Paniolo Havaju salu kovboji

No Atmostieties! korespondenta Havaju salās

HAVAJU salu daudzie viesi parasti ir pārsteigti, uzzinot, ka šeit zeļ un plaukst tāda nozare kā lopkopība. Viņu apziņā Havaju salas saistās ar Konas kafiju un bijušajām cukurniedru un ananasu plantācijām. Taču redzēt tur īstus kovbojus, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par paniolo, — arhipelāga apmeklētāju acīm tas, šķiet, ir ļoti neparasts skats. Parasti viņi izbrīnīti vaicā: ”Kādā veidā ganāmpulki un kovboji ir nonākuši šeit, Havaju salās?”

Liellopi ierodas Havajā

Govis un vēršus uz lielāko arhipelāga salu Havaju, ko dēvē arī par Lielo salu, tālajā 1793. gadā atveda angļu kuģis, un kuģa kapteinis Džordžs Vankūvers uzdāvināja lopus karalim Kamehameham I. Džordžs Vankūvers Havaju salas pazina labāk nekā citi, jo savulaik viņš kopā ar citu slavenu britu jūrasbraucēju, kapteini Džeimsu Kuku, kļuva par pirmajiem eiropiešiem, kas ieradās šajās salās.

Dāvanas tik ļoti iepriecināja karali, ka Vankūvers pēc gada vēlreiz apmeklēja Sendviču salas, kā tās toreiz sauca, atvezdams vēl vairāk liellopu un aitu. Vankūvers cerēja, ka lopi strauji savairosies, dodot vietējiem iedzīvotājiem iespēju papildināt savus pārtikas krājumus un attīstīt amatniecību un tirdzniecību. Lai sasniegtu iecerēto, viņš ieteica karalim Kamehameham noteikt kapu (tabu), kas aizliegtu kaut šos dzīvniekus, ļaujot tiem netraucēti vairoties. Karalim šī doma iepatikās, un viņš izsludināja kapu uz desmit gadiem.

 Lopi sagādā milzīgas neērtības

Vankūvers no Kalifornijas atveda uz arhipelāgu longhornus (skat. attēlu 18. lpp.). Tie bija milzīgi, biedējoša izskata dzīvnieki ar lieliem ragiem. Havajieši iesauca tos par ”lielcūkām” un, ievērojot kapu, turējās no tiem pa gabalu. Atstāti savā vaļā, lopi izklīda pa visu salu un strauji savairojās.

Nepagāja ilgs laiks, kad lopi jau bija kļuvuši par īstu nelaimi. Cilvēku un plēsīgo zvēru netraucēti, tie sāka nodarīt nopietnus postījumus mežiem kalnainajos apvidos un barības meklējumos bieži iebrida sakņu dārzos, kur vietējo ciematu iedzīvotāji audzēja batātes, jamsu, taro un citas kultūras. Vulkānisko iežu vaļņi un pat opunciju dzīvžogi nespēja pasargāt havajiešus no mežonīgajiem longhorniem.

Ap 1815. gadu kāds uzņēmīgs ieceļotājs no Jaunanglijas, vārdā Džons Palmers Pārkers, saņēma karaļa Kamehamehas I atļauju un sāka medīt savvaļas govis ar savu jauno, Amerikā ražoto musketi. Drīz vien tālredzīgais karalis atskārta, ka no dzīvnieku gaļas, taukiem un ādas var iegūt ļoti vērtīgu produkciju. Ar laiku sālīta liellopu gaļa izkonkurēja sandalkoku, kļūdama par Lielās salas nozīmīgāko eksporta preci.

No vaquero līdz paniolo

19. gadsimta 30. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka kaut kas ir jādara, jo mežonīgo govju bari bija kļuvuši ārkārtīgi lieli un bīstami. Karalis Kamehameha III saprata, ka ir jārīkojas nekavējoties. Viņš aizsūtīja uz Kaliforniju, ko tolaik pārvaldīja Meksika, vienu no saviem augstākajiem virsaišiem, uzdodams tam savervēt pieredzējušus lopkopjus, kas pieradinātu mežonīgās govis un iemācītu havajiešiem sava amata noslēpumus. Tajā  laikā govis bija savairojušās ne vien Lielajā salā, bet arī Oahu, Maui un Kauajā.

1832. gadā Havaju salās no Meksikas ieradās vaquero — pieredzējuši kovboji, kas sava amata prasmi bija apguvuši Meksikas fermās. Viņi izskatījās ļoti kolorīti savās platajās cepurēs, ar jātnieku piešiem, skaistiem segliem un laso pie sāniem. Havajieši drīz vien iesauca viņus par paniolo jeb ”spāņiem”, jo viņi taču bija español — spāņu izcelsmes. Iesauka pielipa, un mūsdienās šie cilvēki vēl joprojām tiek dēvēti par paniolo.

Paniolo apliecināja, ka viņi ir čakli un dzīvespriecīgi kovboji, kas ne tikai cītīgi dara savu darbu, bet arī labprāt dzied un spēlē mūzikas instrumentus. Viņi iemantoja prasmīgu, drosmīgu un izturīgu lopkopju slavu, kuri ļoti lepojas ar savu darbu. Kāds pieredzējis paniolo savus amata brāļus raksturoja šādi: ”Kas labi strādā, tas ilgi dzīvo.” Un strādāja viņi tiešām čakli. Viņi ganīja govis diendienā, no rīta gaismas līdz vakara tumsai, sadzenot lopus barā, šķirojot tos, ķerot ar laso un iededzinot tiem degzīmes. Un, protams, viņiem bija jāierīko aploki un jāuztur kārtībā žogi, jo govis bija jāpieradina.

Bet kas gan ir kovbojs bez zirga? Pirmos zirgus uz Havaju salām 1803. gadā ar burinieku Lelia Byrd atveda Ričards Klīvlends. Tie bija Arābu un Berberu zirgi, un pats karalis Kamehameha I bija pirmais havajietis, kas jāja ar zirgu.

Šie zirgi bija ātri, veikli un izturīgi un izrādījās ļoti piemēroti jāšanai pa nelīdzeno apvidu. Tie drīz vien kļuva par neaizstājamiem paniolo palīgiem viņu grūtajā darbā.

Daļa atvesto zirgu, tāpat kā govis, nokļuva savvaļā un ar laiku no Lielbritānijas un ASV ievestās zirgu šķirnes, starp kurām bija Tīrasiņu un Arābu jājamzirgi, sakrustojās savā starpā. Tāpēc Havaju kovboji varēja izvēlēties sev zirgu no dažādu šķirņu jaukteņiem. Ja mūsdienās kāds pavaicātu paniolo, kādu zirgu viņš izvēlētos ganāmpulku ganīšanai un laso sviešanai, visticamāk, viņš nosauktu ceturkšņa zirgu. Kovboji no pieredzes zina, ka šīs šķirnes zirgi ir gandrīz nepārspējami, ja runa ir par paklausību komandām, spēju ātri uzsākt jāšanu un strauji apstāties.

Pasaules rodeo čempionāts

Havaju paniolo ir lieliski apguvuši iemaņas, kuru dēļ viņu amata brāļi tiek daudzināti visās zemēs. Viņi ir lieliski jātnieki un īsti laso sviešanas meistari. Tāpēc vairāki havajieši, to vidū Ikua (Ike) Purdijs un Arčijs Kaaua, 1908. gadā piedalījās lielākajās rodeo sacīkstēs ASV — Pierobežas dienu rodeo Šaienā, Vaiomingas štatā.

Ar savām košajām drēbēm, bravūrīgo uzvedību un Havajas orhideju vainagiem šie ”spāņi” izpelnījās citu kovboju ievērību. Turklāt viņi guva izcilus panākumus arī pašās sacīkstēs. Ike Purdijs kļuva par čempionu mežonīgo vēršu savaldīšanā ar laso; savu amata prasmi Šaienā apliecināja arī Arčijs Kaaua. Tā kovboju pasaule iepazina Havaju salas un to izveicīgos paniolo. 1996. gadā Iki Purdiju uzņēma Nacionālajā kovboju slavas zālē.

Paniolo dzīve mūsdienās

Kāda ir paniolo dzīve mūsdienās? Iespējams, tā ir nedaudz rāmāka nekā senatnē, tomēr arī modernajā rančo kovbojiem darba ir pilnas rokas. Labs piemērs tam ir Pārkera rančo Vaimeā, kas atrodas Lielajā salā. Rančo ietilpst milzīgas zemes platības, kuras apjož žogi simtiem kilometru garumā un kur ganās tūkstošiem govju un vēršu. Patiešām, paniolo šeit darāmā netrūkst, un, sēžot sava iemīļotā zirga mugurā, viņš dzen lopus uz aizvien jaunām ganībām.

Mūsdienās, kad visi ikdienas darbi Vaimeā ir padarīti, paniolo bieži vien pulcējas savā iemīļotajā krodziņā, ģērbušies džinsos, kovboju zābakos, ar kovboju cepurēm galvā, kuras reizēm grezno orhideju vainagi, un klausās raksturīgo Havajas ģitāras spēli vai dzied kādu no savām iemīļotajām seno laiku havajiešu dziesmām.

[Attēls 17. lpp.]

Karalis Kamehameha I

 [Attēls 18. lpp.]

Degzīmes iededzināšana

[Attēls 18. lpp.]

Kalifornijas longhorns

[Attēls 18., 19. lpp.]

No kreisās: Arčijs Kaaua, Ebens Lovs un Ike Purdijs

[Norāde par autortiesībām]

Paniolo Preservation Society/Dr. Billy Bergin

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Havaju salas: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Parker Ranch/John Russell

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Parker Ranch/John Russell