Zaudētā bērnība

”Tiesības uz bērnību ir bērnu tiesību pamatu pamats.” (”The Hurried Child”)

DROŠI VIEN jūs piekritīsiet, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz bezrūpīgu un saulainu bērnību. Diemžēl daudziem zēniem un meitenēm šāda bērnība ir liegta. Tūkstošiem, varbūt pat miljoniem bērnības sapņu ir sagruvuši karu dēļ. Un padomājiet, cik daudzu bērnu dzīvi ir izpostījusi verdzība un vardarbība!

Lielākajai daļai no mums pat ir grūti iztēloties, ko jūt bērns, kad viņš ir spiests dzīvot uz ielas tāpēc, ka tur jūtas drošāk nekā mājās. Tieši tad, kad bērnam būtu jāsaņem visa iespējamā mīlestība un aizsardzība, viņam jāmācās izdzīvot uz ielas un pašam sevi aizstāvēt, lai viņu ļaunprātīgi neizmantotu. Diemžēl mūsdienu nemierīgajos laikos normāla bērnība kļūst aizvien retāka parādība.

”Kā es gribētu atkal būt bērns”

22 gadus vecajai Karmenai * bija grūta bērnība. Tā kā tēvs bērnus sita, bet māte par viņiem daudz neinteresējās, viņas ar māsu bija spiestas dzīvot uz ielas. Lai gan dzīve uz ielas ir bīstama, meitenēm daudzmaz izdevās izvairīties no problēmām, kas piemeklē daudzus no mājām aizgājušus bērnus.

Tomēr Karmenai ir žēl bērnības, jo viņa neatceras, ka viņai tāda vispār būtu bijusi. ”Man ir 22 gadi, bet bērnības man nav bijis,” viņa ar rūgtumu saka. ”Es tagad esmu precējusies un man pašai ir bērns, bet es ilgojos darīt to, ko parasti dara mazas meitenes, piemēram, spēlēties ar lellēm. Es vēlos, lai vecāki mani apskautu un samīļotu. Kā es gribētu atkal būt bērns!”

Ļoti daudz bērnu pieredz līdzīgas grūtības kā Karmena un viņas māsa. Dzīvojot uz ielas, viņiem būtībā nav bērnības. Lai kaut kā izdzīvotu, daudzi izdara noziegumus. Statistikas dati un plašsaziņas līdzekļu ziņojumi liecina, ka aizvien mazāki bērni izdara likumpārkāpumus. Situāciju saasina arī tas, ka daudzas meitenes jau pusaudžu vecumā kļūst par mātēm — tad, kad pašas būtībā vēl ir bērni.

Slēpta sociālā krīze

Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, nav pārsteigums, ka daudzās valstīs aizvien vairāk bērnu nonāk audžuģimenēs. Laikraksta Weekend Australian redaktora slejā bija rakstīts: ”Audžuģimeņu sistēmu nemanāmi ir piemeklējusi krīze. Aizvien vairāk bērnu no izirušām ģimenēm nesaņem pienācīgu aprūpi.” Laikrakstā bija arī atzīmēts: ”Daudzus audžuģimenēm nodotus bērnus mēnešiem, pat gadiem ilgi nav apmeklējis sociālais darbinieks, kam uzticēta viņu lieta, bet citi tiek pārvietoti no vienas ģimenes otrā un tā arī neatrod pastāvīgas mājas.”

 Piemēram, kāda trīspadsmitgadīga meitene trīs gadu laikā bija pabijusi 97 audžuģimenēs — dažās tikai vienu nakti. Viņa vēl tagad atceras, cik nevajadzīga un nedroša viņa bija jutusies. Daudzi audžuģimenēs augoši bērni, tāpat kā šī meitene, ir zaudējuši bērnību.

Nav nekas pārsteidzošs, ka speciālisti aizvien biežāk runā par mūsdienu traģēdiju — zaudētu bērnību. Ja jums ir bērni, jūs varbūt, pārdomājot šos faktus, secināsiet, ka varat sevi uzskatīt par laimīgu, jo spējat nodrošināt saviem bērniem mājas un apgādāt viņus ar dzīvei nepieciešamāko. Taču iepriekš apskatītajai problēmai ir vēl kāda puse: mūsdienu pasaulē bērni bieži ir spiesti pāragri kļūt pieauguši. Kā tas notiek, un kādas tam ir sekas?

[Zemsvītras piezīme]