Bībeles viedoklis

Kas ir materiālisms?

CILVĒKIEM piemīt iedzimta spēja domāt par garīgiem jautājumiem un nepieciešamība pielūgt Dievu. Bet, tā kā cilvēks ir fiziska būtne, viņam ir arī materiālas vajadzības, un materiālas lietas viņam spēj sagādāt prieku. Daži kristieši ir diezgan bagāti. Vai šis fakts liecina, ka viņi ir ieslīguši materiālismā un kļuvuši garīgi vāji? Un otrādi — vai tas, ka cilvēks ir nabadzīgs, viņu vairāk noskaņo tiekties pēc garīgiem, nevis materiālistiskiem mērķiem?

Jūs droši vien piekritīsiet, ka bagātība pati par sevi nepadara cilvēku par materiālistu. Aplūkosim Bībeles gaismā, kas īsti ir materiālisms un kā izvairīties no posta, ko tas var nodarīt garīgumam.

Bagātība un gods

Bībeles laikos Dievam uzticīgo kalpu vidū bija vairāki bagāti un ievērojami cilvēki. Piemēram, Ābrahāms ”bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu”. (1. Mozus 13:2.) Par Ījabu bija izplatījusies slava, ka viņš ir ”lielāks nekā visi austruma ļaudis”, jo viņam piederēja plaši ganāmpulki un daudz kalpotāju. (Ījaba 1:3, LB-26.) Arī tādi Izraēlas ķēniņi kā, piemēram, Dāvids un Salamans kļuva par milzu bagātības īpašniekiem. (1. Laiku 29:1—5; 2. Laiku 1:11, 12; Salamans Mācītājs 2:4—9.)

Turīgi cilvēki bija arī pirmā gadsimta kristiešu draudzē. (1. Timotejam 6:17.) Par kādu ”dievbijīgu sievieti, vārdā Lidija,” ir teikts, ka viņa bija ”purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā”. (Apustuļu darbi 16:14.) Purpurs un ar šo vielu krāsoti izstrādājumi bija ļoti dārgi, tāpēc tos varēja atļauties tikai ievērojami un bagāti ļaudis. Tas vedina domāt, ka arī pati Lidija bija turīga sieviete.

Taču tas nenozīmē, ka Jehovas kalpu vidū nebija ļoti nabadzīgu cilvēku. Bija ģimenes, kas nonāca trūkumā kādas dabas katastrofas, nelaimes gadījuma vai tuvinieka nāves dēļ. (Salamans Mācītājs 9:11, 12.) Viņiem droši vien nebija viegli noskatīties tajos, kas dzīvoja pārticībā. Taču viņi būtu rīkojušies nepareizi, piedēvēdami turīgajiem materiālistiskas tieksmes vai nospriezdami, ka tie, kam materiālā ziņā pieder maz, kalpošanā Dievam dara vairāk nekā tie, kas ir bagāti. Lai saprastu, kāpēc tā var teikt, padomāsim, kas ir materiālisma pamatā.

Mantkārība

Kādā vārdnīcā materiālisms ir definēts kā tiekšanās pēc materiālā, intelektuālo un garīgo uzskatot par mazāk vērtīgu. Tātad materiālisma pamatā ir cilvēka vēlmes, prioritātes  un mērķi, kādus tas savā dzīvē izvirza. To skaidri var redzēt divos piemēros no Bībeles.

Baruham, kurš kalpoja par pravieša Jeremijas sekretāru, Jehova deva stingru padomu. Visticamāk, Baruhs bija nabadzīgs, jo tolaik Jeruzalemē valdīja smagi apstākļi un Jeremija, ar kuru viņš cieši sadarbojās, tautā nebija ieredzēts. Tomēr, novērojis Baruhu, Jehova viņam sacīja: ”Tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē!” Iespējams, Baruhs bija sācis attīstīt materiālistisku domāšanu, galveno uzmanību pievēršot citu bagātībai un materiālajam nodrošinājumam. Jehova viņam atgādināja, ka tuvojas Jeruzalemes iznīcināšana, kuras laikā viņš izglābs Baruha dzīvību, bet ne īpašumu. (Jeremijas 45:4, 5.)

Jēzus stāstīja līdzību par kādu vīru, kas arī bija padevies materiālisma vilinājumam. Šis cilvēks neizmantoja savus līdzekļus, lai vairāk kalpotu Dievam, — viņa mērķis bija kļūt pēc iespējas bagātākam. Šis turīgais vīrs pie sevis sprieda: ”Es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus.. un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.” Kā Jēzus turpināja šo līdzību? ”Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas 12:16—21.)

Ko šie piemēri māca? Tie palīdz saprast, ka cilvēks kļūst par materiālistu nevis tāpēc, ka viņam ir daudz mantas, bet tāpēc, ka viņš sāk uzskatīt materiālās vērtības par svarīgāko savā dzīvē. Apustulis Pāvils teica: ”Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1. Timotejam 6:9, 10.) Tātad problēmas rada dzīšanās pēc bagātības un mīlestība pret to.

Ir nepieciešama pašpārbaude

Lai kāds būtu kristieša materiālais stāvoklis, viņam ir jāuzmanās, lai viņš neiekristu materiālisma slazdā. Bagātībai piemīt ”viltība”, un tā var ”nomākt” garīgumu. (Mateja 13:22.) Pamanīt, ka materiālās intereses mūsu dzīvē ir izvirzījušās pirmajā plānā, garīgumu atstājot otrajā, nav viegli, jo tas var notikt gandrīz nemanāmi, taču sekas tam var būt bēdīgas. (Salamana Pamācības 28:20; Salamans Mācītājs 5:9.)

Tāpēc kristiešiem ir pastāvīgi jāpārbauda, kas viņu dzīvē ir svarīgākais un pēc kā viņi tiecas. Garīgi noskaņoti cilvēki — vai viņiem materiālā ziņā pieder daudz vai maz — cenšas sekot Pāvila ieteikumam likt savu cerību nevis uz ”nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt”. (1. Timotejam 6:17—19.)