Dzīvnieku neparastās maņas

SKRAIDĪDAMA šurpu turpu un meklēdama barību, pele tumsas aizsegā jūtas drošībā. Taču pele nav ņēmusi vērā klaburčūskas spēju ”redzēt” tās ķermeņa izstaroto siltumu, un šī kļūda tai kļūst liktenīga. Haizivju akvārijā, paslēpusies zem smiltīm, guļ plekste, un izsalkusi haizivs lēni peld tās virzienā. Smiltis pleksti pilnīgi nosedz, un haizivs to nevar saskatīt, tomēr plēsoņa apstājas, zibenīgi iegrūž purnu smiltīs un nākamajā mirklī norij savu guvumu.

Klaburčūska un haizivs ir divi no dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, kam piemīt īpašas maņas, kādu cilvēkiem nav. Turklāt bieži vien dzīvniekiem tās pašas maņas, kādas ir arī cilvēkiem, ir asākas vai arī spējīgas uztvert atšķirīgu kairinājuma diapazonu. Viens šāds piemērs ir redze.

Acis, kas redz citu pasauli

Tā krāsu gamma, ko spēj saskatīt cilvēka acs, ir tikai niecīga daļa no elektromagnētiskā spektra. Piemēram, infrasarkano starojumu, kam ir lielāks viļņa garums nekā sarkanajai gaismai, mēs neredzam. Turpretī klaburčūsku dzimtas čūskām * starp acīm un nāsīm divās mazās bedrītēs atrodas maņu orgāni, kas uztver infrasarkanos starus, tāpēc tās pat tumsā spēj nekļūdīgi uzbrukt siltasiņu medījumam.

Aiz redzamās gaismas spektra violetās joslas ir ultravioletā gaisma. Arī to cilvēka acs neuztver, turpretī daudzas citas radības, piemēram, putni un kukaiņi, to saskata. Bites orientējas pēc saules arī tajās dienās, kad debesis daļēji ir apmākušās un saule slēpjas aiz mākoņiem, — bites apskatās, kur mākoņos ir pavērusies kāda sprauga, un nosaka virzienu pēc polarizētās ultravioletās gaismas. Daudziem ziediem ir raksti, kas redzami tikai ultravioletajā gaismā, un dažiem ir pat īpaša ”nektāra zīme” — laukums, kas atstaro kontrastējošu ultravioleto gaismu, norādot kukaiņiem, kur atrodams nektārs. Daži augļi un sēklas līdzīgi piesaista putnus.

Tā kā putni redz ultravioleto starojumu un šī gaisma piešķir to spalvām papildu spīdumu, cits cita acīs putni acīmredzot izskatās daudz krāsaināki, nekā tos redz cilvēki. Pēc kāda ornitologa vārdiem, mums ir grūti pat iztēloties, cik apbrīnojami krāšņa ir to āriene. Vanagiem un piekūniem spēja uztvert ultravioletos starus, iespējams, palīdz medīt strupastes. Žurnālā BioScience stāstīts, ka strupastu tēviņu ”urīns un izkārnījumi satur ķīmiskas vielas, kas absorbē ultravioletos starus, un šiem grauzējiem ir paradums iezīmēt ar urīnu savas takas”.  Līdz ar to plēsīgie putni var ”pamanīt vietas, kur strupastes sastopamas lielā skaitā”, un doties medībās uz turieni.

Kāpēc putni tik labi redz?

Stāstot par to, kāpēc putnu redze ir tik asa, grāmatā All the Birds of the Bible (Visi Bībeles putni) teikts: ”Galvenais iemesls.. ir tas, ka attēlu uztverošais slānis, kas izklāj [putna] acs ābolu, ir bagātāks ar gaismjutīgajām šūnām nekā citām radībām. No gaismjutīgo šūnu daudzuma ir atkarīga acs spēja no liela attāluma saskatīt sīkus objektus. Cilvēka tīklene satur aptuveni 200 tūkstošus gaismjutīgo šūnu uz kvadrātmilimetru, turpretī lielākajai daļai putnu šo šūnu blīvums ir trīsreiz lielāks, bet vanagiem, grifiem un ērgļiem katrā tīklenes kvadrātmilimetrā ir miljons vai pat vairāk redzes šūnu.” Turklāt dažiem putniem ir tāda papildu priekšrocība kā divas bedrītes — maksimālā redzes asuma apgabali — katrā tīklenē, kuras ļauj tiem ļoti precīzi noteikt attālumu un ātrumu. Šādi apveltīti, piemēram, ir putni, kas ķer lidojošos kukaiņus.

Tāpat putniem ir neparasti elastīgas lēcas, kas ļauj ātri fokusēt skatienu. Iedomājieties, cik bīstami būtu lidot pa mežiem un krūmājiem, ja viss apkārt izskatītos miglains! Putna acs nenoliedzami ir veidota ar lielu gudrību. *

Elektriskā maņa

Sākumā minētais gadījums ar haizivi un smiltīs paslēpušos pleksti notika kāda zinātniska pētījuma laikā. Zinātnieki gribēja noskaidrot, vai haizivis un rajas sajūt vājo elektrisko lauku, ko izstaro dzīvas zivis. * Lai to izdibinātu, viņi haizivju akvārijā paslēpa zem smiltīm elektrodus un pieslēdza tiem attiecīgā stipruma strāvu. Tiklīdz haizivs pietuvojās elektrodiem, tā nekavējoties tiem uzbruka.

Haizivis spēj tikai pasīvi uztvert elektrisko lauku, tāpat kā auss pasīvi uztver skaņu. Turpretī elektriskās zivis, gluži kā sikspārņi, kas izdod skaņas signālu un uztver tā atbalsi, pašas raida elektriskos signālus (atkarībā no sugas tie ir viļņveidīgi vai impulsveidīgi) un pēc tam ar īpašu receptoru palīdzību sajūt traucējumus, kas rodas elektriskajā laukā. * Tā elektriskās zivis var pamanīt šķēršļus vai potenciālo medījumu un varbūt pat atrast pāri.

Iekšējais kompass

Iedomājieties, kāda būtu dzīve, ja mēs būtu apgādāti ar iekšēju kompasu. Mums nekad vairs nebūtu jābaidās apmaldīties! Dažādos dzīvos organismos, piemēram, bitēs un forelēs, zinātnieki ir konstatējuši mikroskopiskus dabiskas magnētiskas vielas, magnetīta, kristālus. Šūnas, kas satur šos kristālus, ir saistītas ar nervu sistēmu, tāpēc bites un foreles spēj sajust magnētisko lauku. Spēja uztvert Zemes magnētisko lauku palīdz bitēm būvēt šūnas un orientēties apvidū.

Zinātnieki ir atklājuši, ka magnetītu satur arī kāda baktēriju suga, kas sastopama jūras nogulsnēs. Ja nogulsnes ir uzvandītas, Zemes magnētiskais lauks iedarbojas uz magnetītu, palīdzot baktērijām izkārtoties tā, lai tās varētu pārvietoties pareizā virzienā un nokļūt atpakaļ drošībā jūras dibenā. Pretējā gadījumā baktērijas ietu bojā.

Daudzi migrējoši dzīvnieki, kā putni, bruņrupuči, laši un vaļi, iespējams, arī sajūt magnētisko lauku. Taču, cik var spriest, tie nepaļaujas tikai uz šo vienu spēju, bet orientējas ar dažādu maņu palīdzību. Piemēram, laši dzimto upi vai strautu acīmredzot uzmeklē, izmantojot savu smalko ožu. Mājas strazdi nosaka virzienu pēc saules, daži citi putni — pēc zvaigznēm. Bet, kā savā grāmatā Sensory Exotica—A World Beyond Human Experience (Eksotiskās maņas — pasaule, kas cilvēkam nav pieejama) raksta psiholoģijas profesors Hovards Hjūss, ”mēs joprojām tikpat kā neko nezinām par šiem un citiem dabas noslēpumiem”.

Apskaužama dzirde

Salīdzinājumā ar cilvēku, daudziem dzīvniekiem ir apbrīnojami asa dzirde. Mēs dzirdam  skaņas, kuru frekvence ir no 20 līdz 20 000 herciem (svārstībām sekundē), bet suņu dzirde aptver 40 līdz 46 000 hercu diapazonu, savukārt zirgi dzird skaņas ar frekvenci no 31 līdz 40 000 herciem. Ziloņi, daži lielie pārnadži un citi dzīvnieki dzird pat infraskaņu (skaņu, kas zemāka par cilvēkiem dzirdamo), kuras frekvence mazāka par 16 herciem. Tā kā zemfrekvences skaņas izplatās tālāk, ziloņi var sazināties vairāk nekā četru kilometru attālumā. Daži zinātnieki pat iesaka izmantot šādus dzīvniekus, lai laikus pamanītu zemestrīces vai spēcīgas vētras tuvošanos, jo šīs katastrofiskās dabas parādības rada infraskaņu.

Arī kukaiņu dzirde uztver plašu skaņas diapazonu — vieni spēj saklausīt ultraskaņu, uztverot divas oktāvas augstāku skaņu nekā cilvēka auss, citi dzird infraskaņu. Daži kukaiņi dzird ar plānu, bungādiņai līdzīgu membrānu palīdzību, kuras atrodamas gandrīz visās ķermeņa daļās, izņemot galvu. Citiem dzirdēt palīdz smalki matiņi, kas reaģē ne tikai uz skaņu, bet arī uz visniecīgāko gaisa kustību, piemēram, cilvēka rokas radītu gaisa vilni. Ar šo jutīgumu izskaidrojams, piemēram, kāpēc mušas ir tik grūti noķert.

Iedomājieties, kā būtu, ja jūs spētu saklausīt kukaiņu soļus! Tik izcila dzirde piemīt vienīgajam lidojošajam zīdītājam pasaulē — sikspārnim. Sikspārņiem, protams, ir vajadzīga īpaša dzirde, lai lidotu tumsā un ķertu kukaiņus ar eholokācijas palīdzību. * Profesors H. Hjūss raksta: ”Iztēlojieties eholokācijas sistēmu, kas ir daudz sarežģītāka par tām, ar kurām ir apgādātas mūsu vismodernākās zemūdenes. Un tad pamēģiniet aptvert, ka šo sistēmu lieto niecīgs sikspārnis, kas bez pūlēm varētu ievietoties jūsu plaukstā. Visi procesi, kas ļauj sikspārnim noteikt attālumu, ātrumu un pat medījamā kukaiņa sugu, norisinās smadzenēs, kas ir mazākas par īkšķa nagu.”

Tā kā eholokācijas precizitāte ir atkarīga arī no skaņas signāla kvalitātes, sikspārņi ”spēj kontrolēt balss augstumu tik meistarīgi, ka tos varētu apskaust jebkurš operdziedātājs”, atzīmēts kādā grāmatā. * Dažu sugu sikspārņiem uz deguna ir ādas izaugumi, kas, šķiet, palīdz tiem fokusēt skaņu. Visi šie elementi veido tik izcilu eholokācijas sistēmu, ka tā ļauj iegūt pat tik niecīga priekšmeta ”akustisko attēlu” kā cilvēka mats.

Bez sikspārņiem eholokāciju izmanto arī vismaz divu veidu putni — Āzijā un Austrālijā sastopamās salanganas un Amerikas tropu iemītnieki  tauklēļi. Taču tie šo spēju acīmredzot lieto tikai tam, lai orientētos tumšajās alās, kur tie nakšņo.

Eholokācija ūdenī

Arī zobvaļi izmanto eholokāciju, lai gan zinātnieki vēl nav noskaidrojuši, kā īsti tā darbojas. Piemēram, delfīni izdod skaidri atšķiramus klikšķus, kas, pēc pētnieku domām, rodas nevis balsenē, bet nazālajā sistēmā. Taukaudu spilvens delfīna galvas priekšpusē palīdz virzīt skaņu šaurā kūlī, kurš ”izgaismo” visu, kas atrodas dzīvniekam priekšā. Kā delfīni sadzird savu signālu atbalsis? Liekas, viņi tās uztver nevis ar ausīm, bet ar apakšžokli un tā tuvumā izvietotiem orgāniem, kas saistīti ar vidusausi. Interesanti, ka šajā apvidū ir tādi paši taukaudi kā minētajā tauku spilvenā.

Delfīna eholokācijas signāli pārsteidzoši labi atbilst matemātiskai sakarībai, ko dēvē par Gābora funkciju. Kā raksta H. Hjūss, tas pierāda, ka delfīna klikšķi ”tuvojas matemātiski ideālam eholokācijas signālam”.

Delfīni var mainīt savu signālu skaļumu — tie var būt gan pavisam klusi ”čuksti”, gan  apdullinoši, 220 decibelu skaļi trokšņi. Lai labāk varētu iztēloties, cik stipra ir tāda skaņa, var minēt, ka skaļa rokmūzika mēdz sasniegt ap 120 decibelu un artilērijas zalve — 130 decibelu. Tā kā delfīniem ir tik spēcīgs eholokators, mierīgā ūdenī tie pat tik mazu priekšmetu kā astoņus centimetrus lielu bumbiņu spēj pamanīt jau no 120 metru attāluma un varbūt pat vēl tālāk.

Vai pārdomas par dažādo dzīvo radību izcilajām maņām neliek izjust apbrīnu? Daudzi pazemīgi, domājoši cilvēki jūt šādu dziļu saviļņojumu, un tas savukārt liek uzdot jautājumu: kā mēs īsti esam radušies? Tiesa, daudziem dzīvniekiem un kukaiņiem ir smalkākas maņas nekā mums, cilvēkiem, taču vienīgi mūs spēj aizkustināt tas, ko mēs redzam dabā. Kāpēc mums ir šādas jūtas? Un kāpēc cilvēki ne tikai cenšas izpētīt, kādas ir dzīvās radības, bet arī grib saprast, kāpēc tās pastāv un kāda ir viņu pašu vieta starp tām?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 9. lpp.]

Kukaiņi, sargieties!

”Katru dienu mijkrēšļa stundā Teksasas [ASV] kalnos netālu no Sanantonio notiek kaut kas brīnumains,” teikts grāmatā Sensory Exotica—A World Beyond Human Experience. ”Pa gabalu izskatās, it kā no zemes dzīlēm debesīs kāptu milzīgs, melns mākonis. Tomēr tās nav dūmu vērpetes, kas aptumšo pievakares debesis, bet gan aptuveni 20 miljoni sikspārņu [Tadarida brasiliensis], kas masveidā izlido no Brekenas alas dziļumiem.”

Pēc jaunākiem datiem, no Brekenas alas izlido aptuveni 60 miljoni sikspārņu. Tie uzlido naksnīgajās debesīs līdz pat 3000 metru augstumam, vajājot savu iecienīto medījumu — kukaiņus. Kaut gan gaisā vienlaikus skan neskaitāmi sikspārņu ultraskaņas saucieni, nekāds juceklis neizceļas, jo šiem unikālajiem zīdītājiem ir smalka eholokācijas sistēma, kas ļauj tiem nekļūdīgi atšķirt savu saucienu atbalsis.

[Attēls]

Pie Brekenas alas

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Lise Hogan

[Attēls]

Sikspārņi — eholokācija

[Norāde par autortiesībām]

© Merlin D. Tuttle, Bat Conservation International, Inc.

 [Attēls 7. lpp.]

Bites — redze un spēja sajust magnētisko lauku

[Attēls 7. lpp.]

Klinšu ērglis — redze

[Attēls 7. lpp.]

Raja — elektriskā maņa

[Attēls 7. lpp.]

Haizivs — elektriskā maņa

[Attēls 7. lpp.]

Strazdi — redze

[Attēls 7. lpp.]

Lasis — oža

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Fish & Wildlife Service, Washington, D.C.

[Attēls 7. lpp.]

Bruņrupucis — iespējams, spēja sajust magnētisko lauku

[Attēls 8. lpp.]

Zilonis — spēja dzirdēt infraskaņu

[Attēls 8. lpp.]

Suns — spēja dzirdēt ultraskaņu

[Attēls 9. lpp.]

Delfīni — eholokācija