Bībeles viedoklis

Kā mums būtu jāizmanto gribas brīvība?

KAD Dievs radīja pirmos cilvēkus, Ādamu un Ievu, viņš tiem deva spēju pašiem pieņemt lēmumus. Dievs uzticēja Ādamam rūpēties par Ēdenes dārzu un darīt dažādus darbus, piemēram, dot vārdus dzīvniekiem. (1. Mozus 2:15, 19.) Gan Ādams, gan Ieva paši varēja izvēlēties: klausīt Dievam vai ne. (1. Mozus 2:17, 18.)

Kopš Ādama un Ievas laikiem cilvēki ir pieņēmuši bezgalīgi daudz lēmumu — tie ir bijuši gan ļoti gudri, gan gaužām aplami lēmumi, turklāt daudzi no tiem ir bijuši pieņemti ar neaptverami ļauniem nolūkiem. Cilvēku nesaprātīgo lēmumu sekas ne vienu reizi vien ir bijušas ļoti bēdīgas. Tomēr Dievs nekad nav ierobežojis cilvēku gribas brīvību. Viņš kā mīlošs tēvs ar Bībeles starpniecību dod mums labus padomus, kas palīdz pieņemt gudrus lēmumus. Turklāt viņš mūs brīdina, kas notiek, ja pieņemam sliktus lēmumus. Bībelē ir sacīts, ka mēs pļaujam to, ko esam sējuši. (Galatiešiem 6:7.)

Lēmumi personiskas dabas jautājumos

Dažos jautājumos Dievs ir nepārprotami izteicis savu viedokli, dodams mums ļoti konkrētus norādījumus. Tomēr uz lielāko daļu jautājumu, kas rodas, kad jāpieņem dažādi lēmumi, Bībelē nav dotas tiešas atbildes. Tajā ir dots daudz vispārīgu norādījumu, kas katram  cilvēkam ļauj pieņemt lēmumus pēc saviem ieskatiem un patikas. Lai paskaidrotu šo domu, var minēt to, kas Bībelē teikts par izklaidēšanos.

Bībelē ir teikts, ka Jehova ir ”laimīgs Dievs”. (1. Timotejam 1:11, NW.) Dieva Rakstos ir norādīts, ka ir ”savs laiks smieties” un ”savs laiks diet”. (Salamans Mācītājs 3:1, 4.) Bībelē var lasīt, ka ķēniņš Dāvids spēlēja mūzikas instrumentus, lai iepriecinātu savus klausītājus. (1. Samuēla 16:16—18, 23.) Tāpat tur ir stāstīts, ka Jēzus reiz apmeklēja kādas kāzas un iepriecināja viesus, pārvērzdams ūdeni vīnā. (Jāņa 2:1—10.)

Tomēr Bībelē ir lasāmi arī brīdinājumi, piemēram: ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salamana Pamācības 13:20.) Dieva Rakstos ir teikts, ka neķītrības un netikumīga rīcība ir nepatīkamas Dievam un var nelabvēlīgi ietekmēt mūsu attiecības ar viņu. (Efeziešiem 5:3—5.) Tāpat tajos ir norādīts uz nopietnām problēmām, ko var izraisīt pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana saviesīgos pasākumos. (Salamana Pamācības 23:29—35; Jesajas 5:11, 12.) Un Bībelē ir skaidri teikts, ka Dievs Jehova ienīst varmācību. (Psalms 11:6; Salamana Pamācības 3:31.)

Domājot par to, kas teikts Bībelē, mēs mācāmies raudzīties uz izklaidēšanos tāpat, kā uz to raugās Dievs. Izvēloties izklaidi, kristiešiem jāņem vērā Bībeles principi. Lai kāda būtu mūsu izvēle, tās sekas, labas vai sliktas, ar laiku vienmēr kļūst redzamas. (Galatiešiem 6:7—10.)

Arī tādos jautājumos kā apģērba izvēle, ģimenes veidošana, bērnu audzināšana un darījumu kārtošana kristieši tiek mudināti pieņemt saprātīgus lēmumus, kas ir saskaņā ar Bībeles principiem. Par šiem jautājumiem Bībelē nav doti detalizēti norādījumi, tomēr tajā atrodamie principi ļauj kristiešiem pieņemt pareizus lēmumus, paklausot savai sirdsapziņai. (Romiešiem 2:14, 15.) Uz ikvienu situāciju, kad kristietim jāpieņem lēmums personiskas dabas jautājumos, var attiecināt padomu: ”Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!” (1. Korintiešiem 10:31, JD.)

Runājot par gribas brīvību, būtu labi pieminēt arī to, kas Bībelē teikts par jaukšanos citu cilvēku darīšanās. (1. Timotejam 5:13.) Dzīvē ir daudz situāciju, kurās kristietis var izvēlēties vienu no vairākām iespējām un neviena no tām nav pretrunā ar Dieva gribu. Tas nozīmē, ka kristiešu uzskatos par daudziem jautājumiem var pastāvēt ievērojamas atšķirības. Bet Dievam būtu ļoti nepatīkami, ja viņa kalpi sāktu tiesāt cits citu. (Jēkaba 4:11, 12.) Tāpēc Bībelē ir dots saprātīgs padoms: ”Neviens no jums lai necieš.. kā tāds, kas jaucas svešās lietās.” (1. Pētera 4:15.)

Lēmums kalpot Dievam

Bībelē vairākkārt ir norādīts, cik daudz iegūst cilvēks, kas paklausa Dievam. Tomēr Dievs nevis spiež cilvēkus viņam kalpot, bet aicina tos kļūt par viņa kalpiem. Piemēram, Bībelē ir teikts: ”Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Psalms 95:6.)

Šis aicinājums tālā senatnē tika izteikts Izraēla tautai. Vairāk nekā pirms 3500 gadiem izraēlieši stāvēja Sīnāja pakājē un Dievs ar Mozus starpniecību deva savai tautai — vairākiem miljoniem cilvēku — bauslību, kam bija jākļūst par patiesās pielūgsmes pamatu. Izraēliešiem bija jāizvēlas: kalpot Dievam vai nekalpot. Tauta atbildēja Mozum: ”Visu, ko tas Kungs ir sacījis, mēs darīsim un pildīsim.” (2. Mozus 24:7.) Viņi paši pēc savas brīvas gribas pieņēma lēmumu kalpot Jehovam.

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Jēzus sāka sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 4:17; 24:14.) Jēzus nevis spieda cilvēkus kļūt par Valstības sludinātājiem, bet laipni tos aicināja sekot viņam. (Marka 2:14; 10:21.) Daudzi atsaucās uz Jēzus aicinājumu un sāka sludināt kopā ar viņu. (Lūkas 10:1—9.) Tomēr pēc kāda laika daļa šo cilvēku mainīja savu lēmumu sekot Jēzum, un apustulis Jūda pat kļuva par nodevēju. (Jāņa 6:66; Apustuļu darbi 1:25.) Vēlāk apustuļi palīdzēja kļūt par Jēzus mācekļiem daudziem cilvēkiem. Visi šie cilvēki paši pēc savas brīvas gribas nolēma kalpot Dievam, nevis tika pievērsti ticībai ar varu. (Apustuļu darbi 13:48; 17:34.) Arī mūsdienās kristieši labprāt paklausa tam, kas teikts Dieva Rakstos, un seko Jēzus mācībām.

Bībelē ir skaidri parādīts, ka Dievs vēlas, lai mēs paši lemtu, ko darīt un ko nedarīt. Viņš ir licis pierakstīt Bībelē norādījumus, kas palīdz pieņemt gudrus lēmumus. (Psalms 25:12.) Pieņemot lēmumus personiskas dabas jautājumos, katram kristietim pašam rūpīgi jāpārdomā Dieva noteiktie principi. Tikai tā ir iespējams kalpot Dievam viņam patīkamā veidā. (Romiešiem 12:1.)