Lielā migrācija

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

ZEMI dārdina tūkstošiem nagainu kāju, un smagnēju ķermeņu lavīna veļas uz priekšu, saceldama sarkanu putekļu vērpetes. Tievajām kājām zibot, bars auļo pāri viļņotiem līdzenumiem un pakalniem, pāri zālainiem klajumiem, pāri upēm un strautiem. Tas virzās kā neapturams vilnis un atstāj aiz sevis milzīgas joslas, kur zāle nograuzta līdz saknēm. Šī milzīgās dzīvnieku masas pārvietošanās ir viena no izcilākajām savvaļas izrādēm uz zemes — tā ir lielā gnu migrācija.

Āfrikas paradīze

Serengeti ir mežonīgs apvidus. Šis neaptverami plašais, zālainais līdzenums, kas aizņem aptuveni 30 000 kvadrātkilometru platību, ietilpst Tanzānijas un Kenijas teritorijā. Zemi te sedz auglīgas vulkāniskas augsnes kārta, kurā aug lekna, sulīga zāle. Vietumis plešas skrajas akāciju un dzeloņkrūmu audzes, kuru lapas noder par barību ziloņu bariem, kas klejo savannā. Garās kājas  cilādamas, līdzenumā cienīgi soļo garkaklainās žirafes.

Dažviet pār savannu slejas lieli, vēju un lietus nopulēti granīta bluķi, no kuru virsotnēm lauvas un leopardi ērti var novērot apkārtni. Straujās, līkumainās upes ir pilnas ar nīlzirgiem un krokodiliem. Klajumos ganās gnu, vēršantilopes, topi un dažnedažādas citas antilopes, un gar ūdenskrātuvēm kā melnbaltu pērļu virtenes rindojas izslāpušas zebras. Gazeles un impalas šķietami bez jebkādas piepūles slaidiem lēcieniem traucas pāri līdzenumam. Muskuļainie bifeļi ar līkiem, masīviem ragiem un platiem purniem ganās lielos baros, nesteidzīgi plūkdami zāles kušķus.

Serengeti netrūkst arī lauvu. Dienas karstumā tie laiskojas koku paēnā un gaida pievakari, kad kļūs vēsāks un varēs doties medībās. Plankumainos leopardus, kas eleganti iekārtojušies koku zaros, lapotnes ņirbošās ēnas padara gandrīz neredzamus. Zālainie klajumi ir īsti piemērota vieta geparda zibenīgajiem izrāvieniem. Vajādams savu upuri, šis slaikais zvērs traucas tik ātri, ka tā kustībām pat grūti izsekot.

Serengeti ir īsta dzīvnieku paradīze, kur var ieraudzīt daudz neparasta. Taču viens no lielākajiem dabas brīnumiem ir šī apvidus nepārskatāmi milzīgie gnu bari.

Savannas klauni

Serengeti līdzenumos klejo aptuveni 1,5 miljoni gnu. Tās ir savdabīgas antilopes ar izstieptu purnu un spožām acīm, kas izvietotas tālu viena no otras un atrodas augstu pierē. Gnu ragi, kas atgādina govs ragus, ir vērsti uz āru un galos āķveidīgi uzliekti uz augšu. Dzīvnieka pleci ir krietni augstāki par krustiem, un salīdzinājumā ar vareno kaklu un pleciem pakaļgals izskatās nesamērīgi vārgs. Antilopes smagnējo ķermeni balsta tievas, slaidas kājas. Ar savu gaišo bārdu, tumšajām krēpēm un zirga astei līdzīgo asti gnu izskatās kā dažādu dzīvnieku salikums.

Gnu uzvedība bieži vien ir ļoti uzjautrinoša. Kad gnu sapulcējas lielos baros, antilopju maurošana atgādina tūkstošiem varžu kurkstoņu. Stāvēdamas plašajā līdzenumā, tās raugās pasaulē platām, it kā bezgalīgā mulsumā un izbrīnā ieplestām acīm.

Reizēm kāds gnu bullis sāk skraidīt apkārt, mezdams lokus un īpatnēji spārdīdamies. Tas krata  galvu un jocīgi lēkā uz stīvām kājām, saceldams putekļu mākoņus. Daži apgalvo, ka ar šiem priekšnesumiem bullis cenšas iespaidot mātītes vai demonstrēt savu spēku un veiklību, lai brīdinātu sāncenšus. Taču reizēm izskatās, ka gnu gluži vienkārši ir draiskulīgā noskaņojumā.

Piedzimis naidīgā pasaulē

Kad pienāk īstais laiks, gnu ganāmpulkā sāk dzimt teļi. Gnu piemīt apbrīnojama spēja saskaņot mazuļu piedzimšanas brīžus — 80 līdz 90 procenti mazuļu nāk pasaulē trīs nedēļu laikā. Šajā periodā ganāmpulks palielinās par vairākiem tūkstošiem mazu gnu. Mātei un mazulim ātri jāiemācās pazīt un atrast vienam otru, jo tad, ja antilopju baram draudētu briesmas un tas piepeši mestos auļos, mazulis viegli varētu nošķirties no mātes, un vienam pašam tam nav daudz izredžu izdzīvot.

Mazais gnu piedzimst naidīgā pasaulē, kur papilnam modru un izsalkušu plēsoņu. Lai laistu mazuli pasaulē, gnu mātīte nogaida piemērotu brīdi, kad tuvumā nav manāmas briesmu pazīmes. Taču, ja piepeši uzrodas kāds plēsējs, gnu spēj paveikt kaut ko gandrīz neticamu — tā pārtrauc dzemdību procesu un aizskrien. Vēlāk, kad briesmas garām, dzemdības atsākas un mazulis ierauga dienas gaismu.

Gnu teļam, šķiet, piemīt iedzimta briesmu priekšnojauta, un jau dažas minūtes pēc dzimšanas tas ir piecēlies kājās. Pēc nedēļas teļš būs spējīgs auļot pa savannu ar ātrumu 50 kilometri stundā.

Laiks doties ceļā

Serengeti gnu migrē milzīgos baros. Galvenais faktors, no kā atkarīga šo antilopju migrācija, ir lietus. Gadu no gada lietusgāzes pārvietojas pār Serengeti plašumiem aptuveni pēc viena un tā paša parauga, un lielāko daļu gada vismaz kādā šī zālainā apvidus nostūrī līst.

Gnu antilopēm ūdens nepieciešams katru dienu, un tām ir vajadzīgas arī labas ganības. Kamēr barības un ūdens pietiek, antilopes paliek uz vietas. Taču, kad iestājas sausais gadalaiks, zāle līdzenumā sāk izkalst un ūdenskrātuves izžūst. Gnu ganāmpulki nevar gaidīt, līdz lietus atnāks pie  tiem, — antilopēm pašām jādodas līdzi lietusgāzēm.

Tur, kur līst lietus, sausā savanna strauji pārvēršas. Dažās dienās no zemes izspraucas zaļi asni, un drīz līdzenumu pārklāj zāles paklājs. Maigie, sulīgie stiebri, kas bagāti ar barības vielām, neatvairāmi pievelk gnu barus.

Šīs antilopes pat pa lielu gabalu spēj noteikt, kurā apvidū patlaban līst. Neviens nevar droši pateikt, kā gnu zina, ka citā Serengeti daļā līst, — vai tās redz tālumā savelkamies negaisa mākoņu grēdas vai varbūt saož mitrumu gaisā. Katrā ziņā, ja antilopes grib izdzīvot, tām jādodas ceļā, un gnu ceļojums nudien ir iespaidīgs.

Bīstams ceļojums

Lielā migrācija sākas pakāpeniski. Tā kā gnu ir sabiedriski dzīvnieki, ja viena antilope sāk iet kādā virzienā, citas, kas ganās tai blakus, pārstāj plūkt zāli un cenšas tai sekot. Nepaiet ne ilgs laiks, kad viss bars jau soļo uz priekšu varenā gājienā. Slāpju un izsalkuma dzīti, dzīvnieki dodas arvien tālāk un tālāk. Brīžiem gnu skrien, brīžiem nesteidzīgi soļo garās, izstieptās virknēs, iemīdamas putekļainajā zemē dziļas sliedes.

Gnu ceļojums ir visai bīstams. Milzīgajiem zālēdāju bariem seko plēsēji, kas patur acīs ikvienu dzīvnieku, kurš ir gauss, klibs vai slims. Ceļā gnu jāšķērso lauvu baru teritorijas, kur šie plēsoņas, paslēpušies garajā zālē, uzglūn savam medījumam. Izdevīgā brīdī lielie kaķi atstāj slēpni un metas iekšā antilopju barā, piespiežot tās panikā bēgt uz visām pusēm. Leopardi, gepardi, hiēnsuņi un hiēnas to vien gaida, lai kāds dzīvnieks atpaliktu vai noklīstu no bara. Kad medījums ir nogalināts, parādās maitasputni. Ķilodamies un kaudamies par plēsēju maltītes paliekām, tie noskrubina visu līdz pēdējai kripatai, līdz pāri paliek tikai kauli, ko karstā Āfrikas saule drīz vien izbalina baltus.

Straujās upes ir bīstami šķēršļi gnu bara ceļā. Kad gnu dodas pāri upei, ir aizraujoši noskatīties, kā tūkstošiem dzīvnieku, saceļot šļakatas, no augstā krasta metas ūdenī. Lielākā daļa sveiki un veseli nokļūst otrā krastā, bet dažus aizrauj straume vai ievelk dzelmē krokodili, kas slēpjas pie pašas ūdens virsmas. Šis briesmu pilnais ceļojums, ko gnu veic katru gadu, mēdz būt ap 3000 kilometru garš.

Lielākais ienaidnieks — cilvēks

Tūkstošiem gadu cilvēki tikpat kā neietekmēja gnu migrāciju, taču tagad pirmām kārtām tieši viņu dēļ šī dabas izrāde ir apdraudēta. Tiesa, pēdējos gadu desmitos Tanzānijas un Kenijas valdības ir ieguldījušas lielas pūles Serengeti dzīvnieku aizsardzībā. Tomēr, lai gan gnu migrācija lielākoties notiek nacionālo parku un rezervātu aizsargājamo teritoriju robežās, tūkstošiem antilopju nogalina malumednieki. Viņi izliek tām stiepļu cilpas un medī dzīvniekus ar saindētām bultām un šaujamieročiem, lai apmierinātu pircēju kāri pēc savvaļas dzīvnieku gaļas un medību trofejām. Aizsargājamajās teritorijās patrulē vesela uzraugu un sargu armija, bet Serengeti ir pārāk plašs apvidus, lai to pilnībā nosargātu. Iedzīvotāju skaitam pieaugot, cilvēki aizvien neatlaidīgāk tiecas iespiesties šajā auglīgajā līdzenumā. Plašu zemes gabalu atvēlēšana savvaļas dzīvniekiem ir sāpīgs jautājums, par kuru atkal un atkal izceļas debates.

Bija laiks, kad Ziemeļamerikas prērijās klejoja miljoniem bizonu. Tagad šie varenie dzīvnieku bari pieder pagātnei. Daži ir noraizējušies, ka tāds pats liktenis piemeklēs pēdējos lielos Austrumāfrikas gnu ganāmpulkus. Būtu skumji pieredzēt, kā izzūd kaut kas tik unikāls un apbrīnojams. Mēs ilgojamies pēc tā laika, kad būs nodibināta Dieva taisnīgā valdīšana un cilvēki un dzīvnieki dzīvos pilnīgā saskaņā. (Jesajas 11:6—9.) Pagaidām mūsu acis vēl aizvien priecē šis aizraujošais notikums — lielā gnu migrācija.

[Attēls 18. lpp.]

Gnu bariem jāšķērso straujas upes