Jauniešu jautājumi

Kāpēc mani atdeva audžuvecākiem?

”Es jūtos tā, it kā visus šos gadus būtu slims. Tā ir sirds slimība, ko nevar izārstēt.” (Roberts)

ŠĀDIEM vārdiem savu dzīvi raksturo kāds vīrietis, kas ir ticis adoptēts neilgi pēc dzimšanas. Viņš turpina: ”Nav gandrīz nevienas dienas, kad prātu nenodarbinātu jautājumi: kas ir mani īstie vecāki? Kur viņi dzīvo? Kāpēc viņi mani pameta?”

Čentjela, kuras tēvu uzaudzināja audžuvecāki, pauž sarūgtinājumu par to, ka nepazīst savus bioloģiskos vecvecākus. ”Es jūtos apzagta, jo man ir liegta iespēja būt kopā ar tēta brāļiem, māsām un viņu bērniem.” Kāpēc tik daudziem, kaut arī ne visiem, adopcijas jautājums ir tik sāpīgs?

Izplatīta reakcija — dusmas

Apziņa, ka vecāki viņu ir atdevuši audzināšanā citiem cilvēkiem, bērnā var izraisīt dziļus iekšējus pārdzīvojumus. Katrīna, kas tika adoptēta, vēl būdama pavisam maza, stāsta: ”Mani bieži pārņēma dusmas, jo es nesapratu, kāpēc māte mani ir atdevusi prom. Vai iemesls bija tas, ka biju neglīta un nemīlama? Ja vien man būtu bijusi iespēja, es viņai pierādītu, ka ar mani var lepoties. Jo vairāk es domāju par savu īsto māti, jo dusmas auga augumā.”

Katrīnas attiecības ar viņas audžuvecākiem kļuva arvien saspīlētākas. ”Man šķita, ka audžuvecāki mātei mani ir atņēmuši, tāpēc es izgāzu savas dusmas uz viņiem,” meitene atzīst. Tas, ka bērni uz adopciju reaģē ar dusmām, gadās diezgan bieži.

Taču šādas dusmas ir bīstamas. Kā var redzēt no gadījuma ar Katrīnu, tās nereti tiek izgāztas  uz cilvēkiem, kas ne pie kā nav vainīgi. Bībelē ir dots padoms: ”Atmet dusmas un neļaujies bardzībai.” (Psalms 37:8.) Bet kā to izdarīt? Dieva Rakstos ir arī šādi vārdi: ”Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām.” (Salamana Pamācības 19:11, LB-26.) Tātad, ja tu esi adoptēts un tevī rūgst dusmas, tad dziļāka izpratne par savu situāciju tev var palīdzēt mazināt šīs negatīvās emocijas.

Atsakies no kļūdainiem pieņēmumiem

Pārdomā tos pieņēmumus, kas tevī izraisa dusmas. Piemēram, vai tu esi nospriedis, ka vecāki tevi ir atdevuši audzināšanā citiem cilvēkiem tāpēc, ka ar tevi nebija kaut kas kārtībā? Katrīna tā domāja. Bet vai tas vienmēr ir tiesa? Varbūt nav iespējams noskaidrot, kas tavus vecākus pamudināja pieņemt šādu lēmumu, taču pastāv pamatoti iemesli domāt, ka vaina nav bijusi tevī. Padomā, kāpēc vispār vecāki mēdz atdot bērnus audzināšanā audžuvecākiem? Visbiežāk tāpēc, ka, viņuprāt, viņiem nav citas izejas.

Pievērs uzmanību, kas Bībelē ir stāstīts par Mozu. Kā var lasīt Otrās Mozus grāmatas otrajā nodaļā, kad Ēģiptes faraons uzsāka genocīdu, pavēlēdams nonāvēt visus jaundzimušos izraēliešu zēnus, Johebeda savu mazo dēliņu Mozu slēpa trīs mēnešus. Ar katru brīdi tas kļuva arvien sarežģītāk, taču Johebeda nespēja pieļaut, ka viņas dēls tiktu noslepkavots. ”Kad tā redzēja, ka nevar to vairs noslēpt, tad tā viņam pagatavoja šķirstu no niedrēm, notriepa to ar asfaltu un piķi, ielika tanī bērnu un nolika to niedrēs upes krastmalā.” (2. Mozus 2:3.)

Pamest savu dēlu viņai, bez šaubām, bija ļoti sāpīgi. Bet vai viņai bija cita izvēle? Aiz mīlestības pret Mozu viņa izdarīja to, ko uzskatīja par labāko dēla interesēs. Zīmīgi, ka Johebedas meita palika šķirsta tuvumā tikmēr, kamēr redzēja, ka viņas mazais brālis tiek izņemts no ūdens un nogādāts drošībā. Visticamāk, viņa šādi rīkojās, paklausot savas satrauktās mātes lūgumam.

Protams, ne vienmēr vecāki izšķiras par šādu soli tik acīmredzami kritiskas situācijas dēļ, taču motīvi parasti ir līdzīgi. Roberts saka: ”Es biju ārlaulības bērns, un mani uzaudzināt mātes ģimenei būtu bijis grūti, jo tajā bija vēl arī citi bērni. Iespējams, māte nosprieda, ka man pašam būs labāk, ja tikšu adoptēts.”

 Iemesli, kāpēc bērni tiek atdoti audzināšanai citās ģimenēs, mēdz būt daudzi un dažādi, taču, kā var redzēt no šiem piemēriem, nebūt ne vienmēr šādu rīcību var izskaidrot ar to, ka māte savu bērnu ienīst vai uzskata par kaut kādā ziņā nepilnvērtīgu. Daudzos gadījumos māte no visas sirds tic, ka bērnam klāsies labāk, ja viņu uzaudzinās citi.

Būt mīlētam — tas ir daudz

Tāpat ir labi pārdomāt, kāpēc audžuvecāki tevi ir adoptējuši. Par Mozu Bībelē ir teikts, ka ”faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu”. (Apustuļu darbi 7:21.) Kas pamudināja faraona meitu sniegt aizsardzību bērnam, par kuru viņa zināja, ka tas ir viens no nāvei nolemtajiem ebrejiem? ”Puisēns raudāja”, un ”viņa iežēlojās par to”. (2. Mozus 2:6.) Tātad Mozus tika adoptēts nevis tāpēc, ka viņu kāds ienīda vai uzskatīja par sliktu, bet tāpēc, ka viņu mīlēja.

Daudzi adoptēti bērni ir sapratuši, ka viņu vecāki nav viņus vienkārši pametuši (kaut arī tā mūsdienās notiek visai bieži), bet ir uzticējuši kādai iestādei, kas rūpējas, lai bērni saņemtu pienācīgu aprūpi. Un pēc tam viņi tika adoptēti, jo kāds viņus iemīlēja tik ļoti, ka gribēja par viņiem gādāt. Vai tā ir noticis arī ar tevi? Atgādinot sev par mīlestību, ko esi saņēmis, un to augstu vērtējot, tev būs vieglāk tikt pāri brīžiem, kad sāp sirds.

Turklāt tavi audžuvecāki un viņu radinieki nav vienīgie cilvēki, kuru vidū tu vari justies mīlēts. Ja tu piederi pie kristiešu draudzes, tu vari iemantot daudzus garīgos tēvus, mātes, brāļus un māsas un viņu mīlestību. (Marka 10:29, 30.) Draudzes vecākie var būt kā ”patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē”. (Jesajas 32:2.) Droši griezies pie nobriedušiem kristiešiem un uzticies viņiem. Atklāj viņiem savas domas un jūtas.

Uzsvērdams, cik svarīgi ir izveidot ciešas attiecības ar draudzes locekļiem, Roberts saka: ”Tukšuma sajūta, kas ir manī, nekur nav palikusi, bet, pateicoties manas garīgās ģimenes mīlestībai, tagad sāpes ir daudz mazākas.”

Tev var būt sekmīga dzīve

Dari visu iespējamo, lai atbrīvotos no kļūdainiem pieņēmumiem un negatīvām domām. Vai tu uzskati, ka nevarēsi gūt dzīvē sekmes, jo esi adoptēts? Šādas pesimistiskas domas tev var laupīt drosmi. (Salamana Pamācības 24:10, LB-26.) Turklāt tām nav reāla pamata.

Piemēram, Mozus izmantoja iespējas, kādas viņam tika piedāvātas. Bībelē ir teikts: ”Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, viņš bija varens vārdos un darbos.” (Apustuļu darbi 7:22.) Tomēr pats galvenais bija tas, ka Mozus izmantoja izdevību iegūt garīgo izglītību, turklāt tik lielā mērā, ka debesu Tēvs, Jehova, viņam kļuva pilnībā reāls. (Ebrejiem 11:27.) Vai viņš guva savā dzīvē sekmes?

Pagāja kāds laiks, un Mozus kļuva par vadītāju milzīgai tautai — vismaz trim miljoniem cilvēku. Viņš kļuva par pravieti, tiesnesi, vēsturnieku, bauslības derības starpnieku un pirmo piecu Bībeles grāmatu sarakstītāju. Pastāv uzskats, ka viņš ir sarakstījis arī Ījaba grāmatu un 90. psalmu. Mozus nodzīvoja patiešām pilnvērtīgu dzīvi. Tāpat tas ir izdevies daudziem adoptētiem bērniem mūsdienās, un var izdoties arī tev.

Roberts sekmīgi ir uzaudzinājis divus bērnus, un patlaban viņš kalpo par kristiešu draudzes vecāko. Atskatoties uz pagātni, viņš saka: ”Es esmu iemācījies nekavēties domās pie tā, ko es nevaru mainīt, bet izjust pateicību par man dāvātajām svētībām.”

Ja tu patlaban dzīvo kopā ar audžuvecākiem, tev droši vien laiku pa laikam uzmācas negatīvas domas. Taču centies domāt pozitīvi. Filipiešiem 4:8, 9 ir apsolīts, ka miera Dievs būs ar tevi, ja tu domāsi par to, kas viņam patīkams. Bet kādus praktiskus soļus tu vēl vari spert, lai uzlabotu savu dzīvi kopā ar audžuvecākiem? Atbilde uz šo jautājumu tiks dota nākamajā šīs rubrikas rakstā.

[Attēli 26. lpp.]

Ja tu esi adoptēts, tātad kāds tevi ir tik ļoti iemīlējis, ka ir gribējis tevi ņemt pie sevis un rūpēties par tevi