Dziļāks ieskats cēloņos un sekās

”Es biju izsalcis, un jūs izveidojāt komisiju, lai izpētītu manu izsalkumu. Es biju bez pajumtes, un jūs sastādījāt ziņojumu par manu bēdīgo stāvokli. Es biju slims, un jūs noorganizējāt konferenci par trūcīgo cilvēku problēmām. Jūs esat izpētījuši visus manas nožēlojamās dzīves aspektus, un tomēr es joprojām esmu izsalcis, bez pajumtes un slims.” (Autors nezināms)

KAUT ARĪ dažādas pasaules organizācijas ir centušās izskaust ar pārtikas trūkumu saistītās problēmas, uz tām liktās cerības nav attaisnojušās. Piemēram, Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Pasaules pārtikas konferencē, kas notika 1996. gadā, tika izvirzīts mērķis līdz 2015. gadam uz pusi (tas ir, līdz 400 miljoniem) samazināt to cilvēku skaitu, kas cieš no nepietiekama uztura. *

 Kaut arī kopš tā laika zināmi panākumi ir gūti, nesenajā FAO ziņojumā The State of Food Insecurity in the World 2001 ir minēts: ”Nepietiekama uztura novārdzināto cilvēku skaita samazināšana norit lēnāk, nekā bija iecerēts.” Tas vedina domāt, ka konferencē izvirzītais mērķis tik drīz netiks sasniegts. Turklāt šajā ziņojumā ir atzīts, ka ”to cilvēku skaits, kas cieš no pārtikas trūkuma, lielākajā daļā attīstības valstu ir ievērojami pieaudzis”.

Kāpēc šo pretinieku ir tik grūti uzveikt? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms noskaidrosim, ko sevī ietver jēdziens uzturvielu trūkums jeb malnutrīcija, un pēc tam ielūkosimies šīs problēmas cēloņos un sekās.

Kas izraisa malnutrīciju?

Par malnutrīciju runā tad, ja ķermeņa šūnas nesaņem nepieciešamās uzturvielas, un parasti to izraisa divu faktoru kombinācija: 1) olbaltumvielu, kaloriju, vitamīnu un minerālvielu trūkums uzturā un 2) bieža saslimšana ar infekcijas slimībām.

Tādas slimības kā caureja, masalas, malārija un elpceļu saslimšanas novārdzina organismu un izraisa barības vielu zudumu. Slimniekam mazinās apetīte, viņš mazāk ēd, un tas veicina uzturvielu trūkumu organismā. No otras puses, bērns, kas cieš no uzturvielu trūkuma, ir daudz uzņēmīgāks pret dažādām infekcijām. Tā rodas apburtais loks, kas palielina to cilvēku skaitu, kuri mirst olbaltumvielu un kaloriju deficīta dēļ.

Kāpēc no uzturvielu trūkuma lielākoties cieš bērni? Tāpēc, ka viņi aug un augšanas procesā ir nepieciešams lielāks kaloriju un olbaltumvielu daudzums. Līdzīgu iemeslu dēļ uzturvielu deficīts var iestāties grūtniecēm un zīdītājām.

Bieži bērns saskaras ar uzturvielu trūkumu vēl pirms dzimšanas. Mātei, kas nav saņēmusi pietiekamu uzturu pirms grūtniecības un tās laikā, bērns piedzimst ar pazeminātu svaru. Ja šādu bērnu pāragri atšķir no krūts, nepareizi baro un viņš dzīvo nehigiēniskos apstākļos, viņš var kļūt par malnutrīcijas upuri.

Nesaņēmis nepieciešamās barības vielas, bērns neaug un pienācīgi neattīstās. Viņš daudz raud un ir ļoti slimīgs. Stāvoklim pasliktinoties, viņš acīmredzami izdilst, viņa acis iekrīt, avotiņš (vieta galvaskausa vidū, kur vēl nav saauguši galvaskausa kauli) iegrimst, āda zaudē elastīgumu un ķermeņa spēja uzturēt optimālo temperatūru pazeminās.

Uzturvielu nepietiekamība, kas kavē bērna augšanu, var izpausties arī citādi, piemēram, bērns neuzņem pietiekamā daudzumā minerālvielas (galvenokārt dzelzi, jodu un cinku) un vitamīnus (jo īpaši A vitamīnu). Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonda (UNICEF) ziņām, ap 100 miljoniem bērnu visā pasaulē ir A vitamīna deficīts, kas izraisa aklumu. Šī vitamīna trūkums arī novājina bērna imūnsistēmu un pazemina organisma spējas cīnīties ar infekcijām.

Tālejošas sekas

Uzturvielu trūkums ļoti negatīvi ietekmē cilvēka organismu, jo īpaši bērna organismu. Tas var nodarīt kaitējumu jebkurai organisma sistēmai un orgānam, ieskaitot sirdi, nieres, kuņģi, zarnas, plaušas un smadzenes.

Saskaņā ar vairākiem pētījumiem, ja bērns pienācīgi neaug, cieš arī viņa garīgā attīstība un intelektuālās spējas. Kādā Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojumā tās tika nosauktas par pašām nopietnākajām nepietiekama uztura sekām.

Bērnībā pārciests uzturvielu trūkums par sevi atgādina arī tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis. UNICEF ar nožēlu atzīmēja: ”Tik liela mēroga intelektuālo spēju izšķērdēšana (turklāt gandrīz pilnībā novēršamu iemeslu dēļ) ir uzskatāma par noziegumu.” Tāpēc uzturvielu deficīta sekas ir jautājums, kas pelna nopietnu uzmanību. Nesenie pētījumi vedina domāt, ka pastāv saikne starp bērnībā pārciestu uzturvielu trūkumu un palielinātu risku vēlākos dzīves gados slimot ar tādām hroniskām kaitēm kā diabēts, kāda sirds slimība vai augsts asinsspiediens.

Taču, saskaņā ar UNICEF sniegto informāciju, uzturvielu nepietiekamība, kas izpaužas smagā formā, nav pati lielākā problēma: ”Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no visiem, kas ir miruši ar uzturvielu trūkumu saistītu iemeslu dēļ, ir cilvēki, kas ir cietuši no uzturvielu trūkuma nevis smagā, bet samērā vieglā un vidēji smagā  formā.” (Kursīvs mūsu.) Bērni, kas ir pārcietuši šāda veida uzturvielu trūkumu, vēl ilgi mēdz izjust tā sekas. Tāpēc ir tik svarīgi pievērst uzmanību simptomiem, kas liecina par uzturvielu deficītu, un nodrošināt bērnam pienācīgu ārstēšanu. (Skat. ielogojumu 7. lappusē.)

Dziļāki cēloņi

Kā jau tika atzīmēts, uzturvielu nepietiekamības tiešais cēlonis ir pārtikas trūkums. Taču pastāv arī dziļāki sociāli, ekonomiski, kā arī ar cilvēku kultūru un vidi saistīti iemesli. Galvenais no tiem ir nabadzība, kas ietekmē miljoniem cilvēku,  no kuriem lielākā daļa dzīvo attīstības valstīs. Taču nabadzība nav tikai malnutrīcijas cēlonis — tā ir arī sekas, jo uzturvielu trūkums samazina cilvēku darbaspējas, līdz ar to viņi slīgst vēl dziļākā nabadzībā.

Uzturvielu trūkumu veicina arī citi faktori, piemēram, zināšanu trūkums, kura dēļ izveidojas nepareizi ēšanas paradumi, un jau pieminētās infekcijas slimības. Tāpat liela nozīme ir tādiem ar sociālo vidi un kultūru saistītiem faktoriem kā nevienlīdzīga pārtikas sadale un sieviešu diskriminācija. Bieži sievietes ēd pēdējās un vismazāk — tātad pēc vīriešiem un mazāk nekā vīrieši —, un viņām ir liegta izglītība, kas ļautu viņām labāk rūpēties par bērniem.

Turklāt dažādi vides faktori (dabas katastrofas, kari u.c.) daudzviet negatīvi ietekmē pārtikas ražošanu. Ziņojumā The State of Food Insecurity in the World 2001 bija teikts, ka laikposmā no 1999. gada oktobra līdz 2001. gada jūnijam 22 valstis piemeklēja sausums, 17 valstis pieredzēja viesuļvētru vai plūdus, 14 valstīs norisinājās pilsoņu karš vai bruņoti konflikti, 3 valstis pārcieta ārkārtīgi aukstu ziemu un 2 valstīs notika zemestrīce.

Ārstēšana un profilakse

Kā var palīdzēt bērnam, kas cieš no nepietiekama uztura? Ja bērnam ir konstatēts smags uzturvielu trūkums, vislabāk ārstēšanos uzsākt slimnīcā. Kā teikts kādā medicīniskā rokasgrāmatā, ko ir sagatavojusi Pasaules veselības organizācija, vispirms ārsti novērtē bērna stāvokli un novērš infekcijas un organisma dehidratāciju. Ēdināšanu parasti uzsāk pakāpeniski, nereti sākumā izmantojot zondi. Šis atveseļošanās sākumposms var ilgt apmēram nedēļu.

Pēc tam seko rehabilitācijas periods. Bērnam atkal dod mātes pienu un ļauj ēst, cik vien viņš vēlas. Šajā periodā bērnam ir svarīgi izjust mīlestību un gādību, kas apbrīnojami labi spēj ietekmēt bērna attīstību. Māte tikmēr var mācīties rūpēties par savu bērnu — to pareizi barot un ievērot higiēnu —, lai novērstu stāvokļa atkārtotu pasliktināšanos. Pēc tam bērns no slimnīcas tiek izrakstīts, taču ir svarīgi ik pēc noteikta laika ierasties ar viņu slimnīcā vai poliklīnikā uz pārbaudēm.

Tomēr labāka par jebkādu ārstēšanu, protams, ir profilakse. Tāpēc daudzviet pasaulē valsts un privātās organizācijas ir izveidojušas pārtikas bagātināšanas programmas. Arī sabiedrība kopumā palīdz uzturvielu deficīta profilaksē, organizējot uzturmācības programmas, aizsargājot dzeramā ūdens krājumus, būvējot tualetes, uzkopjot apkārtni, finansiāli atbalstot vakcinācijas un sekojot bērnu augšanai un attīstībai.

Bet ko katrs personiski var darīt, lai pasargātu savu bērnu no uzturvielu trūkuma? Ielogojumā, kas atrodas 8. lappusē, ir minēti vairāki noderīgi ieteikumi. Papildus šiem padomiem bērnu dietoloģe Heorhina Tusēna iesaka mātēm ierasties ar bērnu pie pediatra septiņas dienas pēc bērna dzimšanas, nākamo reizi — kad bērns ir mēnesi vecs, un pēc tam ik pēc mēneša. Mātei ir jāmeklē profesionālu mediķu palīdzība arī tad, ja bērnam parādās organisma dehidratācijas simptomi, stipra caureja vai drudzis.

Kaut arī speciālistu ieteikumi palīdz uzlabot bērnu uzturu, jāatzīst, ka uzturvielu trūkums ir liela problēma — tik liela, ka cilvēkiem nav pa spēkam to atrisināt. Britu enciklopēdijā ir atzīts: ”Nespēja nodrošināt visus cilvēkus ar pienācīgu pārtiku un zināšanām par pareizu uzturu joprojām ir viena no aktuālākajām problēmām.” Vai pastāv cerība jebkad atrisināt šo sāpīgo problēmu?

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls 7. lpp.]

KĀ DIAGNOSTICĒ UZTURVIELU TRŪKUMU?

Kā mediķi var noteikt, vai bērns saņem pietiekami daudz uzturvielu? Viņi var analizēt dažādas pazīmes un simptomus, uzdot jautājumus par bērna ēdināšanu un veikt laboratoriskas analīzes. Taču visbiežāk viņi paļaujas uz diezgan vienkāršiem mērījumiem, kuros iegūtos datus salīdzina ar optimālajiem rādītājiem. Tas viņiem palīdz noteikt, no kāda veida uzturvielu trūkuma jeb malnutrīcijas bērns cieš un cik smags ir viņa stāvoklis.

Svarīgākie mērījumi ir bērna svars, garums un rokas apkārtmērs. Salīdzinot bērna svaru ar viņa vecumam atbilstošo svara normu, atklājas, cik izteikts ir uzturvielu trūkums. Ja bērna stāvoklis ir smags, viņš ir nespēcīgs un ļoti vājš. Par uzturvielu trūkumu smagā formā runā tad, ja bērns sver vismaz par 40 procentiem mazāk, nekā tam optimāli būtu jābūt. Uzturvielu deficīts vidēji smagā formā tiek konstatēts, ja ķermeņa masa ir par 25 līdz 40 procentiem mazāka par vēlamo, bet vieglā formā — ja trūkst 10 līdz 25 procenti no vēlamās ķermeņa masas. Ļoti liela neatbilstība optimālajam garumam var liecināt par hronisku uzturvielu trūkumu un līdz ar to nopietniem fiziskās attīstības traucējumiem.

Smagākās proteīnkaloriju malnutrīcijas (olbaltumvielu un kaloriju deficīta) formas ir marasmātiskā malnutrīcija, kvašiorkora tipa malnutrīcija un abu šo malnutrīcijas tipu kombinācija. No marasmātiskās malnutrīcijas, ko raksturo progresējošs ķermeņa masas zudums, cieš 6 līdz 18 mēnešus veci bērni. Šis hroniskais kaloriju un barības vielu deficīts izveidojas tad, ja bērns tiek nepietiekami zīdīts vai tiek barots ar stipri atšķaidītiem mātes piena aizstājējiem. Bērns strauji krītas svarā, viņa muskuļu slānis tik ļoti izdilst, ka āda sedz gandrīz vienus vienīgus kaulus, un bērns neaug. Viņš ir ļoti nemierīgs, daudz raud, un viņam ir ”veca cilvēka seja”.

Vārds ”kvašiorkors” ir aizgūts no kāda afrikāņu dialekta un nozīmē ’aizstātais bērns’, kas norāda uz to, ka šī bērna vietu pie mātes krūts ir ieņēmis jaunāks brālis vai māsa. Kvašiorkora tipa malnutrīcija bērnam iestājas pēc atšķiršanas no krūts, un, lai gan tā ir saistīta arī ar kaloriju nepietiekamību, tās tiešais cēlonis ir akūts olbaltumvielu trūkums. Šāda bērna ķermenī uzkrājas šķidrums — viņa rokas un kājas kļūst tūskainas, un vēders uzpūšas. Dažkārt tūska skar arī seju, padarot to līdzīgu pilnam mēnesim. Bērnam parādās ādas bojājumi, izmainās matu krāsa un struktūra un var būt palielinātas aknas. Bērni, kas cieš no šī tipa malnutrīcijas, ir apātiski un skumji. Šādā stāvoklī atradās arī sākumā minētais Ēriks, kuru māte bija zīdījusi tikai pirmo viņa dzīves mēnesi, bet pēc tam barojusi ar stipri atšķaidītu govs pienu. Trīs mēnešu vecumā viņa vienīgais uzturs bija dārzeņu zupas un cukurūdens, un viņš bija atstāts kaimiņienes apgādībā.

Trešais proteīnkaloriju malnutrīcijas veids sevī apvieno gan marasmātiskās, gan kvašiorkora tipa malnutrīcijas iezīmes. Visi šie trīs malnutrīcijas veidi var izrādīties liktenīgi, ja tos laicīgi neārstē.

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

NODROŠINIET SAVAM BĒRNAM PILNVĒRTĪGU UZTURU!

▪ Lai pasargātu bērnu no uzturvielu trūkuma, vispirms mātei ir svarīgi uzlabot savu pašas uzturu. Laikā, kad sieviete ir grūtniecības stāvoklī vai zīda bērnu, viņai jāpatērē vairāk kaloriju un olbaltumvielu. Olbaltumvielām ir īpaša nozīme mātes piena sekrēcijā, tāpēc tad, ja pārtikas ir maz, tā pirmām kārtām jāatvēl sievietēm reproduktīvajā vecumā un maziem bērniem.

▪ Jaundzimušajiem gandrīz vienmēr ieteicamākais uzturs ir mātes piens. Īpaši svarīgi bērnu zīdīt ir viņa pirmajās dzīves dienās, jo mātes piens satur antivielas, kas palīdz bērnam pretoties infekcijām. Pirmo četru mēnešu laikā mātes piens bērnu nodrošina ar visām nepieciešamajām uzturvielām, lai viņš varētu pienācīgi augt un attīstīties.

▪ Četru līdz sešu mēnešu vecam bērnam galvenais ēdiens joprojām ir mātes piens, taču tas ir laiks, kad viņš ir gatavs sākt iepazīties arī ar citiem ēdieniem. Pakāpeniski iekļaujiet viņa ēdienkartē augļu un dārzeņu biezeņus. Katrā reizē piedāvājiet viņam tikai vienu jaunu ēdienu. Kad bērns pēc divām vai trīs dienām būs ar šo ēdienu apradis, ļaujiet viņam nogaršot nākamo. Tiesa, bieži vecākiem ir jāizrāda pacietība un jāatkārto šie mēģinājumi vairākas reizes, līdz bērnam jaunais ēdiens iegaršojas. Gatavojot ēdienu, atcerieties, ka visam jābūt ļoti, ļoti tīram. Rūpīgi mazgājiet gan pārtikas produktus, gan virtuves piederumus.

▪ Piecu līdz deviņu mēnešu vecumā bērnam ar mātes pienā esošajām kalorijām un olbaltumvielām parasti vairs nepietiek. Pastāvīgi un neatlaidīgi iekļaujiet viņa ēdienkartē arvien jaunus ēdienus. Iesāciet ar graudaugu ēdieniem un dārzeņiem, pēc tam dodiet arī piena produktus un gaļu. Kad bērns ir sešus mēnešus vecs, var pāriet no ēdiena rīvēšanas caur sietu uz rūpīgu sasmalcināšanu. Pievienot ēdienam sāli vai cukuru nav nedz nepieciešams, nedz arī ieteicams.

▪ Pēc astoņu mēnešu vecuma bērnam mātes piens vairs nav pamatēdiens, bet tikai papildinājums. Bērns sāk ēst to, ko ēd visa ģimene. Visam, kas tiek lietots uzturā, ir jābūt ļoti tīram un labi sasmalcinātam, lai to būtu vieglāk sakošļāt. Pilnvērtīgs uzturs sevī ietver augļus, dārzeņus, graudaugu izstrādājumus, pākšaugus, gaļu un piena produktus. * Bērnam sevišķi nepieciešami ir produkti, kas ir bagāti ar A vitamīnu. Pie tādiem pieder mātes piens, zaļie lapu dārzeņi un tādi oranži un dzelteni augļi un dārzeņi kā mango, burkāni un papajas. Līdz trīs gadu vecumam bērnam ir jāēd piecas sešas reizes dienā.

▪ Izvēloties pēc iespējas dažādus produktus un tos daudzveidīgi gatavojot, jūs nodrošināsiet savu bērnu ar visām nepieciešamajām uzturvielām. Galvenā uzmanība ir jāpievērš uztura kvalitātei, nevis daudzumam, tāpēc nespiediet bērnu ēst, ja viņš jūtas jau paēdis, un arī neliedziet viņam papildporciju, ja šķiet, ka viņš labprāt ēstu vēl.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

Speciālisti ir vienisprātis, ka jaundzimušajiem ieteicamākais uzturs gandrīz vienmēr ir mātes piens

[Norāde par autortiesībām]

© Caroline Penn/Panos Pictures

[Attēls 7. lpp.]

Kādā Butānas skolā bērni ēd kviešu putru un dārzeņus

[Norāde par autortiesībām]

FAO photo/WFP Photo: F. Mattioli

[Attēls 9. lpp.]

Izmantojiet visas iespējas uzlabot sava bērna uzturu

[Norāde par autortiesībām]

FAO photo