Zemesrieksts — necils, taču populārs augs

Vai jums garšo zemesrieksti? Ja garšo, tad jums ir daudz domubiedru. Zemesriekstus, ko dēvē arī par arahisu, pārtikā izmanto lielākā daļa cilvēces. Divas visblīvāk apdzīvotās valstis uz zemeslodes — Ķīna un Indija — kopā izaudzē vairāk nekā pusi no pasaules zemesriekstu ražas.

Amerikas Savienotajās Valstīs ik gadu tiek ievākti vairāk nekā miljons tonnu zemesriekstu, kas ir gandrīz 10 procenti no pasaules kopražas. Pie lielākajām zemesriekstu audzētājvalstīm pieder arī Argentīna, Brazīlija, Dienvidāfrikas Republika, Malāvija, Nigērija, Senegāla un Sudāna. Palūkosimies, kā zemesrieksti ir ieguvuši tik plašu popularitāti, un uzzināsim, kādos gadījumos tos labāk neēst.

Sena vēsture

Tiek uzskatīts, ka zemesriekstu dzimtene ir Dienvidamerika. Peru teritorijā atrastā pirmskolumba laiku vāze ir viena no vecākajām mūsdienās zināmajām senlietām, kas liecina par zemesriekstu izmantošanu. Vāze ir veidota zemesrieksta formā un dekorēta ar zemesriekstu attēliem. Spāņu jūrasbraucēji, kas Dienvidamerikā pirmo reizi iepazina šos riekstus, sāka papildināt ar tiem savus pārtikas krājumus. Viņi arī pārveda zemesriekstus mājup, uz Eiropu, un eiropieši tiem rada diezgan plašu izmantojumu, lietojot tos pat kafijas pupiņu vietā.

Vēlāk portugāļi nogādāja zemesriekstus Āfrikā. Vietējie iedzīvotāji drīz vien pārliecinājās, ka zemesrieksti ir vērtīgs uztura avots, turklāt tos var kultivēt arī ļoti nabadzīgā augsnē, kurā neaug neviena cita kultūra. Patiesībā šie augi bagātina nabadzīgo augsni, saistot tajā vērtīgo minerālvielu slāpekli. Vergu tirdzniecības laikā zemesrieksti no Āfrikas nonāca Ziemeļamerikā.

16. gadsimta 30. gados portugāļi aizveda zemesriekstus uz Indiju un Makao, bet spāņi nogādāja tos uz Filipīnām. Vēlāk tirgotāji zemesriekstus no šīm zemēm nogādāja tālāk uz Ķīnu. Ķīnā, kur cilvēki bieži cieta badu, sāka audzēt šo kultūru, lai nodrošinātu ļaudis ar papildu pārtikas krājumiem.

18. gadsimtā botāniķi pētīja zemesriekstus, ko iesauca par zemes zirņiem, un atklāja, ka tā ir lieliska barība cūkām. 19. gadsimta sākumā zemesriekstus sāka kultivēt Dienvidkarolīnas štatā (ASV). Amerikas pilsoņu kara laikā, kas sākās 1861. gadā, zemesriekstus uzturā lietoja abu karojošo pušu kareivji.

Tomēr tolaik populārs bija uzskats, ka zemesrieksti ir nabadzīgu ļaužu ēdiens. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Amerikas fermeri samērā maz audzēja zemesriekstus pārtikas vajadzībām. Turklāt tajā laikā zemesriekstu audzēšana bija ļoti darbietilpīgs process, jo pirmās mehanizētās iekārtas šim nolūkam izgudroja tikai ap 1900. gadu.

Ap 1903. gadu Džordžs Vašingtons Kārvers, viens no agroķīmijas pionieriem Amerikā, sāka pētīt jaunas zemesriekstu izmantošanas iespējas. Viņš atklāja, ka šo augu varētu izmantot vairāk nekā 300 izstrādājumu ražošanā, piemēram, dzērienu, kosmētikas, krāsvielu, medicīnisku preparātu, saimniecības ziepju, insekticīdu, kā arī tipogrāfijas krāsu izgatavošanā. Kārvers mudināja vietējos fermerus, kas audzēja vienīgi kokvilnu un tā noplicināja augsni, mainīt savus paradumus un pārmaiņus ar šo kultūru audzēt arī zemesriekstus. Sekot Kārvera padomam zemkopjus paskubināja arī lielie postījumi, ko tajā laikā viņu plantācijām nodarīja kokvilnas smecernieks. Zemesriekstu audzēšana izrādījās tik ienesīga, ka šis augs drīz vien kļuva par vienu no nozīmīgākajām lauksaimniecības  kultūrām ASV dienvidos. Dotanas pilsētā Alabamas štatā ir uzcelts piemineklis Kārveram, savukārt Enterpraisas pilsētā, turpat Alabamā, uzstādīts piemineklis kokvilnas smecerniekam: tā nodarītie postījumi taču pamudināja fermerus pievērsties zemesriekstu audzēšanai!

Augšanas apstākļi

Zemesrieksti patiesībā nemaz nav rieksti, bet gan arahisa auga sēklas. Kad stāds ir paaudzies, uz tā parādās dzelteni ziedi, kas paši apputeksnējas.

Pēc pārziedēšanas ginofors (zieda daļa starp kausu un auglenīcu) pagarinās, noliecas un iebīda augļa aizmetni augsnē. Zemē auglis — pāksts, kurā parasti ir vairākas sēklas, — nogatavojas, iegūstot pazīstamo zemesrieksta formu. Vienam augam var būt līdz pat 40 pākstīm.

Zemesriekstiem patīk silts, saulains klimats un mēreni nokrišņi. Laiks no iestādīšanas līdz ražas novākšanai, atkarībā no šķirnes un laika apstākļiem, var svārstīties no 120 līdz 160 dienām. Ražas novākšanas laikā strādniekiem ir jāizrok augi ar visām saknēm, jāapgriež tie kājām gaisā un jāļauj tiem nožūt, lai zemesrieksti uzglabājot nebojātos. Mūsdienās daudzi zemesriekstu audzētāji ievāc ražu ar modernu lauksaimniecības tehniku, kas ļauj izrakt augu, nokratīt no tā zemi un apgriezt to otrādi — turklāt paveic to visu vienā reizē.

Zemesriekstu plašā popularitāte

Zemesriekstu uzturvērtība ir ļoti iespaidīga. Šī auga sēklas ir bagātas ar šķiedrvielām, un tās satur 13 vitamīnus un 26 minerālvielas, kas mūsdienu pārtikā bieži vien ir nepietiekamā daudzumā. ”Kilograms zemesriekstu satur vairāk olbaltumvielu, minerālvielu un vitamīnu nekā kilograms liellopu aknu,” teikts Britu enciklopēdijā. Taču uzmanieties, svara vērotāji! Zemesriekstos ir vairāk tauku nekā putukrējumā un vairāk kaloriju nekā cukurā.

Daudzu tautu nacionālās virtuves nav iedomājamas bez zemesriekstiem, un to unikālo garšu ir  grūti nesajust. ”Tiem piemīt tik spēcīga un īpatnēja garša, ka visiem ēdieniem, kuriem pievieno maltus zemesriekstus, parādās kopīgas garšas iezīmes,” atzīmē kulinārijas grāmatu autore Aņa fon Bremzena. ”Tāpēc indonēziešu zemesriekstu mērcei, rietumafrikāņu zupai, ķīniešu nūdelēm, peruāņu sautējumam un sendvičam ar zemesriekstu sviestu garšas ziņā ir daudz kas kopīgs.”

Zemesrieksti ir arī viena no iecienītākajām vieglajām uzkodām pasaulē. Piemēram, Indijā teju katrā ielas stūrī var nopirkt uzkodu, kas gatavota no zemesriekstiem un dažādiem žāvētiem augļiem un dārzeņiem. Zemesriekstu sviestu, ko ziež uz maizes daudzās pasaules zemēs, ap 1890. gadu esot izgudrojis kāds ārsts no Sentluisas (ASV). Viņš domāja, ka tas būs veselīgs ēdiens veciem cilvēkiem, stāstīts grāmatā The Great American Peanut.

Taču zemesriekstus ne tikai ēd, bet arī izmanto citādi. Piemēram, Āzijā no tiem iegūst cepamo eļļu, kas nepiedeg ļoti augstā temperatūrā un nenomāc ēdiena garšu.

Brazīlijā zemesriekstu eļļas ražošanas procesā iegūtos blakusproduktus izmanto lopbarībā. Mūsdienās no šī auga iegūst izejvielas, ko izmanto daudzu preču ražošanā. (Skat. augšā.)

Uzmanieties — alerģija pret zemesriekstiem!

Zemesriekstus var uzglabāt ilgāku laiku, un tiem nav vajadzīgas saldētavas. Taču piesardzība tik un tā ir jāievēro — pelējums, kas var parādīties uz zemesriekstiem, satur kancerogēnu vielu aflatoksīnu. Turklāt dažiem cilvēkiem var būt alerģija pret zemesriekstiem. ”Alerģiskā reakcija var izpausties ļoti dažādi — gan kā alerģiskas iesnas vai izsitumi uz ādas, gan arī kā dzīvībai bīstamais anafilaktiskais šoks,” teikts žurnālā Prevention. Vairāki pētījumi liecina, ka mūsdienās maziem bērniem arvien biežāk attīstās alerģija pret zemesriekstiem.

Ja abi bērna vecāki slimo ar astmu vai tiem ir bijis alerģisks rinīts vai ekzēma, ir lielāks risks, ka bērnam būs alerģija pret zemesriekstiem, raksta Prevention.

Līdzīgam riskam ir pakļauti arī bērni, kuru māmiņām ilgus gadus ir bijusi alerģija, un bērni, kuriem jau pirmajā dzīves gadā attīstās alerģija pret pienu. ”Šīm ģimenēm es ieteiktu turēt zemesriekstu sviestu drošā attālumā no tās vietas, kur sēdina bērnu, un nedot to viņam ēst vismaz līdz trīs gadu vecumam,” sacīja Dr. Hjū Sempsons, pediatrijas profesors no Džonsa Hopkinsa universitātes Medicīnas centra (ASV).

Vienalga, vai zemesrieksti pieder pie jūsu iecienītajiem ēdieniem vai ne, šis stāsts par zemesriekstiem un to izmantošanu, iespējams, ļaus jums labāk novērtēt šo ārēji necilo, tomēr tik ļoti populāro augu.

[Papildmateriāls/Attēls 24. lpp.]

Dažas no precēm, kuru ražošanā tiek izmantoti zemesriekstu pārstrādes blakusprodukti

• Sausā apmetuma plāksnes

• Kurināmās briketes

• Mākslīgās smiltis kaķiem

• Papīrs

• Mazgāšanas līdzekļi

• Ziedes

• Metāla spodrināšanas līdzekļi

• Balināšanas līdzekļi

• Tinte

• Skūšanās krēmi

• Sejas krēmi

• Ziepes

• Linolejs

• Gumija

• Kosmētikas līdzekļi

• Krāsas

• Sprāgstvielas

• Šampūni

• Medicīniskie preparāti

[Norāde par autortiesībām]

Avots: The Great American Peanut

[Shēma/Attēls 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Lapas

Ginofors

Zemes virsma |

Saknes Pāksts

[Norāde par autortiesībām]

The Peanut Farmer magazine

[Attēls 22. lpp.]

Džordža Vašingtona Kārvera piemineklis

[Attēls 23. lpp.]

ASV

[Attēls 23. lpp.]

Āfrika

[Attēls 23. lpp.]

Āzija

[Norāde par autortiesībām]

FAO photo/R. Faidutti

[Attēls 23. lpp.]

No zemesriekstiem pagatavoti gardumi

[Attēls 24. lpp.]

Zemesriekstu sviests ir populārs ēdiens daudzās zemēs