Aizraujošā slieku  pasaule

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

ĒĢIPTES valdniece Kleopatra tās pasludināja par svētām, savukārt Aristotelis tās nosauca par zemes zarnām. Čārlzs Darvins uzskatīja, ka tām ir liela nozīme pasaules vēsturē. Kas gan ir šie radījumi, kuri izpelnījušies tik slavenu cilvēku ievērību? Tie ir tādi necili tārpi kā sliekas.

Kā mēs redzēsim, sliekām tiešām piemīt daudz apbrīnojamu īpašību. Tiesa, sliekas ir glumas un tās lokās, taču pat šīs īpašības, kas lielai daļai cilvēku nepatīk, spēj iedvest apbrīnu, ja šos tārpus iepazīst mazliet tuvāk. Atliek tikai pieliekties un apvērst kādu velēnu vai parakties kritušo lapu klājienā — un jūs esat ielūkojušies aizraujošajā slieku pasaulē.

Vienkāršas smadzenes — pārsteidzošas spējas

Ja rūpīgi apskata slieku, var pamanīt, ka tā sastāv no gredzenveida posmiem, kas to padara līdzīgu cieši kopā saspiestu baranku virtenei. Katru posmu kustina divas muskuļu grupas. Viena grupa, kas atrodas tieši zem ādas, kā gredzens aptver tārpa ķermeni, bet zem šī slāņa ir otri muskuļi, kas izvietoti gareniski. Slieka pārvietojas, ritmiski sasprindzinot un atslābinot šīs pretējās muskuļu grupas, tā ka posmi cits pēc cita izstiepjas un saraujas.

Ja slieku paņem rokā, tā plaukstā sāk mētāties un locīties. Šādi tārps reaģē tāpēc, ka tā ķermenis ir kā nosēts ar receptoriem — vienā pašā posmā to ir ap 1900. Receptori nodrošina sliekai taustes sajūtu, garšu un spēju uztvert gaismu.

Slieka pieķeras augsnei ar mazu sariņu palīdzību. Katram tārpa posmam ir šo sariņu grupas, kas darbojas līdzīgi airiem. Slieka ieķeras ar sariņiem augsnē, pabīdās uz priekšu un tad atvelk tos atpakaļ. Ar saviem sariņiem slieka var ”airēties” gan uz priekšu, gan atpakaļ, un, ja to kaut kas izbiedē, tā var ”noenkurot” vienu ķermeņa galu, otru ātri pievelkot klāt. Sliekas ”airi” darbojas tik saskaņoti, ka šo tārpu varētu apskaust ikviena olimpiskā airētāju komanda.

Daļai tārpu sugu piemīt spēja ataudzēt zaudētos pakaļgala posmus, ja tos, piemēram, noknābis kāds putns, bet tiem nekad neizaug vairāk posmu, kā iepriekš bijis. Šķiet, katrs posms rada nelielu elektrisko lādiņu un tārps ataudzē zaudētos posmus, līdz ir sasniegts noteikts maksimālais lādiņš.

Tūkstošiem maņu šūnu un sarežģītā muskuļu sistēma ir saistītas ar rīkles nervu gredzenu tārpa ķermeņa priekšgalā. Eksperimenti liecina, ka papildus izcilajām fiziskajām dotībām sliekām nelielā mērā piemīt arī atmiņa un tās pat spēj iemācīties vairīties no briesmām.

Kāpēc sliekas ir tik glumas?

Sliekas glumā virsma, kas daudziem liekas tik atbaidoša, īstenībā nodrošina tārpa elpošanu. Sliekas āda ir poraina, un asinsvadi, kas atrodas tuvu pie ķermeņa virsmas, absorbē skābekli no gaisa vai ūdens un izdala ogļskābo gāzi. Taču šī gāzu apmaiņa var notikt vienīgi tad, ja āda ir mitra. Ja tārps izžūst, tas lēnām nosmok.

Savukārt, kad slieku alā pārsteidz spēcīga lietusgāze, skābekļa krājumi ūdenī ātri beidzas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sliekas pēc lietus izlien no zemes. Ja tās nelīdīs laukā, tās nosmaks savās alās.

Čaklie zemes rušinātāji

Mūsu planētas augsnē dzīvo simtiem posmtārpu sugu, un aptuveni 200 no tām ietilpst slieku dzimtā. Tās ir sastopamas gandrīz visur, izņemot vienīgi vissausākos un visaukstākos zemeslodes nostūrus. Dienvidāfrikas savannās katrā kvadrātmetrā varbūt ir tikai kādas 70 sliekas, turpretī Kanādas mežu augsnē — pat vairāk nekā 700.

Jaunzēlandē sliekas iedala trīs pamatgrupās. Pie pirmās grupas pieder tārpi, kas ātri pārvietojas, strauji vairojas un dzīvo trūdošās organiskajās atliekās uz zemes virsmas. Otrais, visizplatītākais veids ir sliekas, kas rok horizontālas ejas augsnes virskārtā. Trešā tipa tārpi vertikāli ieurbjas zemē un vairākus gadus — visu tārpa mūžu — var nodzīvot vienā pašā alā. Tie ir tārpu pasaules spēkavīri, kuru ķermeņa priekšgalā ir spēcīgi muskuļu gredzeni, kas ļauj tiem izurbt un izgrauzt ceļu augsnē. Austrālijas dienvidos dzīvo viena no pasaules lielākajām sliekām, kas izaug vairāk nekā pusotru metru gara un sver aptuveni puskilogramu.

Ložņādamas zemes virskārtā, sliekas uzrušina un bagātina augsni. Tās ēd mēslus, zemi un trūdošus augus un izdala nesagremotās barības atliekas, pārstrādājot milzīgus  augsnes daudzumus. Tiek lēsts, ka sliekas, kas mājo Anglijas zaļajos laukos, ik gadus izdala aptuveni 20 tonnas ekskrementu uz vienu hektāru. Vēl iespaidīgāks ir Nīlas ielejā mītošo slieku ražīgums. Šo tārpu pārstrādātās vielas daudzums ir līdz 2500 tonnu uz hektāru. Irdinādamas zemi, sliekas uzlabo tās aerāciju, veicina ūdens uzsūkšanos un padara augsni auglīgāku.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka slieku gremošanas traktā barības vielas tiek pārveidotas tādā formā, ko augi viegli var uzņemt, tāpēc slieku vielmaiņas atkritumi ir lielisks mēslojums. Turklāt daudzi kaitīgi mikroorganismi, ko satur trūdoši mēsli un augi, slieku zarnās iet bojā, tāpēc sliekas barodamās arī attīra augsni. Slieku varētu nosaukt par ideālu izejvielu otrreizējās pārstrādes iekārtu — tā pārtiek no atkritumiem, ražojot augstvērtīgu barību citiem.

Slieku izmantojums

Slieku izcilās spējas tiek liktas lietā atkritumu pārstrādes nozarē. Austrālijā kāda kompānija vairākās atkritumu pārstrādes rūpnīcās izmanto kopumā 500 miljonus slieku. Sliekām, kas ievietotas īpašās tvertnēs, tiek ”pasniegts” maisījums no cūku mēsliem vai cilvēku izkārnījumiem, sasmalcinātas makulatūras un citiem organiskas izcelsmes materiāliem. Sliekas katru dienu apēd tādu barības daudzumu, kas atbilst 50 līdz 100 procentiem to ķermeņa svara, un ražo vērtīgu mēslojumu, pēc kura ir liels pieprasījums.

Pētījumi liecina, ka sliekas iespējams lietot arī pārtikā. Sliekās ir tās pašas vērtīgās aminoskābes, kas ir liellopu gaļā. Izžāvētas sliekas par 60 procentiem sastāv no olbaltumvielām un par 10 procentiem no taukiem, un tās satur arī kalciju un fosforu. Dažās zemēs cilvēki jau mielojas ar slieku pīrāgiem, bet citur sliekas ēd ceptas un pat jēlas.

Sliekas droši vien nekad nekļūs par pašiem iemīļotākajiem dzīvniekiem, tomēr bez tām pasaule būtu pavisam citāda. Kad jūs nākamreiz vērosiet rāmu lauku ainavu, padomājiet mazliet arī par slieku armiju zem jūsu kājām — par šiem nenogurdināmajiem radījumiem, kas nemitīgi irdina un bagātina augsni, vairojot skaistumu, kas priecē mūsu acis.

[Shēma/Attēli 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Sliekas anatomija

Kutikula

Gareniskā muskulatūra

Sariņu muskulis

Sariņi

Gredzeniskā muskulatūra

Urīnpūslis

Zarna

Nervu šķiedra

[Norādes par autortiesībām]

Lydekker

J. Soucie © BIODIDAC

[Attēls 20. lpp.]

Sliekas ”airējas” caur augsni ar sariņu palīdzību

[Attēls 21. lpp]

Sliekas irdina augsni un palielina tās auglību

[Attēls 21. lpp.]

Megascolides australis, apdraudēta Austrālijas suga, kas var pārsniegt pusotra metra garumu

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Dr A. L. Yen

[Attēls 22. lpp.]

Sliekas pārstrādā atkritumus vērtīgā mēslojumā