Lūk, varenais nīlzirgs!

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

PRĀVA ūdenstilpne plašajā Kenijas rezervātā, ko dēvē par Masai-Maru, rāmi vizuļo vakara saules staros. Saulei slīdot aizvien tuvāk apvārsnim, ūdens atviz zeltaini brūnā krāšņumā. Tepat netālu zebru un gnu bari nesteidzīgi tuvojas ūdenim. Piepeši dzīvnieki bažīgi sastingst, un visu acis pievēršas milzīgam bluķim, kas peld ūdenī netālu no krasta. Pēc brīža ”bluķis”, saceldams ūdens mutuļus, ienirst un pazūd skatienam. Zebras un gnu tikko ir sastapušās ar visai bīstamu ūdeņu iemītnieku — nīlzirgu.

Nīlzirgi, kas mājo Austrumāfrikas upēs un ezeros, lielumā atpaliek vienīgi no ziloņiem. Pieaudzis nīlzirgs mēdz būt vairāk nekā četrus metrus garš un plecos ap pusotru metru augsts, un tas var svērt aptuveni četras tonnas. Nav grūti saprast, kāpēc Bībelē, Ījaba grāmatā, par ”behemotu” jeb nīlzirgu ir sacīts, ka tā kauli ir ”kā  vaŗā lietas caurules” un ”kā izkalti dzelzs stieņi”. (Ījaba 40:15—18.)

Biezādainais, bezspalvainais, šķietami neveiklais nīlzirgs ar savu mucai līdzīgo rumpi uz panākumiem skaistuma konkursā nekādi nevar cerēt. Kājas nīlzirgam ir īsas, tā ka jābrīnās, kā tās spēj noturēt milzīgo ķermeni. Taču nenovērtējiet par zemu šo strupo kāju spēku! Uz zemes nīlzirgs skrien ātrāk par cilvēku, un ūdenī, cik zināms, tas spēj apdzīt nelielu airu laivu un pat motorlaivu.

Dzīve ūdenī

Nīlzirgi ir sabiedriski dzīvnieki, kas parasti veido 10 līdz 15 īpatņu lielus barus, kuru priekšgalā ir dominējošais tēviņš, taču dažkārt ir novēroti arī bari, kuros ir ap 150 dzīvnieku. Tie lieliski jūtas kā ūdenī, tā arī uz sauszemes un nāk ārā no ūdens — visbiežāk naktī —, lai barotos ar krastmalas leknajiem augiem. Lielākoties nīlzirgi neaizklīst nekur tālu no ūdenskrātuves, tomēr sausajā gadalaikā tie barības meklējumos reizēm nostaigā ap desmit kilometru.

Nav īsti skaidrs, kā nīlzirgi iezīmē savu teritoriju. Dīvainais paradums ar asti izmētāt mēslus uz visām pusēm, pēc dažu pētnieku domām, ir paņēmiens, kā piesaistīt mātītes uzmanību vai iebiedēt sāncensi. Ja nīlzirgam uzbrūk, tas izdod zirga zviedzienam līdzīgas skaņas, savukārt kaujoties nīlzirgi bauro un rēc. Skaļu sprauslāšanu var dzirdēt pat tad, kad dzīvnieki ir ieniruši, un bara vadoni var pazīt pēc dobja MŌ-Mō-mō.

Nīlzirgs savas dienas pavada, pilnīgi vai daļēji iegremdējies ūdenī, un tā lielais ķermenis ir ļoti piemērots šādam dzīvesveidam. Šis dzīvnieks varbūt nav tik izcils peldētājs kā daži citi, kas arī labi jūtas gan ūdenī, gan uz sauszemes, bet tas spēj palikt zem ūdens līdz 15 minūtēm. Nīlzirga nāsis, acis un ausis atrodas vienā līmenī, tāpēc tas var kontrolēt apkārtni, gandrīz pilnībā paslēpies zem ūdens. Tur, zem ūdens, aizrit liela daļa nīlzirgu dzīves, arī tāda svarīga norise kā pārošanās.

Pēc astoņus mēnešus ilga grūsnības perioda nīlzirgu mātītei seklā ūdenī piedzimst viens vienīgs mazulis. Viņa to zīdī krastā vai seklumā, kur ūdens sniedzas tikai līdz potītēm. Lai cik iespaidīga un varena būtu nīlzirdziene, viņa ir ļoti gādīga māte, kas rūpējas par savu bērnu ar pārsteidzošu maigumu. Ir aizkustinoši redzēt, kā nīlzirgu māte peld ar mazuli uz muguras. Bet, ja kāds mēģinās dabūt mazuli no turienes nost, šķietami miermīlīgā nīlzirdziene metīsies niknā uzbrukumā.

Arī nīlzirga āda ir lieliski piemērota dzīvei ūdenī. Kad dzīvnieks iznāk krastā, ar to notiek acīmredzamas pārmaiņas. Zemādas dziedzeri izdala šķidras, sarkanbrūnas gļotas, kas satur daudz sāls. Pa gabalu sarkanīgā krāsa rada iespaidu, it kā nīlzirgs svīstu asiņainus sviedrus. Taču īstenībā šīs gļotas aizsargā dzīvnieka ādu gan ūdenī, gan ārpus tā. Senatnē  afrikāņi sagrieza nīlzirga ādu sloksnēs, izmērcēja eļļā un pēc tam savija un izžāvēja, lai izgatavotu draudīgu ieroci — pātagu, ko viņi izmantoja savstarpējās cīņās. * Bernharda Gržimeka Dzīvnieku pasaules enciklopēdijā teikts, ka pēc miecēšanas, kas ilgst vismaz sešus gadus, nīlzirga āda ir ”cieta kā akmens un aptuveni četrarpus centimetrus bieza”.

Baisās žāvas

Nīlzirga ārienē pirmām kārtām uzmanību piesaista milzīgā mute. Ar savām lūpām, kuru platums no viena mutes kaktiņa līdz otram ir aptuveni pusmetrs, nīlzirgs, ganīdamies ūdens tuvumā, plūc zaļos augus. Taču tā mute nav domāta tikai ēšanai. Kad nīlzirgs atvāž savus žokļus 150 grādu leņķī, tās nav parastas žāvas, bet gan draudīga agresivitātes izpausme. Nīlzirgu dabiskajai videi sarūkot, cīņas par teritoriju šo masīvo dzīvnieku starpā kļūst sevišķi sīvas. Atplestā mute atklāj iespaidīgos ilkņus nīlzirga apakšžoklī. Šie aizsardzības ieroči mēdz sasniegt pat 30 centimetru garumu, ja mēra no smaganu līnijas.

Nīlzirga zobi ir bīstami ne tikai tā ciltsbrāļiem, bet arī cilvēkiem. Cilvēku mēģinājumi sadzīvot ar šiem milžiem pagaidām ir beigušies neveiksmīgi. Tam, kas nonācis pārāk tuvu nīlzirga teritorijai, dzīvnieks uzbrūk, arī ja to neprovocē. Ievainots nīlzirgs ir sevišķi viegli aizkaitināms un nikni metas virsū ikvienam, kas iedrošinās tam tuvoties. Ir bijuši gadījumi, kad saniknots nīlzirgs ir uzbrucis laivai un apgāzis to ar saviem varenajiem žokļiem.

No nīlzirga ir jāuzmanās arī uz sauszemes. Piemēram, ļoti bīstami ir atrasties starp nīlzirgu, kas ganās krastā, un ūdenskrātuvi. Dažviet Āfrikas ciemu iemītniekiem negaidīti ir uzbrukuši nīlzirgi, kas pamanījuši, ka viņiem kāds aizšķērsojis ceļu uz ūdeni. Nīlzirgi iedveš bailes kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem, un pret tiem jāizturas ar vislielāko piesardzību un cieņu.

Vai nīlzirgi izdzīvos?

Nīlzirgus, kas krastā plūc zāli, dažkārt apdraud lauvas, tomēr to bīstamākais ienaidnieks acīmredzot ir cilvēks. ”Cilvēku darbības dēļ ievērojami ir sarucis gan nīlzirgu skaits, gan tiem piemērotās platības,” teikts enciklopēdijā World Book Encyclopedia. ”Mednieki ir nogalinājuši ārkārtīgi daudz nīlzirgu, un daudzas teritorijas, kur agrāk mājoja šie dzīvnieki, zemkopji ir pārvērtuši par lauksaimnieciski izmantojamu zemi.”

Ielaužoties nīlzirgu dabiskajā vidē, cilvēki ir atstājuši tiem vairs tikai pavisam nelielas platības, tāpēc nīlzirgi vairs nevar brīvi pārvietoties un ir traucēta arī to vairošanās. Taču ir patīkami apzināties, ka laikā, kad valdīs Dieva Valstība, Radītājs atjaunos līdzsvaru starp cilvēkiem un dzīvniekiem un atjaunotajā paradīzē uz zemes ”ļauna neviens vairs nedarīs”. (Jesajas 11:9.)

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Elizabeth DeLaney/Index Stock Photography