācijas nometņu ieslodzītie varēja pastāstīt par to, kādu ticību un drosmi nacistu vajāšanu laikā parādīja patiesie kristieši.

Es uzskatu par lielu priekšrocību, ka personiski esmu pazinis šādus uzticīgus Dieva kalpus. Viņu dzīve ir spilgts apstiprinājums vārdiem no vēstules romiešiem 8:38, 39: ”Ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”

[Attēls 17. lpp.]

Mūsu ģimene 1930. gadā (no kreisās uz labo): es, Pepi, tēvs, Villijs, mamma un Vinko

[Attēls 18. lpp.]

Mans brālis Villijs neilgi pirms soda izpildes

[Attēls 19. lpp.]

Gan es, gan Vinko bijām ieslodzīti Štādelheimas cietumā Minhenē

[Attēli 19. lpp.]

Vinko meitai Finī bija jādzīvo pie kādas nežēlīgas nacistu ģimenes; līdz pat šai dienai viņa ir saglabājusi uzticību Dievam

[Attēls 20. lpp.]

Visus 53 mūsu laulības gadus Helēna man bija brīnišķīgs biedrs

[Attēls 20. lpp.]

Stāstu par pieredzēto izstādē ”Aizmirstie nacistu režīma upuri”