Viņš bija apņēmies paklausīt Dievam

DRŪMAJĀ 1937. gadā, kad daudzās Eiropas valstīs valdīja pretēju ideoloģiju radīts saspīlējums, patiesie kristieši bija grūtas izvēles priekšā. Kam pakļauties: Dievam vai cilvēkiem? (Apustuļu darbi 5:29.) Kristieši iesaukuma vecumā apzinājās, ka paklausība Dievam var viņiem maksāt dzīvību.

To skaidri zināja arī Antonio Gargaljo — kāds deviņpadsmit gadu vecs spānietis. Spānijā jau gandrīz gadu bija plosījies pilsoņu karš, kad viņu iesauca ģenerāļa Franko vadītajā nacionālistu vienībā. Antonio pirms gada bija kļuvis par Jehovas liecinieku, un viņš bija Bībelē lasījis, ka Dieva kalpiem jābūt politiski neitrāliem un nav pat jāmācās karot. (Jesajas 2:4; Jāņa 17:16.) Nevēlēdamies iesaistīties karadarbībā un nogalināt savus tautiešus, Antonio nolēma bēgt uz Franciju. Taču viņš tika aizturēts un aizvests uz armijas barakām, kas atradās Veskas provincē netālu no Francijas robežas, Hakas pilsētiņā.

Kara tribunāls Antonio piedāvāja skarbu izvēli: vai nu ņemt rokās ieročus, vai tikt sodītam ar nāvi. Antonio izlēma klausīt Dievam. Neilgi pirms nāves soda izpildes viņš uzrakstīja vēstuli savai mātei un māsai, kas nebija Jehovas liecinieces.

Tajā bija teikts: ”Esmu arestēts, un man bez tiesas ir piespriests nāvessods. Šovakar mana dzīve aprausies. Bet neskumstiet un neraudiet.., jo es esmu paklausījis Dievam. Jebkurā gadījumā es zaudēju ļoti maz — ja tāda būs Dieva griba, es pieredzēšu jaunu un labāku dzīvi.. Tuvojoties savai pēdējai stundai, es izjūtu ļoti lielu mieru. Savās domās es jūs pēdējoreiz sirsnīgi apskauju un palieku jūsu dēls un brālis. Es jūs mīlu no visas sirds.” *

Trīs kareivji, kas veda Antonio uz soda izpildes vietu, stāstīja, ka viņš pa ceļam dziedāja slavas dziesmas Jehovam. Dievs un viņa Dēls neatstāj šādus upurus neievērotus. Mēs varam nešaubīties, ka tādi Dievam uzticīgi kristieši kā Antonio tiks atalgoti un celti augšā no mirušajiem. (Jāņa 5:28, 29.)

[Zemsvītras piezīme]