Kad bērni pieaug pārāk ātri

DEBESS bija novilkusies drūmi pelēka, kad vienmotora lidmašīna rūkdama uzņēma ātrumu un atrāvās no skrejceļa. Šis notikums bija piesaistījis lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību — par to tika veidotas ziņu reportāžas, un, fotoaparātiem zibsnījot, žurnālisti bija apbēruši tā dalībniekus ar apbrīnas pilniem jautājumiem un komplimentiem. Kas bija izraisījis tik lielu interesi? Vai vienīgais licencētais pilots, kas atradās lidmašīnā, bet varbūt lidmašīnas vienīgais pasažieris? Nē, visas šīs uzmanības centrā bija pasažiera septiņgadīgā meita.

Lidmašīnu vajadzēja vadīt mazajai meitenei. Viņas mērķis bija pārspēt kādu agrāku rekordu, tāpēc bija izstrādāts stingrs lidojumu grafiks. Turklāt bija paredzēts, ka nākamajā pieturas vietā viņus gaidīs žurnālisti. Tāpēc, par spīti sliktajam laikam, visi trīs iekāpa lidmašīnā, bērns apsēdās uz paliktņa, lai varētu redzēt pāri vadības panelim, un izmantoja īpašus pagarinātājus, lai varētu aizsniegt pedāļus.

Lidojums bija gaužām īss. Lai izvairītos no vētras, lidmašīna strauji mainīja virzienu, bet tad sāka zaudēt augstumu un ietriecās zemē. Visi trīs cilvēki gāja bojā. Plašsaziņas līdzekļos sajūsmu nomainīja bēdas. Bija arī reportieri un redaktori, kas izteica domu, vai šajā nelaimē sava daļa vainas nav jāuzņemas plašsaziņas līdzekļiem. Daudzi cilvēki pieprasīja, lai bērniem netiktu ļauts vadīt lidmašīnu. Amerikas Savienotajās Valstīs tika pieņemti attiecīgi likumi. Taču aiz sensacionalitātes un vienkāršotajiem risinājumiem slēpās daudz dziļāki jautājumi.

 Šī traģēdija daudziem cilvēkiem lika nopietni padomāt par kādu plaši izplatītu tendenci. Mūsdienās daudzi bērni tiek steidzināti pieaugt un jau agri uzņemties pienākumus un uzdevumus, ko parasti veic pieaugušie. Protams, ne vienmēr sekas ir tik traģiskas, taču tās var būt ļoti dziļas un paliekošas. Apskatīsim dažus no veidiem, kā bērni tiek steidzināti pieaugt.

Intensīva izglītošana

Ir pilnīgi saprotams, ka vecāki vēlas, lai viņu bērni dzīvē kaut ko sasniegtu. Taču, ja šī vēlēšanās kļūst pārlieku dedzīga, vecāki bieži pārslogo bērnus, nodarbinot viņus pārāk intensīvi. Bieži tas sākas pavisam nevainīgi. Piemēram, vecāku vidū aizvien populārāka kļūst bērnu iesaistīšana ārpusskolas nodarbībās, sākot no treniņiem kādā sporta veidā un beidzot ar mūzikas stundām vai baleta skolu. Bieži tiek nolīgts arī privātskolotājs.

Protams, attīstīt bērna talantus un spējas nav slikti. Taču pastāv briesmas zaudēt mēra sajūtu, jo dažiem bērniem, šķiet, ir tikpat daudz pienākumu kā noslogotiem pieaugušajiem. Žurnālā Time bija atzīmēts: ”Kādreiz bērniem bija bērnība, tagad — mācību programmas; bērni, kam dabiski būtu bezbēdīgi aušoties, tagad pārvietojas ar darba bites mērķtiecību.”

Daži vecāki cer, ka viņu bērni uzsāks karjeru, kļūdami par brīnumbērniem sportā, mūzikā vai aktiermākslā. Lai vairotu bērnu izredzes uz panākumiem, vecāki viņus piesaka pirmsskolas mācību iestādēs jau pirms viņu dzimšanas. Turklāt dažas mātes piesakās ”prenatālajās universitātēs”, kas piedāvā ar mūzikas palīdzību izglītot bērnus, kuri vēl ir mātes klēpī. Programmas mērķis ir stimulēt bērnu galvas smadzeņu attīstību.

Vairākās valstīs bērnu prasme lasīt un rēķināt tiek vērtēta, pirms viņi ir sasnieguši sešu gadu vecumu. Daži speciālisti ir izteikuši bažas, vai bērni tādā veidā netiek emocionāli traumēti. Kā, piemēram, bērnu varētu ietekmēt tas, ka viņš jau bērnudārzā skaitās nesekmīgs? Grāmatas The Hurried Child autors Deivids Elkainds norāda, ka skolās pārāk agri un ar pārāk vieglu roku bērni tiek iedalīti ”kategorijās”. Tā tiek darīts, atzīmē D. Elkainds, nevis lai efektīvāk mācītu bērnus, bet lai atvieglotu skolotāju darbu.

Kādas sekas ir tam, ka bērni tiek spiesti kļūt par maziem, kompetentiem pieaugušajiem? D. Elkainds, kuru satrauc  veids, kā sabiedrība ir pieņēmusi šo tendenci, saka: ”Tajā atspoguļojas mūsu nosliece uzskatīt par normālu aizvien pieaugošo stresu, kādā dzīvo bērni.” Patiešām, priekšstati par to, kas ir normāli, strauji mainās.

Būt pirmajam par katru cenu

Daudzi vecāki uzskata par normālu un pat vajadzīgu mācīt bērniem, ka pats galvenais ir būt pirmajam, it īpaši sportā. Mūsdienās olimpiskās medaļas ir daudzu bērnu dzinulis. Lai gozētos dažas minūtes slavas saulītē, ko nesusi uzvara, un nodrošinātu sev pārticīgu dzīvi, daudzi bērni aizmirst par bērnību.

Piemēram, var minēt mākslas vingrotājas. Viņas jau agrā bērnībā sāk ar intensīviem treniņiem, kuru laikā viņām jāiztur milzīga fiziskā slodze. Gadiem ilgi viņas gan psiholoģiski, gan fiziski gatavojas Olimpiskajām spēlēm. Protams, tikai dažas no viņām kļūs par uzvarētājām. Vai meitenes, kurām tas neizdosies, uzskatīs, ka sasniegtais ir bijis tā vērts, lai upurētu lielu daļu savas bērnības un jaunības? Galu galā pat uzvarētājām par to var rasties šaubas.

Neatlaidīgi tiekdamās pēc sava mērķa kļūt par sporta zvaigznēm, emocionāli šīs mazās meitenes varbūt pāragri nobriest. Taču intensīvās slodzes dēļ viņu fiziskā attīstība bieži vien aizkavējas. Dažām meitenēm ir traucēta kaulu attīstība, ļoti izplatīti ir ēšanas traucējumi, un daudzos gadījumos aizkavējas pubertāte, reizēm pat par vairākiem gadiem. Taču daudzas meitenes mūsdienās skar tieši pretēja parādība — agrīna pubertāte. (Sk. lappuses augšā.)

Bērni, kam ir viss, izņemot bērnību

Ja ticētu izklaides industrijai, varētu domāt, ka ideāla bērnība ir bērniem, kam nenieka netrūkst un visā tiek izdabāts. Daži vecāki ārkārtīgi smagi strādā, lai nodrošinātu bērniem visus iespējamos materiālos labumus, ieskaitot greznu māju, dārgu apģērbu un visdažādākās izklaides iespējas.

Taču ne viens vien jaunietis, kas audzis šādos apstākļos, sāk pārmērīgi dzert, lietot narkotikas un kļūst dumpīgs. Kāpēc tā notiek? Daudzus jauniešus grauž aizvainojums par to, ka vecāki viņiem nav pievērsuši uzmanību. Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kas viņus mīl un par viņiem interesējas. Ja vecākiem tam nepietiek laika, viņi sevi mierina ar domu, ka viņi  strādā, lai nodrošinātu saviem bērniem laimīgu nākotni — taču bieži ir tieši pretēji.

Dr. Džūdita Paphazija uzsver, ka bieži ”vecāki, kas abi strādā un pārstāv labi situētas sociālekonomiskās grupas, ..lutina savus bērnus, jo zemapziņā saprot, ka dzīšanās pēc materiālā notiek uz ģimenes rēķina”. Pēc psiholoģes domām, vecāki šādi cenšas ”atpirkties no saviem pienākumiem”.

Taču bieži dārgi samaksā bērni. Lai gan viņi dzīvo pārpilnībā, viņiem trūkst paša svarīgākā, no kā ir atkarīga laimīga bērnība, — vecāku laika un mīlestības. Atstāti bez audzināšanas, pamācībām un vadības, viņi agrā vecumā sastopas ar ļoti nopietniem jautājumiem, kam viņi gandrīz nemaz nav gatavi. Uz jautājumiem ”Vai man lietot narkotikas? Nodarboties ar seksu? Vai būtu pareizi izgāzt savas dusmas vardarbīgā veidā?” viņi, visticamāk, atrod atbildes, ietekmējoties no vienaudžiem vai filmu varoņiem. Sekas nereti ir tādas, ka bērnība apraujas un dažreiz pat traģiski.

Otrs ”pieaugušais”

Ja vecāki izšķiras vai viens no vecākiem pēkšņi nomirst, bērni bieži izjūt dziļas sāpes. Protams, daudzas nepilnas ģimenes ar visiem sarežģījumiem tiek sekmīgi galā, bet dažās bērni ir spiesti īsā laikā kļūt pieauguši.

Saprotams, vecākus nepilnajās ģimenēs reizēm var nomākt vientulība. Tomēr daži vecāki pieļauj, ka bērns — bieži vecākais — uzņemas otra ”pieaugušā” lomu ģimenē. Iespējams, izmisuma mākti, vientuļie vecāki uztic savam dēlam vai meitai problēmas, kurām bērns vēl nav gatavs. Dažreiz viņiem veidojas emocionāla atkarība no saviem bērniem.

Taču ir vecāki, kas vispār pamet novārtā savus pienākumus, un bērnam ģimenē ir jāuzņemas pieaugušā uzdevumi. Karmena un viņas māsa, kas bija minētas iepriekš, atradās tieši šādā situācijā, pirms aizgāja dzīvot uz ielas. Viņas pašas vēl bija bērni, bet viņām jau bija jābūt vecāku vietā saviem jaunākajiem brāļiem un māsām. Šī nasta bija pārāk smaga.

Nav šaubu, steidzināt bērnu pieaugt ir bīstami, un no tā, ja vien iespējams, būtu jāvairās. Bet iepriecinoši ir tas, ka vecāki var spert konkrētus soļus, lai nodrošinātu saviem bērniem laimīgus bērnības gadus. Kādi ir šie soļi? Nākamajā rakstā ir minēti laika gaitā pārbaudīti padomi.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Agrīna pubertāte

Vai mūsdienās meitenēm pubertāte iestājas agrāk? Šajā jautājumā zinātnieku vidū nevalda vienprātība. Daži apgalvo, ka 19. gadsimta vidū caurmēra dzimumgatavības iestāšanās vecums meitenēm bija 17 gadi, savukārt tagad tas nepārsniedz 13 gadus. 1997. gadā ASV veiktajā pētījumā, kurā piedalījās 17 tūkstoši meiteņu, apmēram 15 procentiem balto meiteņu un 50 procentiem afroamerikāņu izcelsmes meitenēm astoņu gadu vecumā tika konstatētas pirmās pubertātes pazīmes. Taču daži ārsti apstrīd šos datus un brīdina vecākus neuzskatīt pāragru attīstību par normālu.

Lai kam arī būtu taisnība, agrīna pubertāte rada īpašus sarežģījumus gan vecākiem, gan bērniem. Žurnālā Time bija komentēts: ”Vēl satraucošākas par fiziskajām izmaiņām ir psiholoģiskās sekas, ko priekšlaicīga seksuālā attīstība var radīt bērnam, kuram vēl būtu jālasa pasakas, nevis jāatvaira uzmācīgi tipi. [..] Bērnība jau tā ir ļoti īsa.” Rakstā bija uzdots nopietns jautājums: ”Kas var tikt pazaudēts uz visiem laikiem, ja straujās fiziskās attīstības dēļ meitenes izskatās pieaugušas, pirms viņu sirds un prāts ir nobriedis?”

Bieži tā ir nevainība, kas tiek zaudēta seksuālas izmantošanas dēļ. Kāda māte ļoti tieši saka: ”Meitenes, kas izskatās vecākas par saviem gadiem, ir kā medus. Viņas pievelk vecākus puišus.” Meitene, kurai agrīnā vecumā tiek uzspiestas dzimumattiecības, pieredz postošas sekas. Viņa var zaudēt pašcieņu, tīru sirdsapziņu un pat fizisko un emocionālo veselību.

[Attēls 5. lpp.]

Pārslogots režīms var radīt problēmas

[Attēls 7. lpp.]

Sports vairs nesagādā prieku, ja bērns tiek mudināts uzvarēt par katru cenu

[Attēls 7. lpp.]

Materiālie labumi nevar aizstāt vecāku laiku un uzmanību