Nelaime, kas izmainīja manu dzīvi

PASTĀSTĪJIS STENLIJS OMBEVA

1982. gadā mani notrieca automašīna, kas pārsniedza atļauto braukšanas ātrumu. Pēc ārstēšanās es drīz vien atsāku savas ikdienas gaitas. Tomēr ik pa laikam mani mocīja sāpes, ko sagādāja mugurkaula diska trūce posmā starp kaklu un krūšu kurvi. 15 gadus vēlāk trūces dēļ es pieredzēju smagāko ticības pārbaudījumu savā mūžā.

PIRMS šī negadījuma es biju enerģijas pārpilns, un arī pēc tā es turpināju aktīvu dzīves veidu. Es labprāt uzspēlēju skvošu, nedēļas nogalē skrēju 10 līdz 13 kilometru garu distanci, un arī mana ikdiena bija saistīta ar rosīgu fizisku darbu. Es palīdzēju būvēt Jehovas liecinieku Valstības zāles un piedalījos liela kongresu nama celtniecībā Nairobi (Kenija), kur es dzīvoju.

Taču 1997. gadā sāpes krūšu kurvja rajonā kļuva biežākas un stiprākas. Medicīniskā apskatē ārsti atklāja, ka bojātais starpskriemeļu disks spiež uz muguras smadzeņu nerviem. Tās bija sekas ceļu satiksmes negadījumam, par kuru bija stāstīts raksta ievadā.

Pirms mana veselība pasliktinājās, es strādāju par tirgotāju. Darbā papildus atalgojumam man un maniem ģimenes locekļiem bija piešķirtas veselības apdrošināšanas polises. Manas perspektīvas darba tirgū šķita drošas un daudzsološas. Taču 1998. gada vidū es sajutu arvien izteiktākus simptomus — nejutīgumu ķermenī no krūtīm līdz pat kāju pēdām. Ar katru dienu mana veselība pasliktinājās.

Drīz vien es zaudēju darbu un arī visus darbiniekiem piešķirtos atvieglojumus. Mūsu meitām Silvijai un Vilhelmīnei tajā laikā bija 13 un 10 gadi. Tā kā es biju kļuvis par bezdarbnieku, mēs visi iztikām no tā, ko nopelnīja mana sieva Džoisa. Pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, mēs pārkārtojām savu dzīvi un atteicāmies no tā, kas bija mazāk svarīgs. Tādā veidā mums izdevās savilkt galus kopā.

Negatīvas emocijas

Jāatzīst, ka, arvien skaidrāk apzinoties sava stāvokļa nopietnību, mani pārņēma negatīvas emocijas. Es kļuvu egocentrisks un viegli aizkaitināms. Laiku pa laikam mani pārņēma dusmas un naids, un es saskatīju problēmas arī tur, kur patiesībā to nemaz nebija. Es balansēju uz  depresijas robežas, tāpēc neviens no maniem ģimenes locekļiem nebija pasargāts no stresa. Mana sieva un meitas vienkārši nezināja, kā šajā situācijā rīkoties.

Tajā laikā es domāju, ka negatīvās emocijas, kas mani bija pārņēmušas, ir pamatotas. Mans svars strauji pieauga. Man bija nopietnas problēmas ar vēdera izeju, un es cietu no urīna nesaturēšanas, kas bieži vien lika man justies ārkārtīgi neērti. Parasti es mēdzu nolīst kādā klusākā nostūrī un raudāt, bet reizēm izplūdu nevaldāmās dusmās — tik nevaldāmās, ka no malas tas izskatījās gandrīz vai komiski. Es sapratu, ka šāda rīcība nebija gluži pareiza.

Pildīdams vecākā pienākumus Jehovas liecinieku draudzē, es bieži biju devis ticības biedriem padomu nekad nevainot Jehovu savās ciešanās, lai kādas tās arī būtu. Tagad, kad es pats biju nokļuvis grūtā situācijā, es ne vienu reizi vien pieķēru sevi vaicājam — kāpēc Jehova ir ļāvis, lai ar mani kaut kas tāds notiek? Lai gan iepriekš es biju izmantojis tādas Rakstu vietas kā 1. Korintiešiem 10:13, lai uzmundrinātu un stiprinātu citus, es pats jutos tā, it kā mani būtu piemeklējis pārbaudījums, kas ietu pāri maniem spēkiem.

Piemērota ārstēšanas veida meklējumi

Atrast piemērotāko ārstēšanas veidu nebija viegli. Es varēju visu dienu pavadīt, apmeklējot fizioterapeitu, hiropraktiķi un adatu terapijas speciālistu, bet labākajā gadījumā ieguvu tikai īslaicīgu atvieglojumu. Es konsultējos ar dažādiem speciālistiem, ieskaitot ķirurgu ortopēdu un neiroķirurgu. Visi bija vienisprātis — ir jāveic operācija, lai mazinātu sāpes un izoperētu bojāto disku. Es mediķiem darīju zināmu savu uz Bībeli balstīto uzskatu, ka nekādos apstākļos nepiekritīšu asins pārliešanai. (Apustuļu darbi 15:28, 29.)

Pirmais ķirurgs, ar kuru es runāju, teica, ka operāciju varētu veikt, izdarot griezienu mugurā. No viņa teiktā es sapratu, ka šī procedūra var būt diezgan riskanta. Turklāt viņš nevarēja garantēt, ka netiks lietotas asinis. Vairāk pie viņa es neatgriezos.

Otrs ķirurgs teica, ka varētu piekļūt mugurkaulam, izdarot griezienu kakla rajonā. Tas izklausījās briesmīgi! Viņš piekrita ievērot manu prasību — nekādā gadījumā nepārliet asinis, taču nesniedza detalizētu skaidrojumu par operācijas gaitu, turklāt vēlējās mani operēt nekavējoties. Arī pie viņa es vairs negāju.

Tomēr man izdevās atrast ārstu, kas bija gatavs ciešākai sadarbībai. Man palīdzēja Jehovas liecinieki no vietējās komitejas saziņai ar slimnīcām. Operācija, ko piedāvāja veikt trešais ķirurgs, bija līdzīga tai, ko ieteica viņa iepriekšējais kolēģis, — viņš plānoja piekļūt bojātajam diskam, izdarot griezienu kaklā. Risks, viņš skaidroja, šajā gadījumā būtu minimāls.

Kad ārsts man uzskatāmi parādīja, kā tiks veikta operācija, mani pārņēma šausmas. Visvairāk mani biedēja tas, ka tā tiks veikta tādu vārīgu orgānu tuvumā kā sirds un plaušas. Vai es vispār pārdzīvošu šo operāciju? Protams, šādas negatīvas domas vienīgi vairoja manas bailes.

1998. gada 25. novembrī mani sekmīgi operēja kādā Nairobi slimnīcā. Operācija ilga četras stundas, un tās gaitā man tika izoperēts iegurņa kaula gabaliņš. Pēc tam, kad šis gabaliņš tika noslīpēts, to transplantēja uz sāpošo vietu un piestiprināja pie mugurkaula ar metāla plātni un skrūvēm. Tas līdzēja, tomēr neatrisināja pilnīgi visas manas problēmas. Man ir grūti staigāt, un es joprojām ciešu no nejutīguma locekļos.

Pozitīva attieksme

Kā jau minēju iepriekš, diezgan daudz laika es pavadīju, raizējoties un bēdājoties par savu veselības stāvokli. Taču ārsti un medmāsas bieži vien uzslavēja mani par manu mieru un optimismu. Kāpēc  viņi tā domāja? Viņi redzēja, ka, pat ciezdams stipras sāpes, es tomēr runāju ar viņiem par savu ticību Dievam.

Lai gan laiku pa laikam mani pārņēma dusmas un rūgtums, domājot par to, kas man jāizcieš, es joprojām paļāvos uz Jehovu. Grūtībās viņš vienmēr mani atbalstīja — tik ļoti atbalstīja, ka dažkārt biju nokaunējies par savu uzvedību. Es stingri apņēmos lasīt un pārdomāt Bībeles pantus, kas varētu sniegt man mierinājumu. Lūk, daži no tiem:

Atklāsmes 21:4: ”[Dievs] nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” Pārdomas par Bībelē apsolīto jauno pasauli, kur nebūs sāpju un asaru, patiešām bija ļoti mierinošas.

Ebrejiem 6:10: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” Lai gan manas fiziskās iespējas tagad ir ierobežotas, es zinu, ka Jehova ļoti augstu vērtē manus pūliņus.

Jēkaba 1:13: ”Neviens kārdināšanā [”pārbaudījumā”, NW] lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats viņš neviena nekārdina [”nepakļauj pārbaudījumiem”, NW].” Cik patiesi vārdi! Lai gan Jehova pieļāva manas ciešanas, viņš pilnīgi noteikti nebija tās izraisījis.

 Filipiešiem 4:6, 7: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Lūgšanas palīdzēja man atgūt tik ļoti nepieciešamo sirdsmieru, kas savukārt deva iespēju rīkoties saprātīgāk.

Jau agrāk es ar labiem panākumiem biju izmantojis šīs Rakstu vietas, lai uzmundrinātu citus, kam bija grūtības. Taču es sapratu, ka iepriekš nebiju pilnā mērā apzinājies šo pantu vērtību. Man bija nopietni jāsaslimst, lai labāk saprastu, ko nozīmē pazemība, un iemācītos pilnībā paļauties uz Jehovu.

Mani palīgi un iepriecinātāji

Daudzi, kas paši ir pieredzējuši grūtus laikus, atzīst, ka kristīgā brāļu saime viņiem ir bijusi kā balsts un pamats. Tāpēc mums vienmēr pienācīgi jānovērtē mūsu mīlošie brāļi un māsas. Lai gan viņu iespējas mums palīdzēt varbūt ir ierobežotas, taču brāļi un māsas ir gatavi darīt visu, kas vien ir viņu spēkos. Es pats par to pārliecinājos. Bieži es viņus redzēju sēžam pie manas slimnīcas gultas, dažkārt jau no agra rīta. Viņi pat piedāvāja materiālu palīdzību, lai segtu manus ārstēšanās izdevumus. Esmu bezgala pateicīgs visiem, kas juta līdzi manām bēdām un piedāvāja man savu palīdzību.

Mūsu draudzē ticības biedri zina par manām ierobežotajām iespējām. Patlaban es pildu vadošā pārrauga pienākumus, un es cieši sadarbojos ar citiem draudzes vecākajiem, kas ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Visu savas slimības laiku es regulāri piedalījos sludināšanā. Pat tad, kad man klājās visgrūtāk, es palīdzēju diviem cilvēkiem veltīt savu dzīvi Jehovam un kristīties. Viens no viņiem tagad ir kalpošanas palīgs kādā no Jehovas liecinieku Nairobi draudzēm.

Man joprojām pietrūkst vārdu, lai paustu pateicību savai sievai, kas mani atbalstīja visu šo nelaimju laikā. Viņai nācās paciest manas dusmas, biežās garastāvokļa maiņas un nesaprātīgumu. Vienmēr, kad es raudāju, cietu no sāpēm vai izjutu vilšanos, viņa mani iedrošināja un mierināja. Es joprojām nebeidzu apbrīnot viņas spēku un izturību grūtībās. Viņa ir pierādījusi, ka ”draugs arvienu mīl draugu”. (Salamana Pamācības 17:17.)

Arī mūsu meitas ir iemācījušās palīdzēt man tikt galā ar grūtībām. Lai mani atbalstītu, viņas ir gatavas darīt visu, kas vien ir viņu spēkos. Viņas parāda izpratni un rīkojas ātri, rūpēdamās par mani brīžos, kad mammas nav mājās. Silvija ir mans ”spieķītis”, uz kura es varu atbalstīties ik reizi, kad jūtos pārāk vājš, lai staigātu pats.

Arī Vilhelmīne, mūsu jaunākā meita, man ir ļoti palīdzējusi. Atceros, reiz es pakritu uz grīdas un vairs nespēju piecelties. Tobrīd mājās bez manis bija tikai viņa. Sakopojusi visus savus spēkus, Vilhelmīne uzslēja mani augšā un lēnām aizveda mani uz manu istabu. Viņa joprojām nevar saprast, kā viņa spēja to paveikt. Es nekad neaizmirsīšu šo viņas drosmīgo rīcību.

Cīņa ar mugurkaula traumas sekām bija pati grūtākā, ko es savā mūžā esmu izcīnījis, un tā joprojām nav galā. Iepriekš nekas nav ietekmējis manu dzīvi un pārbaudījis manu ticību tik lielā mērā. Esmu tik daudz iemācījies par pazemību, saprātīgumu un iejūtību. Tikai pilnīga uzticēšanās un paļaušanās uz Jehovu palīdzēja man izturēt šos pārbaudījumus.

Esmu pārliecinājies, cik patiesi ir apustuļa Pāvila vārdi: ”Mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva, un ne no mums.” (2. Korintiešiem 4:7.) Dieva solījums izveidot ”jaunas debesis un jaunu zemi” sniedz man neizsakāmu mierinājumu. (2. Pētera 3:13.) Es lūdzu Jehovu, lai viņš turpina mani stiprināt, kamēr būs pienākusi jaunā pasaule, jo es joprojām esmu diezgan vārgs un ļoti maz ko varu izdarīt saviem spēkiem.

[Attēli 20. lpp.]

Kristīgā darbība kopā ar maniem ģimenes locekļiem palīdzēja man izturēt