Adatainais lauku un mežu iemītnieks

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

BIJA rēns rudens vakars. Ziemeļanglijā pāri miglas ieskautajai Tainas ielejai atbalsojās krauķu ķērcieni. Es gāju pa lapām apbirušu meža taku, kas veda gar strautu, — te pēkšņi manu uzmanību piesaistīja tikko dzirdama čaboņa. Košajā sarkano, brūno un dzelteno lapu klājienā es ieraudzīju nozibam pārīti īsu, tievu pakaļkāju, kas nākamajā mirklī pazuda kādā no strauta izkaltušā krasta plaisām.

Ieskatījies ciešāk, es pamanīju ezi, kas centīgi gatavoja sev ziemas mitekli. Dzīvnieks bija savācis lapas, sausu zāli un papardes un tagad no tām taisīja sev ērtu guļasvietu aukstajai, garajai ziemai.

Šo mazo, piemīlīgo dzīvnieku, kas mitinās laukos, pakalnos un mežos, ir gandrīz neiespējami sajaukt ar kādu citu. Eža galvu un kaklu sedz raupja brūni balta spalva, taču raksturīgākā viņa pazīme ir dzeltenīgais adatu kažoks, kas apklāj eža galvu, muguru un sānus. Eža asās adatas, kuru garums ir aptuveni divi centimetri, aug gandrīz perpendikulāri eža ķermenim un ir sakopotas grupās. Katrai adatai ir 22 līdz 24 gareniskas rievas, bet netālu no pamatnes — šaurs, noliekts kakliņš. Ja ezim gadās krist no kādas augstākas vietas, viņš paliek sveiks un vesels, jo, pateicoties adatu specifiskajam stāvoklim, tās neizduras cauri eža ādai. Nudien apbrīnojama konstrukcija!

Ja ezis jūtas apdraudēts, tas ieņem aizsargpozu, saritinādamies kamolā. Ar spēcīgu muskuļu palīdzību ezis pārvelk muguras ādu pāri visam ķermenim, tādā veidā pasargājot galvu, astīti, kājas un mīksto vēderu. Šādu aizsargpozu dzīvnieks spēj saglabāt labu laiku.

 Iestājoties krēslai, ezis parasti sajūt izsalkumu. Savas vakariņas, ko galvenokārt veido kukaiņi un tārpi, ezis mēdz papildināt ar pelēm, vardēm, žurkām, ķirzakām un dažkārt arī ar riekstiem un ogām. Ezim ir ļoti smalka dzirde, un, paraugoties uz viņa smailo purniņu un mitrajām nāsīm, nav grūti uzminēt, ka arī oža viņam ir teicama.

Eža ienaidnieki

Dabisko ienaidnieku ezim ir pavisam maz. Galvenie no tiem ir lapsas un āpši. Āpšu priekšķepām ir spēcīgi nagi, ar kuru palīdzību tie spēj atritināt ezi, nesavainojoties ar tā asajām adatām. Man vairākkārt ir gadījies mežā atrast eža ādu — tas acīmredzot ir vienīgais, kas paliek pāri pēc āpša vakariņām. Atšķirībā no āpša, lapsa nevar mēroties spēkiem ar eža adatām, tāpēc viņa cenšas aizripināt ezi līdz ūdenim, kurā tam neatliek nekas cits kā vai nu atritināties, vai noslīkt. Tā kā ezis ir labs peldētājs, viņam ir izredzes paglābties no viltīgā uzbrucēja, atrodot patvērumu upes krastā starp akmeņiem vai kādā alā.

Ir tautas, piemēram, čigāni, kas ežus lieto uzturā. Viņi apvārta ezi mālos, izcep un, kad māli ir atdzisuši, tos noloba kopā ar eža adatām, iegūstot ”gardu cepeti”, kā tas ir raksturots Žana Pola Klebēra grāmatā The Gypsies (Čigāni). Mūsdienās daudzi eži kļūst arī par autosatiksmes upuriem. Šķiet, visbiežāk tas notiek laikā, kad viņi ir tikko kā atmodušies no ziemas guļas un devušies meklēt barību. Ja ezim izdodas  izglābties no visiem šiem ienaidniekiem, tas var nodzīvot aptuveni sešus gadus un izaugt 25 centimetrus garš.

Vairošanās, ziemas guļa un barības meklējumi

Eži pārojas divas reizes gadā: vasaras sākumā (no maija līdz jūlijam) un pašās vasaras beigās. Ezienes grūsnības periods ilgst četras līdz sešas nedēļas, un vienā reizē tai piedzimst trīs vai četri nepilnus 30 gramus smagi mazuļi. Pirmās divas nedēļas ezēniem ir nepieciešama īpaša aprūpe, jo tie ir akli un kurli. Pēc tam mazuļu mīksto apmatojumu pakāpeniski nomaina adatas, un ar laiku tie iemācās pilnībā saritināties kamolā. Ja kāds ezēnus iztraucē laikā, kad šī prasme vēl nav apgūta, tie mēdz palēkties gaisā un skaļi šņākt. Daudzus ienaidniekus šāda taktika aizbiedē.

Gada siltajos mēnešos uzkrātās tauku rezerves ezim lieti noder ziemā. Kamēr dzīvnieciņš guļ ziemas miegā, viņa ķermeņa temperatūra ir ievērojami zemāka nekā parasti un elpošana ir tikko manāma. Ezim ir īpašs dziedzeris, kas kontrolē viņa ķermeņa temperatūru. Ja, ezim guļot, tā nokrītas bīstami zemu, dziedzeris izstrādā pietiekami daudz siltuma, lai dzīvnieks pamostos un dotos meklēt sev siltāku guļasvietu. Gulēdams ziemas miegā, ezis joprojām saglabā kontaktu ar apkārtējo pasauli. Uz jebkuru skaņu savā tuvumā viņš reaģē ar tikko manāmām ķermeņa kustībām.

Ja ezi mēģina ieslodzīt dārzā, viņš drīz vien atrod veidu, kā izbēgt — pārrāpjas pāri sienai, sētai vai pat uzrāpjas pa kanalizācijas cauruli —, jo ezim ir jāapstaigā plašas teritorijas, lai sameklētu sev pietiekami daudz barības. Šī iemesla dēļ cilvēkiem neizdodas viņu tā īsti pieradināt. Varbūt ir pat labāk, ka ezis dzīvo savvaļā, jo viņa kažokā nereti mitinās blusas, bet pats galvenais — šī mīlīgā dzīvnieciņa rosīšanās viņa dabiskajā vidē piešķir Lielbritānijas lauku ainavai sevišķu pievilcību, par ko es vienmēr būšu pateicīgs mūsu Radītājam, Dievam Jehovam.

[Attēls 15. lpp.]

Ezis, kas saritinājies kamolā

[Attēls 16. lpp.]

Ilustrācija no 1905. gadā izdotās Beatriksas Poteres bērnu grāmatas ”The Tale of Mrs. Tiggy-Winkle”

[Attēls 16. lpp.]

Nedēļu vecs parastais ezis

[Attēli 17. lpp.]

Dienvidāfrikas pundurezis