Ceļojums pa pasaulē garāko trolejbusa līniju

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA UKRAINĀ

Vai, samaksājot pavisam nelielu naudas summu, ir iespējams gūt neaizmirstamus iespaidus? Jā, tas ir iespējams, ja ir nopirkta biļete braucienam pa pasaulē garāko trolejbusa līniju. Maršruta garums ir aptuveni 95 kilometri: trolejbuss dodas no Simferopoles, kas atrodas Ukrainas dienvidos, Krimas pussalas centrā, uz Jaltu — saules pielietu pilsētu Melnās jūras ziemeļu krastā. Tas ir patiešām aizraujošs ceļojums.

SIMFEROPOLES transporta pārvaldē mūs sagaida Giorgijs Mihailovičs Slavnijs. Viņš šeit strādā kopš 1959. gada un, protams, par savu darbu zina gandrīz visu. Sākumā Slavnija kungs aizved mūs uz vietējo transporta muzeju, kur fotogrāfijās var aplūkot strādniekus, kas ierīkoja šo trolejbusa līniju. ”Lai trolejbuss varētu braukt, nepietiek tikai ar asfaltētu ceļu,” viņš paskaidro. ”Celtnieki uzslēja simtiem stabu, lai varētu ievilkt elektrisko gaisa kabeļu līniju daudzu kilometru garumā. Bija jāierīko arī spēkstacijas, kas saražotu nepieciešamo elektroenerģiju.”

”Vai tad šajā garajā un kalnainajā ceļā nebūtu labāk izmantot parasto autobusu, nevis elektrisko transportu?” mēs taujājam.

”Atšķirībā no autobusiem trolejbusi nepiesārņo vidi,” atbild Slavnija kungs. ”Tā mēs sargājam mūsu kalnu un jūras krastu neskarto dabu.”

”Vai tiešām daži autobusi var nodarīt videi tik lielu ļaunumu?” mēs turpinām vaicāt.

”Tikai daži autobusi?” attrauc mūsu pavadonis. ”Pirms vairākiem gadiem šis maršruts bija tik populārs, ka cauru vasaru trolejbusi brauca ik pēc divām vai trijām minūtēm, kopā veicot ap 400 braucieniem dienā.”

Stāstītais mūs ieintriģē, un mēs degam nepacietībā ātrāk doties ceļā.

Ceļojums sākas

Trolejbusi atiet no Simferopoles Centrālās stacijas. Virs galvas mums plešas sudrabainu elektrisko kabeļu tīkls. Mēs sameklējām biļešu kasi, nopērkam biļetes un iekāpjam 52. maršruta trolejbusā. Beidzot mūsu ceļojums ir sācies!

Kad esam nobraukuši kādus 30 kilometrus, ceļš aizvijas augšup kalnos. Drīz vien paliek vēsi, jo milzu kalni, kas slejas visapkārt, paslēpj mūs savā ēnā. Stāvās nogāzes, kuras klāj mūžzaļie augi un lapu koki, kaut kur lejā satiekas ar sniegotajām ielejām. Kad esam augšā un ieraugām tikpat iespaidīgu ceļu lejup, mums aizraujas elpa. Ceļš līkločiem vijas lejā līdz pašam horizontam.  Trolejbusa spēcīgās bremzes neļauj ātrumam pārmērīgi pieaugt. Trolejbusa vadītājs uzmanīgi nogādā mūs kalnu pakājē.

Kad esam lejā, trolejbuss iebrauc Aluštā, pagriežas pa labi un ripo dienvidu virzienā pa piekrastes ceļu. Pa kreisi no mums ir Melnā jūra. Pa labi savdabīgu aizsargbarjeru veido majestātiskie Krimas kalni.

Tikuši vēl mazliet uz priekšu, Puškinas ciemata nomalē mēs ieraugām Lāča kalnu. Leģenda, ko stāsta vietējie iedzīvotāji, vēstī, ka milzīgs lācis, kas gribējis izdzert sausu Melno jūru, pārvērties akmenī. Lāča galva, viņi saka, joprojām ir zem ūdens, it kā dzīvnieks vēl aizvien dzertu. Es pie sevis nodomāju: ”Kāpēc gan viņi nestāsta, ka lācis iegāzies ūdenī tāpēc, ka izdzēris pārāk daudz vīna? Mēs taču esam pabraukuši garām tik daudziem vīnogulājiem!” Šī ir vīna zeme, un šeit atrodas Masandras vīna darītava, kuras produkcija izpelnījusies atzinību daudzos starptautiskajos konkursos.

Mēs izkāpjam no trolejbusa Ņikitas ciemā, pie Ņikitas botāniskā dārza. Šajā dārzā var aplūkot tūkstošiem augu no visām pasaules malām. Pie ieejas mēs apstājamies un ieelpojam lielu, mūžzaļu koku smaržu. Mūsu zinošā gide Tamāra paskaidro, ka tie ir Libāna ciedri. ”Šos staltos kokus Salamans izmantoja tempļa būvniecībā,” viņa norāda, un viņai ir pilnīga taisnība.  Arī Bībelē ir stāstīts, ka Libāna ciedrus plaši izmantoja šajā grandiozajā celtniecības projektā, ko izraēlieši īstenoja ķēniņa Salamana uzraudzībā. (1. Ķēniņu 5:20—32.)

Lēni virzoties lejup pa grantētajiem celiņiem, mēs pamanām dobi ar ērkšķainiem krūmiem. ”Rozes,” atzīmē Tamāra. ”Dārzā to ir ap 200 šķirņu. Maija beigās un jūnija sākumā te viss ir vienos ziedos.” Vēlāk mēs apstājamies pie necila, apmēram divarpus metru augsta krūma. ”Un šis ir dzelzskoks,” — Tamāras balsī ir jaušama dziļa patika pret šo augu. ”Tā cieto koksni izmanto par metāla aizstājēju, to var iedzīt sienā ar āmuru tāpat kā naglu. Tas pat grimst ūdenī,” viņa paskaidro. Drīz vien trolejbuss ir klāt, un mēs esam ļoti priecīgi par iespēju apsēsties un nedaudz atpūtināt nogurušās kājas, kamēr tas mēro ceļu līdz Jaltai, maršruta galapunktam. Daudzi atceras Jaltu galvenokārt tāpēc, ka 1945. gadā Otrā pasaules kara laikā Livadijas pilī notika vēsturiska konference, kurā tikās trīs sabiedroto valstu vadītāji, lai saskaņotu plānus par pilnīgu nacistiskās Vācijas sakāvi un tās okupāciju.

Atpakaļceļā

Tuvojas vakars. Ir laiks sēsties trolejbusā, kas nogādās mūs atpakaļ. Pēkšņi ceļa malā pamanām bērnus, kas tirgo dažādu puķu pušķus. Sajūsmināti par iespēju nopirkt puķes, mēs izkāpjam ārā, un mūs nekavējoties ielenc enerģisku pārdevēju pulciņš. ”Kā sauc šīs baltās puķes?” es vaicāju Janai, 15 gadus vecai meitenei ar rudiem matiem. ”Sniegpulkstenītes,” viņa lepni atbild. Pamādama uz pakalnu, kas atrodas ceļa otrā pusē, viņa piebilst: ”Agri no rīta, kad sāk kust sniegs, mēs tās vācam tajā nogāzē.”

Drīz vien mēs atkal rāmi šūpojamies trolejbusa sēdekļos, kamēr pienāk laiks kāpt ārā. Mūsu ceļojums ir galā. Gluži tāpat kā bērni, kas pirmo reizi ir izvizinājušies pa amerikāņu kalniņiem, mēs vēlamies doties atpakaļ un izbaudīt to visu no jauna.

[Karte 22., 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

UKRAINA

KRIMA

Melnā jūra

SIMFEROPOLE

↓ Čatirdaga kalns

Alušta

↓

Puškina

↓ Lāča kalns

Ņikita

↓ Masandra

Jalta

Livadija

Aipetri kalns

Alupka

[Attēls 22., 23. lpp.]

Aipetri kalns

[Attēli 23. lpp.]

Voroncova pils Alupkā

[Attēls 23. lpp.]

Marmora ala Čatirdaga kalnā

[Attēls 23. lpp.]

Lāča kalns

[Attēls 24. lpp.]

Pils ”Bezdelīgas ligzda” Jaltā

[Attēls 24. lpp.]

1775. gada šerija pudeles Masandras vīna darītavā

[Attēls 24. lpp.]

Učansu ūdenskritums pie Jaltas. Tā augstums ir gandrīz 100 metri, un tas ir augstākais Krimas pussalā

[Attēls 24. lpp.]

Vēsturiskā Livadijas pils Jaltā