Akanu sakāmvārdi — sabiedrisko normu spogulis

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA GANĀ

KAS ir sakāmvārds? Kādā vārdnīcā teikts, ka sakāmvārds ir ”tautā izplatīts kodolīgs, parasti pārnestā nozīmē saprotams izteiciens, kas ietver vispārinātu spriedumu par parādībām sabiedrībā, cilvēku attiecībām, morāles, sadzīves normām”. Nigērijas iedzīvotāji jorubi sakāmvārdu raksturo tēlaināk. Viņi to dēvē par ”zirgu, kas ātri aiznes jātnieku līdz domas būtībai”.

Sakāmvārdu lielā nozīme ir uzsvērta teicienā, ko labi pazīst Ganā dzīvojošās akanu tautas: ”Ar gudru cilvēku runā sakāmvārdos, ne ikdienas valodā.” Tas nozīmē, ka ar gudru cilvēku nav gari jārunā, lai viņu pārliecinātu, kā būtu pareizi rīkoties. Trāpīgs sakāmvārds rosina domāt, palīdz spriest un mudina darīt to, kas pareizs.

Ganā sakāmvārdi ļoti plaši tiek lietoti kāzās un bērēs, kā arī tautas dziesmās. Bez tiem nevar iztikt arī diplomātiskās pārrunās, un vietējo valdnieku pārstāvji bieži vien meistarīgi ievij savās runās tautas teicienus.

Akanu sabiedrībā prasme izmantot sakāmvārdus ir būtiska gudrības pazīme. Interesanti, ka, saskaņā ar Bībelē teikto, ķēniņš Salamans, kas bija izdaudzināts ar savu gudrību, zināšanām un diplomātiskajām spējām, zināja 3000 sakāmvārdu. Protams, Bībelē lasāmie sakāmvārdi ir Dieva iedvesmoti, un, atšķirībā no teicieniem, kas balstīti vienīgi uz cilvēku pieredzi un izpratni, tie vienmēr ir patiesi. Cilvēku sakāmvārdus, lai cik gudri tie būtu, nevar pielīdzināt Bībelei. Tomēr pievērsīsim uzmanību dažiem akanu sakāmvārdiem.

Priekšstats par Dievu

Daudzos Ganas iedzīvotāju teicienos atspoguļojas ticība Dieva eksistencei, un to var redzēt arī lielā daļā akanu sakāmvārdu. Akanu pasaules uzskatā nav vietas ateistiskām idejām. Kādā sakāmvārdā, piemēram, teikts: ”Bērnam Dievu neviens neparāda.” Proti, Dieva esamība ir tik acīmredzams fakts, ka pat bērns to saprot. Šo sakāmvārdu bieži lieto, kad runa ir par kaut ko tādu, ko bērns iemācās pats no sevis, bez īpašas mācīšanas.

Cits akanu sakāmvārds skan: ”Lai kā tu bēgtu no Dieva, viņš tik un tā ir pār tevi.” Tas nozīmē, ka cilvēki, kas mēģina ignorēt Dievu, tikai māna paši sevi. Līdzīga doma jau sen bija izteikta Bībelē, kur rakstīts, ka Dieva acis ”ir visur, un tās noraugās kā uz ļaunajiem, tā arī uz rimtajiem”. (Salamana Pamācības 15:3.) Mums ir jāatbild Visvarenajam par saviem darbiem.

Sabiedrisko normu un vērtību atspoguļojums

Tāpat kā citu tautu parunas un sakāmvārdi, akanu teicieni atspoguļo sabiedriskās normas un vērtības. Cik iedarbīgi mēdz būt vārdi, liecina, piemēram, sakāmvārds: ”Labāk lai paslīd kāja nekā mēle.” Nevaldāma mēle tiešām var nodarīt lielu postu un pat izšķirt dzīvības un nāves jautājumus. (Salamana Pamācības 18:21.)

Taču, ja mēli lieto ar apdomu, tā var veicināt mieru, kā apstiprina sakāmvārds: ”Mēles klātbūtnē zobi nestrīdas.” Šī sakāmvārda pamatdoma ir tāda, ka domstarpības starp divām pusēm, piemēram, starp vīru un sievu, var atrisināt, mierīgi aprunājoties. Pat ja tiem, kas iesaistīti strīdā, pašiem neizdodas šādi izbeigt konfliktu, gudri vārdi, ko saka trešā persona, var palīdzēt atjaunot mieru.

 Dzīves gudrība

Apdomības un tālredzības vērtība spilgti atainota daudzos sakāmvārdos un parunās, kur izcelta dzīves gudrība. Nenosvērts un pārgalvīgs cilvēks, kas nav radis apdomāt savas rīcības sekas, varētu ņemt vērā šādu teicienu: ”Pirms kaitini kobru, sameklē atkāpšanās ceļu.”

Ja vecāki ievēro, ka bērnā sāk attīstīties nevēlamas noslieces, viņiem noderēs šis padoms: ”Ja tu pamani augam dzinumu, kas tev var izdurt aci, ravē to ārā, nevis uzasini.” Sliktas noslieces ir jācenšas izravēt jau iedīglī, pirms tās iesakņojušās un kļuvušas par nopietnu problēmu.

Vietējo paražu un tradīciju iespaids

Lai saprastu kādas tautas sakāmvārdu jēgu, bieži vien ir svarīgi kaut nedaudz pārzināt tās paražas un kultūru. Piemēram, akanu sabiedrībā tiek uzskatīts, ka ir nepieklājīgi žestikulēt ar kreiso roku citu cilvēku, īpaši sirmgalvju, acu priekšā. Mājienu uz šo pieklājības normu var saskatīt teicienā: ”Ceļu uz savu dzimto vietu nerāda ar kreiso roku.” Citiem vārdiem, cilvēkam ir jāciena tas, kas viņam ir, arī savas saknes.

Par kādu tradīciju, ko akanu mājās ievēro, sēžoties pie galda, liecina sakāmvārds: ”Bērns, kas iemācās mazgāt rokas, ēd kopā ar vecākajiem.” Ēdienreizēs ģimenes locekļi sasēžas grupās pēc vecuma. Taču, ja bērns ir tīrīgs un prot labi uzvesties, viņš var izpelnīties pagodinājumu sēdēt pie viena galda ar tēvu un citiem pieaugušajiem. Šis sakāmvārds uzsver domu, ka cienījams stāvoklis vairāk ir atkarīgs no uzvedības, nevis vecuma.

Tiem, kas vēlas precēties, noderēs šāds akanu sakāmvārds: ”Laulība nav palmu vīns, kas vispirms jāpagaršo.” Tirgotāji, kas pārdod palmu vīnu — no palmu sulas raudzētu alkoholisku dzērienu —, parasti ļauj pircējiem to pagaršot, pirms viņi izlemj, cik daudz vīna pirkt un vai vispār to iegādāties. Turpretī laulība nav domāta šādai ”pagaršošanai”. Minētajā teicienā izskan doma, ka laulība ir pastāvīga savienība un ”pārbaudes laulība” nav pieļaujama.

Trāpīgi novērojumi

Daudzi teicieni liecina, ka akanu senčiem ir bijušas asas novērošanas spējas un viņi ir pratuši izdarīt trāpīgus secinājumus par cilvēkiem un dzīvniekiem. Piemēram, redzot, kā uzvedas vista ar cāļiem, viņi ir sacerējuši šādu teicienu: ”Cālis, kas turas pie mātes, dabū sienāža cisku.” Kas ar to domāts? Ja cilvēks norobežojas no citiem, viegli var gadīties, ka pārējie viņu piemirst, kad tie dalās ar citiem labās lietās.

Tas, kurš redzējis beigtu vardi, noteikti sapratīs, cik patiess ir sakāmvārds: ”Vardes īstais garums atklājas tikai tad, kad tā ir beigta.” Šo sakāmvārdu bieži piemin, ja kāds netiek pienācīgi novērtēts. Šāds cilvēks mierina sevi ar domu, ka tad, kad viņa nebūs klāt, citi varbūt skaidrāk redzēs viņa labās īpašības.

Sakāmvārdi attēlos

Akanu sakāmvārdi paaudžu paaudzēs ir nodoti no mutes mutē, taču daudzi no tiem ir saglabāti arī simboliskos attēlos. Šos attēlus var redzēt kokgrebumos, tie rotā spieķus, zelta svēršanai domātos atsvarus un tradicionālos apģērbus, kā arī modernos tekstilizstrādājumus. Ganas mākslas galeriju apmeklētāji, iespējams, ievēro attēlus, kuros redzams cilvēks, kas rāpjas  kokā, kamēr otrs viņam palīdz. Tie ilustrē sakāmvārdu: ”Ja tu kāp labā kokā, varbūt kāds tevi pastums.” Doma ir skaidra — ja tu tiecies pēc laba mērķa, varbūt kāds tev palīdzēs.

Bēres ir tas brīdis, kad sevišķi plaši tiek likta lietā ”tekstiliju valoda”, kā audumu rakstos ietvertie teicieni nosaukti kādā grāmatā. Sēru atmosfēra noskaņo uz pārdomām par dzīvi, tāpēc sēru drēbes rotā ornamenti, kuros ietvertas filozofiskas domas. Piemēram, raksts, kurā attēlotas kāpnes, atsauc atmiņā teicienu: ”Kas kāpj pa nāves kāpnēm, nav viens.” * Tas mudina būt pazemīgiem un nedzīvot tā, it kā mēs būtu nemirstīgi. (Salamans Mācītājs 7:2.)

Akanu sabiedrībā vietējo valdnieku sūtņi un pārstāvji prasmīgi lieto parunas un sakāmvārdus, un starp viņu amata piederumiem ir nūja, kuras rotājumu motīvos atspoguļojas iecienītas tautas gudrības. Piemēram, putns, kas sagrābis čūskas galvu, attēlo sakāmvārdu: ”Ja tu saķer čūskas galvu, pārējais ir tikai virve.” Kā to saprast? Problēmas ir jārisina izlēmīgi — jāķeras pie galvenā.

Pareizas manieres sakāmvārdu lietošanā

Lai saprastu, kad un kā lietot sakāmvārdus, runātājam ir jāņem vērā, kādu domu viņš grib pateikt un pie kādiem klausītājiem vēršas. Nevietā pateikts sakāmvārds var vājināt trāpīga argumenta iespaidu. Turklāt dažās kultūrās parunu un sakāmvārdu lietošanu regulē stingras pieklājības normas un klausītājiem var rasties nepatīkams iespaids, ja runātājs šīs normas neievēro.

Ganā par sakāmvārdu autoriem un glabātājiem tiek atzīti vecākās paaudzes pārstāvji, tāpēc sakāmvārdi parasti tiek ievadīti ar frāzi: ”Veci ļaudis saka ...” Ja kāds runā ar cilvēkiem, kas krietni vecāki par viņu, pieklājība prasa pirms sakāmvārda lietot izteicienu: ”Jūs, sirmgalvji, sakāt ...” Aiz cieņas pret sirmām galvām gados jauns runātājs izvairās radīt iespaidu, it kā viņš ar gudriem teicieniem gribētu pamācīt tos, kas par viņu vecāki.

Dažas piebildes par sakāmvārdiem

Sakāmvārdi labi iederas gan pirms, gan pēc kāda loģiska argumenta. Tos var arī tik atjautīgi ievīt runas gaitā, ka klausītājam jābūt ļoti uzmanīgam, lai pamanītu mājienu uz kādu sakāmvārdu. Piemēram, runājot par pazemīgu un miermīlīgu cilvēku, akans varbūt sacīs: ”Ja tas būtu atkarīgs tikai no viņa, šajā ciemā nekāda šaušana nenotiktu.” Šie vārdi atgādina teicienu: ”Ja tas būtu atkarīgs tikai no gliemeža un bruņrupuča, mežā nekāda šaušana nenotiktu.” Abi šie dzīvnieki tiek uzskatīti par miermīlīgiem un klusiem radījumiem, kas izvairās no sadursmēm. Cilvēki, kam piemīt šādas īpašības, vairo mieru.

Bet, ja jūs akanu palūgtu noskaitīt jums vairākus sakāmvārdus pēc kārtas, iespējams, jūs dzirdētu tikai vienu: ”Ja nav miega, nav arī sapņu.” Citiem vārdiem, tāpat kā cilvēks nevar sapņot, ja viņš nav aizmidzis, nav iespējams skaitīt sakāmvārdus, ja nav piemērotas situācijas. Tie lietojami atkarībā no apstākļiem.

[Zemsvītras piezīme]